LNB - jo ilgāk būvēs, jo dārgāk izmaksās

LNB - jo ilgāk būvēs, jo dārgāk izmaksās
{ABC_CITATION TEXT=[Kārtējā reportāžā no Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvlaukuma šoreiz saruna ar tās direktoru Andri Vilku. Kāpēc ar viņu? Šai intervijai ir virkne priekšnosacījumu. Vaicāt būvniekiem, ko viņi uzbūvējuši un ko būvēs, patlaban nav korekti, jo tikko pirms valsts budžeta apstiprināšanas publiskajā telpā parādījās informācija, ka 2010. gadā no paredzētajiem 38,5 miljoniem latu valdība bibliotēkas būvniecībai paredzējusi piešķirt 12 miljonus. Tas, protams, pagarinās ēkas nodošanas termiņu uz nenoteiktu laiku un vēl rada papildu draudu – iespējamo budžeta grozījumu dēļ būvnieki principā nevar plānot un prognozēt ne darbu apjomus, ne piegādes, ne līgumus ar darbuzņēmējiem, ne citas lietas.]}
Oktobra pēdējās dienās biedrība "Sabiedrība par atklātību – Delna" rīkoja diskusiju "Kad un kā uzcelsim Gaismas pili: kā mainīsies projekta izmaksas taupības apstākļos?". Tajā piedalījās tikpat kā visas bibliotēkas būvniecībā iesaistītas puses – kultūras ministrs Ints Dālderis, LNB direktors Andris Vilks, pilnsabiedrības "Nacionālo būvkompāniju apvienība" padomes priekšsēdētājs Māris Saukāns, LNB būvuzraudzības kompānijas "Hill International" pārstāvis Karloss A. Reparazs, "Sabiedrības par atklātību – Delna" projektu vadītāja Vineta Kleinberga, padomes priekšsēdētāja Lolita Čigāne, būvinženieris Sergejs Meierovics, daudzu sabiedrisko organizāciju pārstāvji, inženieri, prese. Nedaudz atsaucoties uz publiskajā diskusijā izskanējušo, ar Andri Vilku analizējam kultūras ēku būvniecības pieredzi, spriežam par finansējuma modeļiem un filozofējam, kā tomēr varētu būvēt tālāk bez būvlaukuma iekonservēšanas, zaudējumiem, projekta zākāšanas un idejas degradācijas sabiedrībā. Kā lai šodienas apstākļos notur bibliotēkas projektu? Kāds ir jūsu – ēkas gala patērētāja – viedoklis? Es vēlreiz un vēlreiz gribu atgriezties pie tā, ka Latvija joprojām ir vienīgā Eiropas valsts, kurai nav tieši nacionālās bibliotēkas funkcijām un vajadzībām projektētas un būvētas ēkas. Mēs mitināmies namos, kas celti citam nolūkam – bijušajās dzīvojamajās ēkās, birojos, veikalos, kafejnīcās, noliktavās. Šis projekts patiesībā ir iesācies 1926.–28. gadā, kad mērķis celt Nacionālo bibliotēku tika izvirzīts pirmoreiz. Nesen atradu informāciju, ka arī Kārlis Ulmanis 30. gados gribēja celt valsts bibliotēku, lai gan izskan pavirši apgalvojumi, ka viņš to nevēlējās. Arī tālāk – 40., 50., 60., 70. gados – ir notikušas sarunas par iespēju celt nacionālo bibliotēku. Modris Ģelzis vienubrīd bija projekta vadošais arhitekts – šī ideja dzīvoja arī padomju laikos. Vienīgi Otrā pasaules kara laikā par to nedomāja neviens. Vai apturēšanas drauds pastāv? Šodien grūti pateikt. To arī Māris Saukāns diskusijā apstiprināja, ka būvnieki tikai pirms dažām dienām uzzinājuši iespējamo nākamajā gadā LNB būvniecībai piešķirto summu, un tā būtu milzīga vieglprātība nākamajā dienā atbildēt, kā Būvkompāniju apvienība strādās tālāk un organizēs darbu. Būvniecības komponentu šai milzīgajā projektā ir ļoti daudz, un to nevar tā vienkārši nogriezt. Pie tam jānogriež ir vairāk nekā puse. Tagad mums jāgaida, ko būvnieki kopā ar būvuzraudzības kompāniju izrēķinās. Šajā gadījumā ir tā: politiķi vienkārši ir iedevuši kaut kādu summu, nogriezuši bez jebkāda aprēķina, un viss – dariet, ko gribat, bet kaut ko izdariet. Es neesmu redzējis, ka politiķu lēmumu būtu vadījuši kādi skaidri aprēķini – lūk, šeit ir mūsu aplēses, ka par tiem miljoniem var izdarīt to un to. Šodien mēs nezinām, kādi būs būvnieku aprēķini, ko viņi īsti par šo summu nākamgad spēs izdarīt. Es saprotu, ka situācija būvindustrijā ir ļoti sarežģīta un droši vien var atrast veidu, kā arī par šiem miljoniem kaut ko turpināt darīt, bet tāda skaidra atbilde mums šodien jāgaida no profesionāļiem. Pirmo provizorisko domu mēs jau dzirdējām – ļoti būtiski samazināsies gan būvlaukumā strādājošo, gan kopumā projektā nodarbināto cilvēku skaits. Iekonservēšana diez vai būtu tas pareizākais solis – var gadīties, ka nākamgad piešķirtā summa būtu nepieciešama tikai iekonservēšanai vien... Diskusijā izskanēja ļoti simpātiska doma, ka būtu tomēr jāapsver iespējas projektu nākamgad nofinansēt pilnā apjomā, tāpēc ka visoptimālāk, visizdevīgāk valstij būtu ar pilnu jaudu būvēt šodien – būvniecības izmaksu krituma apstākļos. Šī ideja ir ļoti pareiza – daudz izdevīgāk ir celt maksimāli ātri, maksimāli koncentrējot resursus, nevis novilcināt projektu. Tā iegūtu mēs visi – gan valsts, gan būvnieki. Tas, vai jāstrādā trīs maiņās, – tā lai paliek speciālistu diskusija. Es redzēju, kā Igaunijas bibliotēka tika celta trīs maiņās. Tā parasti ir politiska griba. Arī Lukašenko Baltkrievijas Nacionālo bibliotēku būvēja trīs maiņās. Taču tur nāk klāt izmaksas nakts darbam, būvlaukuma izgaismojums un citas. Valstij šodien naudas nav. Piesaistot bankas, fondus, mēs droši vien varam iegūt dārgu naudu. Vai mēs varētu piesaistīt lētus finanšu resursus? Vēl pavasarī par to tika runāts... Aizņemties dārgu naudu – to es izslēdzu. Dienvidu tilta projektā mēs uzzinājām, kas notiek, ja tā dara. Mūsu valsts pati ir aizņēmusies, līdz ar to diez vai papildus spēs mums kaut ko piešķirt. Bet – jau šī gada pavasarī, strādājot kopā ar "Jaunajiem "Trīs brāļiem", mēs sagatavojām projekta pieteikumu Eiropas Investīciju bankai. Noteikumi, kā parādīja sarunas ar bankas pārstāvjiem, noteikti nebija tie sliktākie. Bet paliek jautājums, vai mēs vēl spējam aizņemties klāt tam, ko jau esam aizņēmušies. Tas, protams, ir jāspriež politiķiem, jo ilgtermiņā būvniecības procesa turpināšana mums būtu izdevīga.{BREAK}
Cik tālu process ir pavirzījies? Bija sarunas, bija sagatavots dokuments, bankas pārstāvji apmeklēja LNB būvlaukumu. Ir bijusi sarakste gan ar Kultūras, gan Finanšu ministriju, bet, kas tur notiek patlaban, pateikt nevaru, jo tā ir politiķu kompetence – kopš 2002. gada Latvijas Nacionālā bibliotēka nav šī projekta pasūtītājs, mēs esam tikai gala lietotāju statusā. Konferencē tika minēti tādi negatīvi argumenti kā pārāk lielas tāmes, augstas materiālu izmaksas un vēl citas… Pirmkārt, ja runājam par tāmēm, es būtu bijis priecīgs, ja diskusijā skaidri būtu ticis pateikts, par kurām tieši ir runa. Viena lieta ir tāmes, ko būvuzņēmējs iesniedza konkursā. Pēc tam tika uzsāktas sarunas, un to laikā būvnieku sākotnējā tāme tika samazināta par 20 miljoniem – līdz ar to eksistē divi bāzes cipari, un man diskusijā netapa skaidrs, uz kuru balstās argumenti. Tas ir viens. Otrs – ja runājam par apdares materiāliem, tad tas viss ir tālu priekšā, vēl tiks veikts iepirkums, un cenas var daudzkārt mainīties. Es piekrītu, ka sabiedrībai ir tiesības zināt, kāpēc ir izvēlēts tāds materiāls vai risinājums un kāpēc tas maksā tik un tik. Es nedomāju, ka projektā būs iespējams kaut ko ielikt par milzīgi neprātīgu cenu. Jo to uzraudzīja un uzraudzīs "Delna", būvuzraudzības kompānija, pasūtītājs. Pie tam šis projekts ir pirmais Latvijas valstī, kurš tika izstrādāts ar pilnu specifikāciju katrai detaļai, katrs elements un mezgls ir smalki aprakstīts. Par visiem elementiem izveidotas veselas grāmatas. Nav korekti salīdzināt šajā projektā iekļautās durvis ar tām, ko mēs iebūvējam dzīvokļos – bibliotēka ir publiskā telpa, te ir citas prasības – daudz augstākas ekspluatācijas, ugunsdrošības un citās jomās. Bibliotēkai svarīgi ir, lai visas iekārtas, mēbelējums, apdares materiāli kalpotu vismaz 12–15 gadus un mums nebūtu jādomā par remontiem, jaunu mēbeļu iegādi, iekārtu nomaiņu. Pa šo laiku mēs esam bijuši ļoti daudzās bibliotēkās, un tur nācies redzēt, kā ir, ja katru gadu nepieciešams budžets jumta, fasādes, logu remontam. Un tad mēs varam paskatīties uz Frankfurtes bibliotēku – nevar pat pateikt, ka ēka ir ekspluatēta jau 12 gadus. Mums jārēķinās, ka bibliotēka ir publiskā telpa, kurai cauri soļo armijas, līdz ar to ir pilnīgi cita slodze grīdai, to segumam, trepēm, mēbelēm. Var jau par pieciem latiem nopirkt krēslus, ko mēs tagad, nabadzības apstākļos, arī pērkam un metam ārā ik pēc trīs mēnešiem. Taču rodas jautājums – cik lietderīgi ir tā darīt? Es domāju, ka patlaban mēs esam uzsākuši diskusiju par maksāšanu divreiz. Noskaņojums ir apmēram šāds: kaut ko ātri uzrausim, un tad – kā būs, tā būs. Lamināts tagad ir nopērkams par 2,95 Ls/m2 – varētu ieklāt, un tad jau redzēs, cik ilgi kalpos. Varbūt uzcelsim bibliotēku līdzīgi kā būvē "Rimi" un "Maksimas". Cik gadiem mums bibliotēku vajag? Berlīnes bibliotēka izmaksāja 6000 eiro/m2 – to nevar salīdzināt ar dzīvojamo ēku būvniecību. Mēs varam salīdzināt divu bibliotēku izmaksas, nevis bibliotēku ar dzīvojamo māju. Tāpat kā korekti var salīdzināt divu lidostu vai divu slimnīcu izmaksas. Varbūt kritizētājiem nav priekšstata – viņi nekad nav bijuši modernā bibliotēkā? Tā ir mūsu sabiedrības problēma – lielākā daļa īsti nav redzējusi, kādai jāizskatās modernai bibliotēkai. Tagad būtu vērtīgi apskatīties jauno Ventspils Pārventas bibliotēku – tā ir pirmā Latvijā, kas uzprojektēta un uzcelta pilnīgi no jauna. Ļoti maziņa bibliotēciņa, bet tur viss šis jaunais un nepieciešams parādās – dabiskais apgaismojums, materiālu kvalitāte, tehnoloģijas. Kad Dombrovska kungs vēl bija finanšu ministrs (pirms gadiem četriem pieciem), es sarunāju viņam vizīti jaunajā Dānijas Karaliskajā bibliotēkā. Pēc apmeklējuma viņš stipri mainīja savu viedokli par to, kādai jāizskatās nacionālajai bibliotēkai. Vai mums ir diagnoze? Kāpēc citas valstis tādas kā Dānija uzbūvē sev virkni jaunu kultūras objektu – operu, bibliotēku, jaunu teātri, turklāt visas būves ūdens tuvumā, uz pāļiem, ar superinovatīvām tehnoloģijām? Es par sabiedrību vienmēr esmu bijis ļoti labās domās, tāpēc ticu, ka tad, kad bibliotēka būs pieejama, visi aizmirsīs diskusijās izskanējušās nejēdzības un nāks turp strādāt. Piemēram, kad tapa Francijas Nacionālā bibliotēka – kas tik nenotika ap tās celtniecību! Mēs tur ne tuvu nestāvam! Taču, lai kas arī būtu bijis, šodien uz bibliotēku ar 3000 sēdvietām ir iepriekš jāpiesakās pa telefonu vai internetā un jārezervē vieta, lai tiktu iekšā. Nākamais piemērs. Jūlija vidū es iebraucu Leipcigā – valsts bibliotēka pilna! Kopenhāgenā līdzīgi – cilvēki bibliotēkās dzīvo. Arī mums nāks un to izmantos pietiekami liela sabiedrības daļa. Jāpiebilst, ka visu nacionālo bibliotēku būvniecības periods ir bijis diezgan garš un dažādu problēmu pavadīts. Piemēram, Zviedrijā projektam krāgā krita zaļie, jo būvēt vajadzēja zem parka. Jā, miljonu sabiedrībai ir grūti pieņemt – kāpēc jābūvē, ja tikai simti tūkstoši kaut ko izmantos. Tas nav tas pats, kas celt tiltu. Kas notiek mums apkārt? Vai arī mūsu kaimiņi ir uzbūvējuši jaunas nacionālās bibliotēkas? Vispirms igauņi – viņi savējo pabeidza 1993. gadā. Tas bija ļoti sarežģīts pārmaiņu laiks – celtniecība tika sākta vēl Igaunijas PSR, tad viss mainījās, tostarp nauda. Viens brīdis viņiem bija ļoti grūts – nebija naudas, ko samaksāt būvniekiem, bet bija jārok elektrības kabelis, citādi viss apstātos. Toreiz puse Tallinas iedzīvotāju ar lāpstām sanāca palīgā rakt tranšeju, lai varētu ielikt kabeli. Lietuvieši nacionālo bibliotēku uzcēla 60. gados. Līdz ar to ēkas arhitektūra ir atbilstoša tam laikam un atgādina mūsu VEF kultūras pili. Telpu dilemmu viņi atrisināja ar piebūvi (tikpat lielu kā pamatēka), kuru pabeidza 2006. gadā. Trīs gadu laikā ar Lukašenko dekrētu jaunu nacionālo bibliotēku uzbūvēja Baltkrievija. Ēka tika pabeigta 2006. gadā. Tur ne tikai celtnieki, bet arī arhitekti strādāja trīs maiņās. Viss celts tikai no Baltkrievijā ražotiem būvmateriāliem. Cik ēka izmaksāja – neviens nezina, jo reālie cipari tiek slēpti. Bibliotēkā izvietots arī Lukašenko birojs un viņa biznesa centrs ar darba kabinetu. Līdz ar to ēkā instalētas īpašas drošības sistēmas, par ko neviens neko nezina. Bibliotēkā notiek dažādi starptautiskie mītiņi, ir izveidota speciāla zona prezidenta apkalpošanai. Nacionālo bibliotēku ceļ Pēterburgā. Tās pirmā kārta jau darbojas, otrā patlaban tiek būvēta. Iet smagi, bet lēnām virzās uz priekšu. Horvāti nacionālo bibliotēku cēla laikā, kad karoja ar serbiem. Arī japāņiem un ķīniešiem ir jauna, tikko kā uzbūvēta nacionālā bibliotēka. Un atkal par naudu. Vai bibliotēkas un citas kultūras ēkas būvē tikai par valsts līdzekļiem? Ne vienmēr tikai par valsts naudu. Zviedrijas Nacionālās bibliotēkas būvniecību finansēja Stokholmas pilsēta. Arī mums Rīga piedalās infrastruktūras projektā. Pozitīvi, ka liels sabiedrības atbalsts ir Karīnas Pētersones vadītajai LNB atbalsta biedrībai, kas bija savākusi aptuveni 1 miljonu dolāru, pirms vispār bija sākts būvēt. Arī mūsu atbalstītāji no citām valstīm ir teikuši – sāciet celt, un tad mēs meklēsim veidus, kā jums palīdzēt. Skaidrs ir viens – ja mēs šodien pārbīdām celtniecības darbus uz priekšu, tad pārmaksāsim. Piemēram, vācieši būvēja savu bibliotēku recesijas laikā un tādējādi, salīdzinot ar tāmi, ietaupīja 12 miljonus vācu marku. Un vēl – jo ilgāk cels, jo dārgāk būs, tāpēc mēs ceram, ka darbi ritēs uz priekšu. No šī projekta nodokļu veidā nāk atpakaļ ļoti liels naudas daudzums – jo intensīvāks būs darbs un vairāk nodarbināto būvlaukumā, jo mazāk valstij būs jāmaksā bezdarbnieku pabalsti. Arī tad, ja runāsim par aizdevumu, jāvērtē, cik resursu atgrieztos valsts kasē nekavējoties PVN un sociālā nodokļa veidā un ietaupītos bezdarbnieku pabalstu fonds. Šeit visos gadījumos ir lietderīgi pieslēgt makroekonomiskos aprēķinus un izvērtēt, nevis cirst miljonus pa labi un pa kreisi. Teksts Lana Jūra Foto Sarmīte Livdāne un Ainars Meiers Latvijas Būvniecība #6
=

* Lūdzu aizpildi summu vārdiski latviešu valodā ar visām garumzīmēm!

SIA "Latvijas Tālrunis" aicina interneta lietotājus - portāla lasītājus, rakstot komentārus par publicētajiem rakstiem un ziņām, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro iepriekšminētos noteikumus, viņa komentārs var tikt izdzēsts un SIA "Latvijas Tālrunis" ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem.

Nedēļas tēma

Aktuālie piedāvājumi

Aktualitātes