28. Kristīnes dārza darbs. Visa diena šļūtenes galā
Abas karstās brīvdienas pavadīju savā dārzā, kā saku, karājoties šļūtenes galā. Nespēju noskatīties, ka sausuma dēļ augstie miķelīši nokāruši galvas (rudenī tie ir ļoti skaisti un vareni augumā), astilbes gandrīz sakaltušas. Krūmi un koki salīdzinoši mazāk cietuši no sausuma, tomēr zalkteņu lapas jau ir nokārušās, aizdomīgi brūnganas kļuvušas mikrobiotas skujas, pārstādītajām klinšrozītēm vairs tikai pa retai zaļai lapiņai zaru galos. Zāliens zem liepas, kā jau bija gaidāms, pilnīgi dzeltens un čaukstošs, arī citās vietās zāliens plankumu plankumos. Un tas viss notika piecās darbdienās, kamēr netiku uz dārzu un neko nevarēju aplaistīt! Paliksim vai nepaliksim šajā vietā – tas vēl izlemjams (arī jauna vieta vēl nav atrasta), bet jebkurā gadījumā – arī jaunajā vietā, ja tāda būs, no šādām situācijām mēs nekad nebūsim pasargāti, jo abi ejam darbā un nevaram dārzu pasargāt no visām dabas klizmām. Un vienā dienā saglābt visus kalstošos augus, kas izkaisīti hektāra platībā, arī nav reāli. Tāpēc laikam jau nāksies samazināt intensīvi kopjamo un laistāmo augu platību (bet es ar šīm dobēm tā lepojos!). Un darīšu tā, kā ieteica Zuze un Boa – puķes atstāšu tikai saprātīgā daudzumā, bet par krūmiem un kokiem rūpēšos tik, cik tas būs reāli iespējams, īpaši nestresojot. Vīram radās vēl viena, manuprāt, laba doma: nelielā gabalā tuvu ūdens mucām izveidot kaut ko līdzīgu Noasa šķirstam – vienu dobi, kurā saliktu pa vienam vai pāris eksemplāriem visas puķes un krūmus, kurus man būtu žēl zaudēt. Tur varētu ierīkot pat apakšzemes laistīšanu (visu dārzu es tā nevaru aprīkot, tas maksātu traku naudu). Un tad vismaz nebūtu tāds izmisums kā tagad, kad ieraudzīju vienīgo rozā ziedu ēriku tikpat kā beigtu. Man šī doma iepatikās, un es jau nolūkoju pie žoga vietu, kur šādu dobi varētu uzveidot – tur pašlaik atrodas ne īpaši izteiksmīga visvisādu augu mistrojums (mana "Gulaga", kurā sastādīti augi, kuri man kaut kādā ziņā nelikās pietiekami labi). Patiesībā esmu izlēmusi – būs šis Noasa šķirsts! Pagaidām tajā likšu visvairāk apdraudētos augus, arī tos, kuri īpaši garšo gliemežiem. Gar dobes malu varu uztaisīt smilšu strēli vai pat to nokaisīt ar pelniem, šķembām vai ko citu, kas gliemežiem nepatīk – lai viņi nepārceļo uz šo dobi no citurienes. Mazā platībā varu pat ar speciālu gliemežu indi padarboties. Un arī no kurmjiem vienu dobi varētu nosargāt, izmantojot kaut ko no tā, ko savā komentārā man ieteica Anita. Svētdienas vakarā pēc nepārtrauktas laistīšanas arī visvairāk cietušie augi bija pacēluši galvas. Tas man likās kā likteņa pirksts – varbūt tiešām ir iespējams saglabāt šo vietu un dārzu? Bet pagaidām drudžaini ķeru fotoaparātu un steidzu nobildēt visu, kas vēl ir skaists manā dārzā. Mani skaistākie jūnija augi Zied divas kokveida peonijas. Balti ziedi kā milzu brošas, piespraustas pie krūma. Ziediem patīkami salda smarža, vieglāka nekā parastajām peonijām. Nogriezu vienu, lai izmēģinātu, vai tas turas vāzē kaut vienu dienu. Zied viena no manām vismīļākajām puķēm – kaķumētra. Cers ir pilnum pilns ar ziediem – kā zils mākonis, un ziedēs kaķumētra līdz pat stipram salam rudenī. Smarža gan man neliekas jauka. Biju lasījusi, ka kaķumētru iecienījuši runči gluži kā baldriānu. Mana Dafne par šo puķi neinteresējas. Vēl nevienu gadu veigela nav ziedējusi tik krāšņi! Man ir šķirne ar tumši sarkanām lapām. Iepriekšējās ziemās tā gandrīz vienmēr apsala līdz sniega līmenim, un tad vasarā ziedēja tikai apakšējie zari. Šogad rozā ziedi ir visā krūma augstumā. Un arī sausumu pagaidām pacieš gluži labi. Sestdien gan to kārtīgi aplaistīju. Sajūsminos par hostām. Tās ir dažādas, bet vismīļākā ir zaļā ar sudrabaini baltu apmali. Žēl, ka hostas lapas garšo gliemežiem, jau tagad tās vietumis ir sacaurumotas. Citādā ziņā ideāls augs – pacieš ēnu un arī sausumu, skaists no agra pavasara līdz vēlam rudenim – kamēr nosalst lapas. Uzziedējis pasakaini skaistais, tumši violetu ziedu ceriņš ‘Etna’. Ziedu vāles lielas, smagas, pildītas. Pagājušajā gadā bija tikai četras ziedkopas, šogad to jau ir daudz. No šī ceriņa gan es nešķiršos, pat ja būs jāpārceļas uz citu vietu! Jūrmalas armērija – zāles ceram līdzīga puķe, viena no retajām, par kurām nav jāuztraucas karstuma un sausuma dēļ – noteikti izdzīvos! Man patīk tās vienkāršie, bumbiņām līdzīgie purpurkrāsas ziedi, kas paceļas virs zālainā lapu kušķa. Ja ziedu daudz, izskatās pat ļoti skaisti. Līdz šim armērijas lapas arī pa ziemu bija zaļas (varbūt tāpēc, ka ziemas bija siltas), var teikt – dekoratīvas visu gadu. Un arī šīs puķītes vienmēr būs manā dārzā. {ABC_GALLERY ID=galerija_junija_augi} {ARTICLE ID=kristines_darza_gads_pages NOBR=Yes}
