47. darbs. Dārzs izturēja bez manis
Šo sestdien, pilnīgi pretēji meteorologu solītajam sliktajam laikam, mūsu laukos bija mīlīga saulīte un lēns vējiņš. Vakarpusē bija pat pilnīgs bezvējš, un mēs bez lielas tuntuļošanās varējām visu dienu ņemties pa āru. {IMAGE NR=1}Skujeņu grupā zied Ķīnas astilbes
Edgars iepriekšējā nedēļā beidzot bija nopļāvis zāli, un es tagad to vācu kopā ar grābekli, lai tāds nesmukums nepaliek pa visu ziemu. Ar parasto pļaujmašīnu vairs nevarēja nopļaut, nācās aizņemties frontālo, kam asmeņi iet mašīnai pa priekšu un zāli velk vālos, un zāle palika nesasmalcināta. Pukojos uz Edgaru, ka aizlaida pļavu tiktāl – tagad ir daudz grūtāk un vajag vairāk laika, lai pļavai atgrieztu koptas teritorijas izskatu. Vēl nezinu, ko ar to zāli darīt – dedzināt nost (tas Edgaram vislabāk patiktu), vai mest kaudzē un ļaut tai pamazām satrūdēt. Sestdien tad vairāk arī neko nespēju padarīt – piekusu, un diena bija pārāk īsa. Par laimi, arī svētdiena bija diezgan laba, - vismaz lietus nelija, lai gan saule uzspīdēja tikai ap pusdienlaiku. Stādīšanā man tāds kā viduspunkts – ziemcietes jau pārstādītas, kur vajadzēja, bet krūmu un koku pārvietošanas epopeja vēl nav sākusies. Izmantoju šo brīdi, lai apkoptu mazos, pagājušajā ziemā un pavasarī stādītos krūmiņus, kas pa šim trim nedēļām bija paguvuši ieaugt zālē, tā ka knapi varēju atrast. Edgars bija uz mani nikns, ka esmu tos sastādījusi haotiski, nevis stingrās rindās – tad viņam būtu bijis vieglāk appļaut, jo skaidri redzētu, kur drīkst pļaut, kur nedrīkst. Es viņam saku, ka tie nav jāņogu krūmi, kas jāstāda pareizās rindās, bet gan dekoratīvie, un lauku vidē izskatītos dīvaini, ja, piemēram, klinšrozītes stāvētu regulāros laukumos, gluži kā uz šaha galda, pirms spēlētāji sāk pārbīdīt figūras. Es tās biju izvietojusi skujeņiem pa starpām, lai vasarā ziedu laikā klinšrozītēm skujeņi būtu kā fons. Savām gara acīm redzu, ka tas patiešām būtu skaisti, un ar laiku šis laukumiņš pļavā aizvilktos ar krūmiem ciet un vairs tur gandrīz nemaz nebūtu jāpļauj. Ja nu vienīgi nedaudz ar trimmeri šur tur piefrizēt. Bet Edgarā galvā tā vīzija nekā neveidojas, un viņš nav ar mieru tos pāris gadus lavierēt ar pļaujmašīnu ap sīkajiem krūmiņiem. Vai nu jāpļauj visa platība man vienai pašai, vai arī jāpārvieto krūmi tā, lai Edgars varētu pļaut starp tiem, kā saka, aizvērtām acīm. Es neesmu ar mieru tā izspokot savu dārzu, tāpēc ņemu elektriskās zāles šķēres un dodos uzbrukumā zālei, kas saaugusi ap jaunajiem krūmiņiem. Vienas šķēres man ir īsā rokturī – ar tām apcērpu zāli tuvu pie krūmu zariem. Otras šķēres ir garā kātā – ar tām varu pļaut nepieliecoties. Abas labas, katrā ziņā ar tām ir vieglāk strādāt nekā ar parastajām, ar rokām kustināmajām zāles šķērēm, ar kurām iepriekšējos gados ne vienu vien tulznu biju uzberzusi, bet abām ir viena kopīga vaina – pārāk ātri izlādējas baterija, un tad šķērēm jāiet atpūsties. {IMAGE NR=2} Dārza hortenzijai vairs nav spoži baltas ziedkopas, arī lapas kļuvušas rudenīgas
Puķes un krūmi iegājuši rudens fāzē, un jaunu ziedētāju tikpat kā vairs nav. Tā kā esmu izlaidusi pāris nedēļas, tad iznāk, ka tagad rādu bildēs arī tās puķes, kas jau zied ilgāku laiku, bet kuras vēl nebiju ielikusi savā dienasgrāmatā. Man tomēr prieks, ka pa šo manu prombūtnes laiku mani augi ir noturējušies, un stādījumi joprojām izskatās gana skaisti. Uzziedējuši divi jaunie kaķumētru ceri – pa vasaru tie pieņēmās spēkā, un tagad, pašā rudenī, pieteic sevi kā vienu no skaistākajiem zilziedu ziedētājiem. Vasarā zilo ziedu manā dārzā ir maz, bet tagad zied arī zilie miķelīši (vai pareizāk būtu jāsaka – miķelītes?), zied zilas delfīnijas. Bet noteicošās tomēr ir purpursārtās un dzeltenās puķes. Nopietna salna vēl nav bijusi, tāpēc zied vēl arī dālijas, samtenes un citas vasaras puķes, bet jau pilnā sparā uzdarbojas arī tipiskas rudens puķes, kokiem un krūmiem krāsojas lapas. No jauna sāk ziedēt bitenes, joprojām zied visu krāsu rozes... Skaisti šobrīd ir manā dārzā! {ABC_GALLERY ID=galerija_septembris_4 } {ABC_POLL ID=noklut_abc}
