Rīgas Brāļu kapi: rekonstrukcijas un restaurācijas projekti
{IMAGE NR=2}Ir rekonstruēts un atjaunots viens no četriem depozitārijiem, kas veltīts Lāčplēša ordeņa kavalieriem. Tagad savu kārtu gaida otrs vissliktākajā stāvoklī esošais depozitārijs, kuram SIA "Arhitektu birojs Vecumnieks & Bērziņi" ir izstrādājis rekonstrukcijas projektu un kurš kalpos kā piemiņas vieta svešumā kritušajiem latviešu karavīriem. Trešajā depozitārijā perspektīvā paredzēts iekārtot goda telpu Rīgas Brāļu kapu atjaunošanas finansētājiem un atbalstītājiem, bet ceturtajā varētu tikt izvietots kapu arhīvs. {IMAGE NR=3}{IMAGE NR=4}Ir sākta un turpinās karavīru kapa plāksnīšu nomaiņa. Daudzas ir nopietni skārusi erozija, un uzraksti ir grūti izlasāmi. Šobrīd, ievērojot autentisko šriftu, simbolus, protams, karavīru vārdu, uzvārdu, dienesta pakāpi un gadskaitļus, nomainīta jau apmēram puse plāksnīšu. Sadarbībā ar "Rīgas satiksmi" ir sagatavots projekts transporta kustības novirzīšanai tālāk no centrālo vārtu priekšlaukuma. Tas saistīts gan ar paša priekšlaukuma funkcionālo nozīmi, gan ar to, ka automašīnu dūmgāzes kaitē vārtu konstrukcijām un bojā skulptūras – tās nomelnē, tāpēc perspektīvā gaidāma samērā komplicēta attīrīšana.
{IMAGE NR=5}Viens no vērienīgākajiem jau sagatavotajiem un saskaņotajiem projektiem, kas gaida realizāciju, ir SIA "Arhitekta L.Šmita darbnīca" izstrādātais ūdensapgādes, teritorijas un kapulauka laistīšanas sistēmas projekts, kurā ietilpst arī divu autonomu dziļurbumu ierīkošana un laistīšanas rezervuāra izveidošana neuzkrītošā vietā kapu teritorijas kreisajā malā pie Varoņu ielas. Laistīšanas sistēma ir sadalīta piecās zonās, un tā būs pilnībā automatizēta. Pašreizējā ūdensapgādes sistēma ar pilsētas ūdensvadu ir tehniski un morāli novecojusi, un laistīšana notiek ar visai primitīvām metodēm un ir neadekvāti darbietilpīga. Kā norāda projektētājs, 2007. gada cenās projekta kopējās izmaksas tika lēstas uz 490 000 latu (ar PVN). {IMAGE NR=6}Pēc ekspertu atzinuma, problemātiskākais šobrīd ir kompleksa kopējais tehniskais stāvoklis, un īpaši tas attiecas uz konstrukcijām. Daudzviet vērojama nevienmērīga sienu sēšanās un plaisāšana, kas nodara neatgriezeniskus bojājumus autentiskajam un vairs nepieejamajam Allažu šūnakmenim. Sēšanās tiek skaidrota ar diezgan sasteigtajiem būvdarbiem 20. un 30. gados un slikti sagatavoto pamatni – liela daļa konstrukciju stāvot tieši uz smiltīm. Patlaban visvairāk bojātas ir centrālā kapulauka sienas, arī teritorijas ārsienas gar Varoņu ielu, kuras restaurācijas projekts līdzīgi citiem ir sagatavots un gaida finansējumu. Šobrīd tiek meklēts risinājums arī Svētās uguns terases laukuma restaurācijai, kur zem šūnakmens plāksnēm daudzviet ir sēdusies pamatne un vietumis radušies izskalojumi. Ir jārod pareizais inženiertehniskais risinājums, kā pastiprināt un izlīdzināt pamatni bez autentiskās virsmas demontēšanas, jo neregulāro akmens plākšņu dēļ atpakaļ to salikt praktiski vairs nebūs iespējams. {IMAGE NR=7}Divi lielākie realizētie projekti Pagājušajā gadā Rīgas Brāļu kapos tika pabeigti divi līdz šim plašākie rekonstrukcijas un restaurācijas projekti – Ziedu altāra atbalsta sienas ziemeļu daļas restaurācija, kā arī Strēlnieku vārtu un sienas restaurācija un kapličas ēkas rekonstrukcija Varoņu ielas pusē. Ziedu altāra atbalsta sienas ziemeļu daļas restaurācija izmaksāja 106 443,89 latus, kas šiem darbiem bija piešķirti no Aizsardzības ministrijas budžeta. Projektu izstrādāja "Arhitekta L.Šmita darbnīca" arhitekta Laimoņa Šmita vadībā, būvdarbus veica pilnsabiedrība "IP būve", kurā ietilpst SIA "Hansa būve", SIA "Veseri būve" un SIA "Hansa Interiors Latvia". Kopumā darbos bija iesaistīti daudzi speciālisti: šūnakmens restaurācija notika tēlnieka Genādija Stepanova vadībā, un to īstenoja Georgijs Koroļkovs, Ferdinands Uzulnieks, Edijs Soms un Māris Grīnbergs. Autoruzraudzību veica akmens materiālu restauratore Inese Sidraba. Ziedu altāra atbalsta siena kopumā ir atjaunota trīs posmos: iepriekšējos gados bija restaurēta dienvidu daļa, vēlāk centrālā daļa ar piemiņas plāksnēm un pērn ziemeļu daļa, kas bija vissliktākajā stāvoklī – ar izskalojumiem un milzīgu izbrukušu caurumu. Restaurācijas gaitā tika demontētas, inventarizētas un iespēju robežās atjaunotas oriģinālās šūnakmens plāksnes, savukārt neglābjami bojātās aizstātas ar Vācijas travertīna analogiem, ko pēc pasūtījuma izgatavoja vācu firma "Traco". Diezgan sarežģīta bija šūnakmens plākšņu demontāža – tās pie kodolmūra bija stiprinātas ar kaltiem metāla enkuriem, un no kodolmūra bija ieturēta apmēram 5–12 cm atstarpe, kas bija aizpildīta ar kaļķa javu. Visu apgrūtināja tas, ka dažās vietās javas sasaiste ar akmeni bija pārāk stipra un demontējot akmens daļas palika pie montāžas. Smagākie darbi altārsienas atjaunošanā bija saistīti ar kodolmūri, kas gadu gaitā bija izskalots un nopietni bojāts. {IMAGE NR=8}{IMAGE NR=9}HARALDS PIELĒNS-PELĒNS, ATBILDĪGAIS DARBU VADĪTĀJS, "IP BŪVE": "Ar pamatni un kodolmūri bija nopietnas problēmas. Kad sākām demontēt plāksnes, viss saturs sāka birt laukā – faktiski apakšā nekāda kodolmūra vairs nebija, tikai akmeņu krāvums, grants un smiltis. Savulaik kodolmūris bija veidots ar kaļķa javu, taču acīmredzot jau būvniecības laikā nav bijis padomāts par pareizu ūdens novadīšanu, un jebkurš mūris ilgstošā ūdens iedarbībā agrāk vai vēlāk ir pagalam: veidojas sāļi, un saistviela tiek izskalota." LAIMONIS ŠMITS, REKONSTRUKCIJAS PROJEKTA AUTORS, "ARHITEKTA L.ŠMITA DARBNĪCA": "Ļoti sliktā stāvoklī izrādījās altārsienas labās puses stūra elements. Kad mēģinājām demontēt plāksnes, atklājās, ka kaut kad 70. vai 80. gados te ir veikts amatierisks remonts, izmantojot stipru cementa javu, kas papildus vēl pārklāta ar bitumu. Taču, kad noņēmām augšējās plāksnes, izrādījās, ka visa vidusdaļa ir izskalota tukša. Es uzskatu, ka šādos projektos ir jābūt gataviem mainīt finansējuma apjomu. Jo tikai pēc atsegšanas kļūst redzams, kas īsti ir jādara. Šajā ansamblī aiz plātnēm ir tik daudz nezināmo, ka nemaz nav iespējams precīzi pateikt un aprēķināt, kas un cik būs nepieciešams." {IMAGE NR=10}Rekonstrukcijas gaitā nācās demontēt apmēram 30–50 cm platu kodolmūra vertikālo daļu. Atlikušais mūris tika attīrīts un nostiprināts, savukārt demontētā josla tika atjaunota ar stiegrotu monolīto betonu. Apšuvuma plāksnes pie atjaunotā kodolmūra tika stiprinātas, ievērojot ventilējamās fasādes principu – pa vidu tika atstāta gaisa šķirkārta, kam jānodrošina vienmērīga šūnakmens un travertīna plākšņu žūšana. Plāksnes pie kodolmūra tika fiksētas uz nerūsējošā tērauda stūreņiem jeb konsolēm; katra tika nostiprināta atsevišķi, līdz ar to nerada papildu slodzi apakšējām plākšņu rindām. To fiksācijai un pieregulēšanai līdzenā plaknē izmantotas speciālas regulēšanas bultskrūves ar paplāksni, kas tika ievietota pirms tam izfrēzētās gropēs akmens plākšņu augšējās un apakšējās malās. Šuves starp plāksnēm aizpildīja ar vēsturiskajam līdzvērtīgu sastāvu, kas tika pasūtīts Vācijā; šo darbu meistari pildīja ar precīzu roku darbu – ne mazāk kā 2 cm dziļumā, taču arī ne līdz galam, lai siena labāk elpotu. {IMAGE NR=11}NADEŽDA VASIĻEVSKA, PROJEKTA BŪVUZRAUGS, SIA "GAVARS": "Celtniekiem šis nebija viegls objekts. No sākotnējās tāmes bija iespējams izpildīt tikai 50%, otri 50% nāca klāt kā neparedzētie darbi. Piemēram, bija plānots, ka pret travertīnu būs jānomaina tikai astoņas šūnakmens plāksnes, taču reāli sanāca 57 – bija jāveic papildu pasūtījums. Arī betonēšana dabā sanāca daudz lielākā apjomā, nekā bija projektēts, jo neviens pat iedomāties nevarēja, ka kodolmūris būs bojāts tik stipri. Ar betonēšanu celtniekiem gāja visgrūtāk. Nebija vienkārši veidņus nostiprināt tikai no vienas puses, un siena kopā tika betonēta četros posmos. Šādos projektos nekad nevar precīzi aprēķināt visus gaidāmos apjomus. Taču kopumā viss ir realizēts labi. Ar visiem daudzajiem neparedzētajiem darbiem termiņi tika iekavēti tikai par pāris nedēļām, kas restaurācijā ir piedodami. Bija laba komanda, stingra autoruzraudzība. Šūnakmens plākšņu atjaunošanai un līmēšanai tika izdomāta speciāla vertikāla metāla konstrukcija – rāmis: uz tā novietotās akmens daļas saspiežas kopā ar savu svaru, turklāt labi ir redzamas abas plāksnes puses. Esam arī sagatavojuši restaurācijas pasi – viss paveiktais ir sīki un smalki dokumentēts, un nākamajām paaudzēm būs precīzi dati, kas, kā un kāpēc ir darīts." Strēlnieku vārtu komplekss – pabeigts pēc 70 gadiem Strēlnieku vārtu, tiem piegulošās sienas un sānu kapličas rekonstrukcija un restaurācija tika pabeigta 2009. gada vasarā; objekts tika svinīgi atklāts 11. septembrī Eiropas kultūras mantojuma dienu laikā. Kopējās projekta būvdarbu izmaksas sasniedza 260 024,24 latus. Objekts ietvēra sevī veselu darbu kompleksu un tika realizēts pēc arhitektu biroja "ADZ birojs" projekta, galvenais arhitekts – Aivars Zavadskis. Būvdarbus veica "IP būve". Svarīgākās projekta sadaļas bija Strēlnieku vārtu un Kārļa Zāles veidotā ciļņa atjaunošana, kā arī kapličas, kura šādā nolūkā nekad tā arī nav izmantota, kapitāla rekonstrukcija. Kapličas ēkā, kura padomju gados bija pārprojektēta un sabojāta un kurā līdz šim atradās traktoru un darbarīku noliktava, tagad ir ievilktas visas komunikācijas un ierīkots birojs un civilizētas atpūtas telpas Brāļu kapu darbiniekiem. Traktortehnika pagaidām tiek novietota pie kapličas izbūvētajā nojumē, taču perspektīvā tai ir noskatīta cita novietne, un nojume būs pieejama kapu apmeklētājiem. {IMAGE NR=12}AIVARS ZAVADSKIS, PROJEKTA ARHITEKTS, "ADZ BIROJS": "Objekts nebija liels, bet ārkārtīgi interesants. Strēlnieku vārti un kapu daļa pie Varoņu ielas ir visjaunākā šī kompleksa daļa. Te bija paredzēts apglabāt kritušo strēlnieku radiniekus un mazāk zināmus karavīrus; apbedījumu šeit ir maz, ne vairāk kā 200. Brāļu kapu kompleksam šo teritoriju pievienoja 30. gadu vidū, un tikai tad arhitekts Kārlis Bikše un tēlnieks Kārlis Zāle sāka izstrādāt šīs sānu ieejas un kapličas kompleksa projektu, ko pabeidza 1939. gadā, kad arī tika sākti būvdarbi. 1940. gadā galvenais apjoms bija gatavs, bija uzstādīts arī Allažu šūnakmens cilnis, taču apšūt sienas un visu izdarīt līdz galam kara dēļ vairs nepaspēja. Tā nu ir sanācis, ka komplekss tika pabeigts tikai 2009. gadā – pēc 70 gadiem. 1968. gadā Zinātniskās restaurācijas konstruktoru birojs sagatavoja Strēlnieku vārtu pārbūves projektu, un to realizēja 70. gados. Pārbūves rezultātā daļēji tika sabojāts 40. gada apjoms. Tika nojaukta kapličas siena, ieeja tika pārnesta citā pusē, un piebūvēts klāt vesels apjoms, tādējādi iznīcinot Bikšes un Zāles pamatideju. Māja tika vulgarizēta un primitivizēta – kapličas ēka tika apmesta ar tā saucamo marmora kroškas apmetumu, iekšsiena izbūvēta no sarkanajiem "Lodes" ķieģeļiem utt. Komplekss idejiski tika adaptēts 70. gadu domāšanai, un vienīgais labi uztaisītais elements bija kaltie metāla vārti, kas tagad ir restaurēti. Tā kā aktīva apglabāšana Brāļu kapos nenotiek un pirmatnējā Strēlnieku vārtu funkcija un kapličas kā kulta celtnes funkcija ir zudusi, radās ideja izmantot kompleksu kā sadzīves telpas darbiniekiem, kas līdz šim uzturējās visai bēdīgos apstākļos vienā no kolumbārijiem. Klāt tika pieprojektēta tehnikas nojume, ko centāmies plastiski iekļaut kompleksā. Darbs bija sarežģīts, jo šajā nelielajā apjomā bija jāizprojektē un jāizdomā katrs kvadrātmetrs, un nelielais objekts izvērtās par sarežģītu funkcionālu pasākumu. Kā necerēta veiksme nāca tas, ka ieguvām papildu telpas – atklājām, ka zem kapličas grīdas koka pārseguma joprojām atrodas šķirstu uzglabāšanas telpa, kurai saskaņā ar 1968. gada projektu bija jābūt aizbērtai. Tādā veidā ieguvām vēl 25 m², kuros ērti izvietot tehniskās iekārtas, komunikāciju mezglus, ūdens boileru, un tādējādi civilizēti sakārtot šo objektu. Strēlnieku vārtu un kapličas apšuvumam izmantojām travertīnu, tādējādi viss veiksmīgi iekļaujas Brāļu kapu kompleksā. Vēl viena lieta, ko mums izdevās realizēt, ir liekta sienas niša ar solu, kāda bija paredzēta Kārļa Zāles skicēs. Šim nolūkam Vācijā tika izgatavoti liekti travertīna bloki, kas tika izzāģēti pēc celtnieku sagatavotajiem šabloniem. Mēs pat necerējām, ka kaut ko tādu būs iespējams izgatavot, bet te savu lomu nospēlēja modernās tehnoloģijas. Rudenī, kad komplekss tika atklāts, pie Strēlnieku vārtiem pirmoreiz vēsturē stāvēja godasardze – tas bija pacilājošs brīdis." Lielākās raizes sagādā šūnakmens Šobrīd ir viena no aktuālākajām problēmām ir memoriāla šūnakmens plākšņu saglabāšana un arī saglābšana. Kā altārsienas, tā citu kapu elementu un konstrukciju restaurācijā uzsvars tiek likts uz maksimālu oriģinālā izejmateriāla saglabāšanu, tikai galējas nepieciešamības gadījumā aizstājot to ar radniecīgo Vācijas travertīnu. Jāpiebilst, ka Vācijas travertīns nelielā apjomā izmantots arī 30. gados – šo materiālu Kārlis Zāle lietojis Brīvības pieminekļa būvniecībā, tāpat atsevišķi elementi veidoti arī Brāļu kapos, piemēram, 2008. gadā restaurētajā Kritušo brāļu skulptūrā. INESE SIDRABA, PROJEKTA AUTORUZRAUDZĪBAS PĀRSTĀVE: "Galvenās problēmas mums saistās ar šūnakmeni. Tas ir nacionālais būvakmens, kas 20. un 30. gados līdzīgu objektu būvniecībā tika izmantots daudz, un tas ir jāsaglabā kā autentiska vērtība. Taču, lai to eksponētu mūsu klimatā, ir zināmas prasības, diemžēl jau iegulās tas ne vienmēr ir bijis derīgs būvniecībai. Materiāla salturība vēl ir pietiekami laba, tas ir makroporains, un ledum ir, kur izplesties, taču ir neviendabība slāņos. Vietām akmens ir irstošs jau pēc struktūras, un tur restaurators neko vairs nepadarīs. Bieži plāksnei palikusi tikai vizuālā daļa, iekšpusē viss ir sairis, un tā vairs nav saglābjama. Restauratoru lielākā problēma ir saglabāt akmeni, kurš ir neatbilstošs jau pēc būtības – lai paildzinātu tā mūžu, plāksnes tiek līmētas kopā burtiski pa gabaliņiem. Kā apstiprinājuši ģeologi, Brāļu kapu būvniecībā ir izmantots gandrīz pēdējais Latvijas šūnakmens, un tas vairs nav pieejams restaurācijai nepieciešamajā apjomā. Tāpēc arī tiek veidota neliela rezerve, kur tiek krāti visi atgriezumi un gabaliņi, ko varbūt kaut kur vēl var izmantot. Vācijas travertīns ir labs aizvietotājakmens. Pēc sastāva tas neatšķiras no Latvijas šūnakmens, atšķirīga ir vienīgi izcelsme – travertīns ir veidojies diezgan siltos termālos ūdeņos, un tam ir labāka cementācijas pakāpe, tas ir izturīgāks. Kā vēl vienu šūnakmens aizvietotāji ģeologi iesaka mūsu pašu Biržu dolomītu – mazāk redzamās vietās; atsevišķās vietās Brāļu kapos tas jau ir izmantots." {BREAK} {IMAGE NR=13}LAIMONIS ŠMITS: "Šūnakmens aizstāšanai nekā piemērotāka par Vācijas travertīnu nav. Taču ir viena problēma – plāksnes Vācijā tiek zāģētas ar mūsdienīgām iekārtām, un tās ir pārāk perfektas, brīžiem pat izskatās plastmasīgas. Ir nepieciešama rupjāka faktūra. Manuprāt, labs variants būtu travertīnu iepirkt kā izejmateriālu un zāģēt tepat Rīgā. Turklāt ir iespēja izmantot veco Kārļa Zāles zāģi, kas joprojām atrodas Gaujas ielas akmeņkaļu darbnīcās, – esmu noskaidrojis, ka ģenerālās līnijās tas ir lietošanas kārtībā, tikai jānomaina dzinējs. Cik man zināms, ar šo zāģi meistari strādājuši vēl 1989. gadā. Tā mēs iegūtu oriģinālajām plāksnēm atbilstošu faktūru. Ne visai mani apmierina fakts, ka Vācijas travertīna plāksnes ir tikai 6 cm biezas. Protams, tas izmaksā ievērojami lētāk, taču man daudz labāk būtu paticis, ja biezums būtu tuvāks oriģinālo plākšņu izmēram, kas pārsvarā ir 10–11 cm." INESE SIDRABA: "Restaurācijā tā ir normāla prakse, ka aizvietotājmateriālu pieskaņo oriģinālam pēc sastāva, krāsas, tekstūras, reizēm pat materiāli tiek mākslīgi novecināti. Būtu labi, ja plāksnes tiktu izgatavotas Latvijā. Arī Brīvības pieminekļa restaurācijā tika piegādāti gludi apzāģēti akmeņi, un vietējie amatnieki tos apstrādāja ar analogiem instrumentiem, tādējādi iegūstot oriģināliem identisku faktūru. Tas mazinātu tagad redzamo atšķirību. Protams, restaurācijā ir dažādas pieejas, vieniem patīk, ka jaunais un vecais ir saskatāmi kā melns ar baltu, es uzskatu, ka vismaz normālā skata attālumā atšķirībai nevajadzētu būt redzamai." Uldis Andersons Foto: Sarmīte Livdāne un no SIA "ADZ Birojs" un SIA "Arhitekta L.Šmita darbnīca" arhīva Objekts: Strēlnieku vārtu un piegulošās sienas restaurācija un kapličas ēkas rekonstrukcija. Pasūtītājs: RPA "Rīgas pieminekļu aģentūra". Projektētājs: SIA "ADZ birojs". Projekta arhitekts: Aivars Zavadskis. Būvuzņēmējs: PS "IP būve" (SIA "Hansa būve", SIA "Veseri būve" un SIA "Hansa Interiors Latvia"). Atbildīgais darbu vadītājs: Haralds Pielēns-Pelēns. Būvuzraudzība: Andris Šumskis. Būvkonstrukcijas: SIA "Celmiņa būvkonstrukciju projektēšanas birojs". Būvkonstruktors: Valters Celmiņš. Būvdarbu un restaurācijas izmaksas: 260 024,24 Ls. Latvijas būvniecība #1(18)/10
