Funkcionālisms arhitektūrā: Vēsture un mūsdienās izcilākie piemēri Latvijā
Funkcionālisms ir pagājušā gadsimta 20. un 30. gados radies mākslas virziens, kas vispārliecinošāk realizējies arhitektūrā un lietišķajā mākslā. Par pamatprincipu arhitektūrā tika atzīta celtnes atbilstība tajā notiekošajiem sadzīves procesiem jeb to, ka formu nosaka funkcija. Lai gan funkcionālisms visciešāk ir saistīts tieši ar moderno arhitektūru, tas nebūt nav inovatīvs priekšstats, jo visos laikos pat visizcilākajai arhitektūrai bija nepieciešams pildīt arī praktiskas funkcijas.
Vēsture
Tradicionāli funkcionālisms tiek aplūkots, izceļot dažu slavenāko arhitektu projektus, taču modernisma arhitektūras rašanās ir neviendabīga parādība, kas saistīta ar līdzīgām norisēm arī mākslā un citās kultūras jomās. Par pirmo funkcionālisma stila celtni pasaulē tiek uzskatīts Šrēderes nams Utrehtā, kurš tur pacēlās 1924.gadā.
Lai arī funkcionālisms tika identificēts ar 20. gadsimta modernismu tā laikmeta arhitektūras vēsturnieku darbos, saistītie pirmie teorētiskie formulējumi rodami jau 19. gadsimtā. Funkcionālisma pamatidejas tika izstrādātas un realizētas Bauhauza skolā Veimārā, Vācijā – vācieša Valtera Gropiusa dibinātā arhitektūras skolā, kurā tika attīstītas un apgūtas jaunas celtniecības metodes, kā arī rūpnieciskais dizains. Arī 1917. gadā dibinātajai Nīderlandes mākslinieku un arhitektu apvienībai De Stijl un 20. gadu konstruktīvisma virzienam PSRS bija būtiska loma ne tikai kā funkcionālisma teorijas tapšanas centriem, bet arī modernisma mākslas un dizaina attīstībā.
Viens no visietekmīgākajiem funkcionālisma pārstāvjiem un racionālās arhitektūras pamatlicējiem ir trešais Bauhauza skolas vadītājs Ludvigs Mīss van der Roe, kura apgalvojums “mazāk ir vairāk” (less is more) kļuvis par vienu no funkcionālisma lozungiem. Vairāki Mīsa van der Roe projekti, piemēram, viņa izstrādātais Vācijas paviljons Barselonas starptautiskajā izstādē (1929), kā arī Ilinoisas Tehnoloģiju institūta komplekss, ITI (20. gadsimta 50. gadu beigas) uzskatāmi par raksturīgiem arhitekta uzskatu paudējiem.
Funkcionālisms Latvijas arhitektūrā
Autors: Aris Jansons/flickr.com
Funkcionālisms Rīgas arhitektūrā jāskata ne tikai kā mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, jo tā attīstība saistāma ar starpkaru posmu un tā radītajiem procesiem valstī un pilsētvidē, kur arvien lielāka loma bija tehnikai, mobilitātei, racionalitātei, ērtībām un higiēnai. Funkcionālisma arhitektūras mērķis bija radīt tādas pašas priekšrocības, kādas atrodamas dabā, tāpēc divdesmitā gadsimta 20. gadu otrajā pusē Rīgas dzīvojamo fondu papildināja funkcionāla, racionāli plānota un realizēta būvniecība.
No funkcionālisma stilā strādājušajiem latviešu arhitektiem jāmin Teodoru Hermanovski, Fridrihu Skujiņu, Artūru Braunfeldu, Ernestu Štālbergu, Indriķi Blankenburgu, Haraldu Kundziņu, Sergeju Antonovu, kā arī vairākus citus, kas veidojuši starpkaru laika Rīgas arhitektūru.
Rīgā, Āgenskalnā pie Māras dīķa 1927. gadā tapis viens no pirmajiem funkcionālisma stila projektiem Rīgā. Teodora Hermanovska projektētā privātmāja Mazajā Nometņu ielā 6 tiek celta vienlaikus ar citu viņa projektu, ēku Marijas ielā 8, un tās abas ir pirmie funkcionālisma formās celtie nami Latvijā. Laikā līdz 1931. tiek apbūvēta visa brīvā teritorija ūdenstilpes krastā un top piecas funkcionālisma stila dzīvojamās ēkas. Tāpat viena no 20. un 30. gadu ievērojamākām būvēm Rīgā bja Tautas nams Bruņinieku ielā 29/31, kuru projektējis K. Betge.
