9. Kristīnes dārza darbs. Koki ar dūrēm
Izdomāju, ka arī manā dārzā jaunākajām liepām varētu izveidot šādus vainagus. Ja ne visām četrām, kas aug rindā uz dambja pret Daugavu, tad kaut vai tikai divām. Man šī liepu rinda jau no paša sākuma īsti neiet pie sirds – it kā būtu aleja, tomēr nav... Un priekš kam manā lauku dārza ainavā tāds svešatnīgs veidojums – koki rindā? Vēl jo vairāk tāpēc, ka liepas izvietotas dārza dienvidu malā, to biezā lapotne, pacelta uz trīs metrus augsta dambja, aizsedz sauli citiem stādījumiem, kas ir šajā dārza malā. Tomēr vienkārši ņemt un nozāģēt liepas kaut kā necēlās roka. Pagājušajā pavasarī divām liepām vīrs saīsināja stumbru līdz pusei – lai neskrien debesīs un nemet tik lielu ēnu uz dārzu. - Augšanu piebremzējām, bet necik skaisti jau neizskatās, - uz sāniem stiepjas kaut kāds nesakarīgs zaru mudžeklis, galotnē kā slota slienas uz augšu pērnie dzinumi. Zviedrijā redzētais mani iedvesmoja uz eksperimentu: apgriezīšu visus galotnes dzinumus līdz vecajai griezuma vietai un arī sānu zarus līdz pusei. Zaru galos šovasar izaugs jauni dzinumi, nākamajā pavasarī atkal tos nogriezīšu. Un tā daudzus gadus, kamēr zaru galos būs tāds pats kulaciņš kā Gēteborgā redzētajiem kokiem. Man šķiet, ka tieši tādā veidā šie paresninājumi arī top. Domāju, ka tam vajadzētu izdoties. Galu galā Gēteborga nav Spānija, - kas iespējams Zviedrijā, tam vajadzētu būt iespejamam arī pie mums. Vienu gan īsti nenoskatīju – vai bija jānokasa arī visi sīkie sānu zari vai tikai gali. Nav, kam pajautāt, tāpēc nolēmu vienu koku apgriezt mērenāk – apgriezt tikai zaru galus, bet otram arī sānu zariņus.
Zemākos zarus bija viegli apgriezt – tikai pastiepos ar lielajām zaru šķērēm, un gatavs. Traucēja pēkšņi uzsnigušais sniegs, kas pa dienu tā arī nenokusa, - nogāzē slīdēja kājas, tāpēc bija jāstrādā lēnām un uzmanīgi. Augstākos zarus ar parastajām grieznēm aizsniegt nevar, tāpēc ņēmu palīgā ar šņori paraujamas grieznes, kuru asmens iestiprināts garā kātā. Ar tām tiku klāt pie visaugstākajiem zariem, taču rokas gan ik pa brīdim vajadzēja pūtināt. Ar šo "gaisa grābsli" var nogriezt ne tikai tievus zariņu, bet arī pavisam resnus, vienīgā problēma, ka gaisā dažkārt sapiņķējas aukla, un tad neizdodas pakustināt grieznes. Tad jānoņem rīks nost no koka, jāatpiņķē aukla un tad atkal jāceļ grieznes augšā. Esmu sajūsmā par šo instrumentu – tas man dod iespēju pašai apgriezt gandrīz visus kokus un krūmus, kam tas nepieciešams, un nav vajadzīgs saukt vīru palīgā. Trīs stundu laikā abi koki bija nofrizēti. Kad to biju paveikusi, tikai tad pa īstam apjautu, ka tā ir liela avantūra. Es patiesībā nemaz nezinu, vai esmu griezusi pareizi, jo Gēteborgā redzēju tikai gatavu rezultātu, turklāt no attāluma. Taču par to pārāk neraizējos: ja kādai liepai nepaveiksies, nozāģēsim to pavisam. {ARTICLE ID=kristines_darza_gads_pages NOBR=Yes}
