Pagātnes, tagadnes, nākotnes Rīga
Kas Latvijā vēl nav ieviests, salīdzinājumā ar ārzemēm? Nav attīstījies kvalificēts un inteliģents valsts pasūtījums. Maz ir sabiedrisko būvju projektu. Pēdējā pusgadā parādījies tikai Maskavas priekšpilsētas skandalozais projekts - uzbūvēt kultūras centru, autostāvvietas un birojus vienā kompleksā, taču nevar zināt, ar ko tas viss beigsies. Varētu būt vairāk koncertzāļu, skolu, bērnudārzu, mākslas galeriju, muzeju – tā visa absolūti pietrūkst. Rīgas centrā izbūvēja Rīgas mākslas telpu, bet par interjera kvalitātēm varētu diskutēt – cik tā telpa atbilst mākslas telpas kritērijiem. Varētu aptaujāt arhitektus un mūsdienu māksliniekus, kādu iespaidu uz viņiem rada šīs lielākās mākslas galerijas interjers. Bet nav jau alternatīvas, nekas vairāk nav uzbūvēts! Izlasīju kādā avīzē, ka Igaunijā 15 gadu laikā ir uzbūvētas 20 koncertzāles – Latvijā nav nevienas. Divas ar pusi ir projekta stadijā, bet par tām tiek diskutēts līdz samaņas zudumam un spēku izsīkumam – kā tās reducēt un pārtaisīt. Tanī laikā vajadzēja būvēt – vienu, otro, trešo. Varbūt nedaudz vienkāršākas, bet uzbūvēt. Vai esat par Gaismas pili? Es neteiktu, ka mani šis projekts sajūsmina, sākumā man tas patika vairāk, taču uzlabojumu rezultātā mazliet ir zudusi sākotnējās idejas jēga. Bet es nekad neesmu piekritis tām aktīvistu grupām, kuras uzstājās par to, lai projektu aizliegtu, apstādinātu, nerealizētu, un protestē arī ar vārdiem, ka projekts ir slikts, jo bibliotēka būs tikai 20% no ēkas platības. Protams, ka bibliotēka nebūs 80%, jo arī pasaules prakse ir tāda, ka lielajos muzejos, bibliotēkās ir sabiedriskas telpas – konferenču, izstāžu zāles, grāmatnīca, kafejnīcas. Būtu tumsonīgi paziņot, ka Rīga būvēs tikai arhīvus un grāmatu noliktavu, kas sauksies bibliotēka. Tas ir absurdi! Tāpēc es pret šo projektu nekaroju, bet, racionāli vērtējot, jāapzinās, ka tas ir noteikta laika posma produkts un būtu daudz skaistāk, ja tas būtu uzbūvēts jau 1995. gadā, kad tāda iespēja bija. Būtu jau pavisam mistiski, ja to būvētu 2015. gadā, jo tikpat labi varētu izņemt no arhīva jebkuru nerealizētu klasicisma pils projektu un mēģināt to realizēt, sakot, ka mēs izdarām tādu cieņas pilnu žestu kāda arhitekta priekšā. Arhitektūra rodas tai laikā un vietā, kur tā ir paredzēta, pasūtīta, uzzīmēta, pēc tam arī realizēta. Parasti tā nav, ka uzzīmē projektu vienā gadsimtā, bet realizē – citā, citos 20., 50. vai 500. gados. Tā jau vairs nebūtu dzīva arhitektūra, bet gan seno laiku zīme. Ja bibliotēka pārvērtīsies par kārtējo celtni bez finansējuma, atskaites sistēmas un ar lavīnveidā augošām izmaksām, tad gan tā būs latviešu tautas nelaime. Bet tas jau ir cits stāsts. Neesmu pārliecināts, vai mums ir pieredze ar lieliem objektiem, kuru izmaksas būtu kontrolētas, saprātīgi sabalansētas starp kredītiem, inflāciju un pamatizmaksām. Pamatizmaksas visi māk nodefinēt, bet tad nāk inflācija...Parasti tas ir šoks, neviens nezina, kā ar to rīkoties – ko ar ko reizināt un kā iegūt jaunos ciparus. Tad vēl ir arī kredītprocenti, kas sakarīgu būvtāmi var pārvērst par mirušu projektu, ja kredīta un būvtāmes summas sanāk vienādas. Es nezinu, kurš privātuzņēmējs būtu ar mieru būvēt tādu objektu, bet valsts un pilsēta reizēm izlemj un arī ceļ – līdzīga situācija, kā ar Dienvidu tilta finansēšanu, kur kredītprocenti ir tādi, kas nepakļaujas nekādam saimnieciskajam aprēķinam. Kādai vajadzētu izskatīties Daugavas kreisā krasta apbūvei? Es domāju, ka kreisā krastā noteikti var veidot augstbūves, tikai būtu jāsaprot un ir jābūt skaidrībai, pēc kādas koncepcijas tās tiks veidotas. Minēšu trīs piemērus, kā tas varētu notikt. Augstbūves varētu parādīties nejaušās, negaidītās vietās, un neviens cilvēks no malas nespētu saprast, kāpēc šinī kvartālā ir augstbūve, bet nākamajos trijos nav un pēc tam atkal ir. Tad rodas aizdomas, ka kāds ir bijis ieinteresēts kādā zemes gabalā vai zemesgabalu grupā būvēt intensīvāk, un viņam tāda iespēja tikusi dota. Otrs variants ir veidot (mistiskus) siluetus ar akcentiem, kāpinājumiem un silueta kritumiem. Tas pašreiz notiek kreisā krasta apbūves izstrādāšanas projektā. Tur ir divi momenti, kas mani nepārliecina. Pirmkārt, nav skaidrs, kāpēc silueta kāpinājumam būtu jāatrodas vienā vietā, bet ne citā, kur tas izskatītos labāk – mazliet pa labi vai pa kreisi, augstāk, zemāk... Otrkārt, šim kāpinājumam, kalna motīvam, kur vienā daļā ēkas ir augstākas nekā citā, ir negatīvs blakusefekts – tas var sākt konkurēt ar Vecrīgas siluetu, mazinot tā iespaidu. Trešais variants varēja būt tāds, ka būtu konkurss par kreisā krasta siluetu, kur gan dalībnieki, gan pilsētnieki, gan deputāti varētu iepazīties ar silueta pamatojumiem, kāpēc konceptuāli kreisajā krastā viens silueta raksturs būtu labāks nekā cits. Bet, ja nav šo vairāku koncepciju, tad nav ar ko salīdzināt. Tad arī nevar runāt par pilsētas plānveidīgu attīstību. Kuri citu arhitektu realizētie projekti jums liekas izdevušies? Ir četri, pieci arhitektu biroji, katrā viens vai divi vadošie arhitekti, kuru darbu ilgtermiņā es vērtēju ļoti augstu, un no katra šo to esmu mācījies. Ir lietas, kuras es gribētu spēt kā viņi. Katram arhitektam var būt veiksmīgi un neveiksmīgi projekti, - arhitekta vārds nav garantija, ka viss ir lieliski un viss, kas saistās ar šo arhitektu, ir sasniegums. Bet es varu nosaukt objektus, bez kuriem, manuprāt, Rīga būtu daudz ko zaudējusi. Hronoloģiski pirmais ir Strēlnieku muzejs (Latvijas okupācijas muzeja). Bija arī diskusijas par to, vai ēku nojaukt un kāpēc to saglabāt. Es domāju, ka Strēlnieku muzeja nojaukšana būtu viena no Rīgas kultūrvidē dramatiskākajām kļūdām. Šī ēka ir ļoti svarīga un tieši tāda, kāda tā ir. Otra māja ir biroju ēka Baznīcas ielā, kuru veidoja arhitektu birojs Arhis, arhitekts Andris Kronbergs ar līdzstrādniekiem. Tas ir viens no retajiem gadījumiem un viena no pirmajām ēkām Latvijā, kurā tika realizēta dubultā stikla fasāde. Ļoti svarīgi, ka Rīgā ir tāds piemērs, tāds sasniegums, kur gan citi arhitekti, gan investori var skatīties un paturēt prātā, ka kāds ir izdarījis tik vērtīgu lietu un uzbūvējis ēku, kas ir absolūti moderna un novatoriska, bet iekļaujas vidē, ar neuzkrītošu ārsienu. Sintijai Vaivadei ir izdevies veikt rekonstrukciju namā Dzirnavu ielā. Tā ir māja, kurā saglabāta gan vēsturiskā fasāde, gan interjeri, bet ļoti konsekventi arī piebūvēti vairāki stāvi, izveidota lieliska skatu platforma. No interjeriem minēšu divas galējības. Pulkvedim neviens neraksta ir leģendārs krogs, kura interjers ir, šķiet, mūžīgs. Tas ir kļuvis par atskaites punktu daudziem citiem projektiem. Bija ļoti precīzi uzminētas cilvēku vajadzības un gaidas. Pārsteidzošā kārtā tas nav nekas ārkārtīgi dārgs vai moderns, nekādā gadījumā nekas gluds, tīrs un nolaizīts, bet kaut kas drīzāk pretējs,- ļoti dabisks un tuvs cilvēku patiesajām vēlmēm un sajūtām. Andim Sīlim izdevās izdarīt to, par ko katrs arhitekts varētu sapņot – uzbūvēt interjeru, kurš dzīvo un pārdzīvo pats sevi. Interjers nav jāpārveido, jo tas it kā iekšēji atjaunojas, enerģētiski uzlādējas, funkcionē un iraktuāls. Otrs diametrāli pretējs punkts ir Andra Kronberga projektētais lidostas interjers. Varbūt tas ir mazliet internacionāls, līdzīgs citām Eiropas lidostām, bet ir redzams, ka tas ir eiropeiskā līmenī, rūpīgi nostrādāts no viena gala līdz otram. Es neizteikšos par lidostas kopējo arhitektūru, jo tā pagaidām vēl tikai top un ir diezgan sadrumstalota, bet Rīgai arī ļoti pietrūkst lidostas kā pilsētas zīmola. Kādu redzat nākotnes Rīgu? Ceru, ka kādreiz sakārtos transporta shēmu. Arhitekts Sergejs Ņikiforovs, kurš savā izstādē prezentēja transporta loku teica, ka Rīga nevar būt ne valsts galvaspilsēta, ne Baltijas metropole, kur nu vēl Eiropas mēroga metropole, ja tajā nav pārliecinošas, uzskatāmas, viegli pamanāmas un tik pat viegli lietojamas transporta shēmas. Tagad to ērti var lietot tikai iezemieši, kuri paši zina, kur un kā nokļūt. Bet nav shēmas, kurā varētu parādīt ģenerālo principu. Tas nozīmē, ka pēc Eiropas mēroga Rīgai nav transporta shēmas. Transports ir bez shēmas, tāpat kā tas bija 19. gadsimtā radies – kā zirgi sāka vilkt tramvajus, tā elektrība turpina vilkt tai pašā virzienā, bet nav izbūvēts nekas, kas aptvertu pilsētu konceptuāli. Tas varēja būt metro, loka ceļš, virszemes ātrgaitas dzelzceļš vai tramvajs. Otra lieta ir zaļumu sabalansēšana Rīgas centrā, lai to nepaliktu mazāk. Šobrīd aizsargā, kā gribi, un saskaņo kā gribi, bet koku un brīvo platību paliek arvien mazāk. Vajadzētu izbūvēt vēl papildus parkus. Rīgā pēdējā laikā ir tādi projekti, kas, neskatoties uz visu padomju, pieminekļu inspekciju un Rīgas arhitektu pūlēm, tiek saskaņoti, neatbilstoši Rīgas mērogam un apbūves raksturam. Rīgā ēku lielums ir 12 m x 20 m, taču ik pa brīdim Rīgā, pat ļoti tuvu centram, tiek saskaņoti objekti, kas neatbilst šai struktūrai, bet ir izteikti horizontāli vai, piemēram, to vienlaidus stiklojuma plaknes ir lielākas nekā blakusstāvošās ēkas visa fasāde kopumā, vai pārsniegts augstums. Pašreiz tāds objekts parādās uz Valdemāra un Melngaiļa ielas stūra, netālu no Skonto izstāžu centra. Māja ir absolūti neiederīga tajā vietā. Pašu par sevi es to neanalizēšu, jo tāda arhitektūra varbūt ir pat glīta, bet - kāpēc centrā? Kāpēc sagraut to, kas ir Rīgai ir raksturīgs? Tai ir sava vide, savs mērogs. Piemēram, Cēsīs un Kuldīgā ir četru stāvu apbūve, bet Rīgā - 5 līdz 7 stāvi. Galvaspilsētā apbūves augstums tiek ievērots, bet horizontālā virzienā mērogs tiek nograuts tik dramatiski, ka Rīga pārvēršas par noliktavu, angāru vai stiklainu lielveikalu pilsētu. Un šāds "lielveikals" vai birojs tiek ienests Rīgas centrā un nolikts starp pārējām ēkām, kas tomēr izskatās pēc mājām. Ir ļoti daudz iespēju strādāt ar mūsdienu līdzekļiem, fasādēm, logiem, dažādiem elementiem arī esošā mēroga ietvaros. Man ik reizi pārsteidz tas, ka saskaņojošās iestādes reizēm dod atkāpi no esošā mēroga un atļauj Rīgā ielikt pa "kuģim" – varbūt tas ir visprecīzākais salīdzinājums, jo kuģis ir vairāk garš nekā augsts. Vēl viens tāds objekts paredzēts pie Gaisa tilta, kur satiekas Brīvības un Barona iela. Tas ir kā modernisma un industrializācijas laikmeta bubulis, kas tagad stāvēs Rīgas centra apbūves sākumā un neatbilst pilsētas raksturam principā. Tā var projektēt jaunajos projektos, bet ne centrā. 200 gadus Rīgas centra apbūves raksturu veidoja, tagad riskējam to pazaudēt. Rakstu sagatavojusi Vera Zajeca Foto: no Arhitektonikas arhīva
