Dzimis arhitekts. Ingurds Lazdiņš
Cik gadu pieredze jums ir arhitekta profesijā? Augstskolu pabeidzu 1990. gadā, tātad 18 gadi. No tiem 15 gadus man ir savs birojs, bet projektēt sāku 3. kursā, strādājot ar tēvu. Kopsummā sanāk 20 gadi – puse no manas dzīves.
{ABC_Gallery ID=galerija_ingurds_lazdins TYPE=Slideshow} Kas rada patiku strādāt pie objekta? Ja ir dots pietiekami skaidrs mērķis un uzstādījums un, ja ar pasūtītāju ir konstruktīvs dialogs, tad arhitektam ir iespēja sniegt vislabāko risinājumu un iepriecināt pasūtītāju. Ja pasūtītājs nezin, ko vēlas, tad parasti tas beidzas ar to, ka viņš ik pa divām nedēļām vai mēnešiem maina savas idejas un domas. Taču arī tas ir process un arī tā ir jāstrādā. = Vai atceraties savu pirmo objektu? Pirmo nepateikšu. Atceros vairākus projektus, kurus zīmēju kopā ar tēvu. Viņam bija savs uzņēmums, un es pie viņa strādāju. Pēdējos gadus ir otrādi – tēvs strādā pie manis. Es atceros daudzus no sen zīmētiem objektiem, bet vairāk kā puse no tiem arī tajā laikā nav realizēti. Līdz ar to atmiņas ir tieši par skicēm, diskusiju procesu, risinājumiem, bet ne par konkrētu objektu kā atskaites punktu, no kura viss būtu sācies. Raksturojiet savu darba stilu! Ir divi ģenerālie modeļi. Viens variants ir tāds, ka es nedēļu, divas vai mēnesi domāju par tēmu, zinu, ka ēka būs jāprojektē. Aizeju uz paredzēto vietu, kur minūtes 20 - 40, bet reizēm pat divas stundas pasēžu. Pēc tam jau var teikt, ka māja ir radusies, atliek tikai to uzzīmēt un profesionāli izstrādāt. Otrs veids ir pilnīgi pretējs: satiekas 3 – 5 grupas locekļi, no kuriem katrs zina, kas būtu jādara, vairāk vai mazāk ir apdomāta tēma. Pēc tam notiek domu apmaiņa. Vārds pa vārdam, un pēc vairākām nepiespiestā atmosfērā pavadītām sarunām it kā pati no sevis rodas māja. Tādā gadījumā gan vispirms tiek izvirzīts grupas vadītājs, kuram ir vairākas funkcijas: uzraudzīt procesu, virzīt sarunu gaitu. Var arī noraudzīties uz sarunu gaitu no malas, fiksēt idejas un diskusijas beigās izvirzīt gatavu plānu. Mūsu birojā ir skaidra vēl viena lieta – katram projektam ir galvenais arhitekts. Reizēm tas kļūst zināms sākumā, bet reizēm noskaidrojas diskusijas laikā, kad kāds no grupas locekļiem sāk spēlēt dominējošo lomu, pārņemot projekta idejisko vadību savās rokās. 80% biroja darbu grupas vadītājs, autors vai galvenais arhitekts esmu es. Kāda arhitektūra jums ir tuva? Racionāla, savā ziņā ekonomiska, ar strukturālu jēgu, konstruktīvi un funkcionāli pamatota, bez liekiem ārējiem dekoratīviem elementiem. Reizēm mana arhitektūra ir mazliet sausa vai funkcionāli pārāk racionāla, kaut kādu mīlīgumu, siltumu varbūt pievienojot pēc tam. Svarīgi, lai arhitektūra būtu atbilstoša vietai, situācijai, uzdevumam, pasūtītāja sajūtām. Tas ir integrāls process, kas balstīts uz kopsakarībām, jo ēka ir apzināti jānoorientē pret debespusēm, apkārtējiem skatiem, ainavu, apbūvi, transporta piebraukšanu, beidzot ar to, ka ir jāmēģina uzminēt to sajūtu, ko īsti ir vēlējies pasūtītājs. Kā ir ar jūsu privāto teritoriju? Ar savu dzīvokli vai privātmāju nav problēmu, jo parasti zinu, ko sev izvēlos un kāpēc, un, ja kādu risinājumu izstrādāju, tad tā ir liela garantija, ka šis risinājums nākamos 10 gadus mani apmierinās un iepriecinās. Bet arhitekts jau neprojektē tikai sev. Varbūt gleznotājs var gleznot savam priekam, krāt gleznas un pēc daudziem gadiem, kad savākta pietiekami liela kolekcija, izveidot izstādi. Arhitekts to nevar atļauties, jo viņa darbā ir iesaistīti daudzi cilvēki, tā vienmēr ir nauda, biznesa attiecības, līdz ar to es nedomāju par arhitektūru savādāk kā par konkrētās vietas un pasūtītāja arhitektūru. Un mani ļoti iepriecina tas, ja pietiek spēka, iztēles un resursu, lai tajā procesā ieliktu arī kaut ko no sevis – kādu māksliniecisko virsvērtību, kādu emocionālu vai estētisku momentu. Foto: no Arhitektonikas arhīva
