Amatciems ...pēc gadiem būs kultūras piemineklis?
Viena no vairāk dzirdētajām replikām par Amatciemu saistīta ar aizdomām par raksturīgās ainavas drastiskām izmaiņām. Tradicionālā Latvijas ainava. Kas tas ir? Neskartā daba? Pilsētas? Mainīgā lauku ainava? Ļoti iespējams, ka priekšstats par to veidojas no uztveres fragmentiem - harmoniskiem un "vienkārši skaistiem" dabas skatiem, kas mūsu apziņā nogulsnējas laika gaitā ar vārda mākslas, glezniecības, fotogrāfijas, kino, izglītības un vecāku starpniecību. Tāda ir mana zeme. Ir arī tādi, kam citur patīk labāk. Skaista mūsu ainava var būt gan ar, gan bez apbūves elementiem. Priekšstats par tradicionālo ainavu nav viengabalains un pastāvīgs, jo mainās gan pašas ainavas, gan vērtību hierarhija un daudzveidība mūsu uzskatos. Pastāv kanonizēti ainavu etaloni, kā Abavas senlejas vīnogu terases, Sigulda – "Vidzemes Šveice", likteņupes Daugavas loki, ezerzeme Latgale, Zemgales līdzenuma miers, Vecpiebalgas latviskums, Brīvdabas muzeja prototipi u.c., bet runāt par tiem kā neskartiem dabas veidojumiem nav pamata. Tās visas ir cilvēka pārveidotas ainavas ar lielāku vai mazāku izmaiņu īpatsvaru.
Absolūti nepārveidotas dabas ainavas Latvijā varētu būt Moricsalā, neizraktos purvos un citos rezervātos. Gandrīz visi meži ir stādīti. Neskartas dabas palicis tik maz, ka ar šiem izņēmumiem Latvijas tipisko ainavu diez vai var saistīt. Visas apdzīvoto vietu ainavas, tajā skaitā arī muižu, ciemu, mazpilsētu, pilskalnu un pilsdrupu ainavas uz dabas fona ir lielāku vai mazāku pārveidojumu un to transformācijas sekas. Brīvdabas muzejam nav nekāda sakara ar novadu tipiskajām ainavām. Pēdējos gados ainavu pārveidojumi, būvējot neskaitāmus "jaunciemus" Rīgas apkaimē, biežāk (īpaši vecākiem cilvēkiem) ir depresīvi, nekā iedvesmojoši – reljefa atliekas, īstu pļavu zaļums, dabas krāsainība zūd līdz ar floras un faunas daudzveidību. Līdz ar to Amatciema gadījums, kur vides veidošanās notiek ar ievērojamu cilvēka līdzdalību, nav nekas neparasts vai ārkārtējs. Intriga varētu būt jautājumā par rezultāta kvalitāti un būtību.
Kā Amatciema rašanās pamatā vairāk – patiesas dabas, ainavu mākslas, plānošanas un arhitektūras vai bezjēdzīgas kalnu stumdīšanas? Mēģināšu rast atbildes uz dažiem jautājumiem.
Kas? Čiris. Pirms gadiem astoņiem gadījās uz brīdi ieskriet pie Čira lauku mājās, blakus Vēķu ezeram. Bija vēls rudens, dubļi un drēgna migla. Mājas kā mājas, apkārtne arī. Pakalni, krūmi, kūla, meža puduri, ezers ielejā. Nekas īpašs – Vidzeme, kā jau ap Cēsīm. Pirmie hektāri Amatas pagasta zemes viņam tikuši no sievasmātes. Zeme - māls un purvainas lejas, kur nodarboties ar ienesīgu lauksaimniecību, Latvijas realitātē būtu naivi. Kas būtu lietderīgi? Nedarīt neko un pasludināt par privātu rezervātu, ko ģimene uztur saviem priekiem? Vispirms bija ideja par jaunas ainavas veidošanu pašmāju apkārtnei. Kombinācija ar hektāros mērāmām dīķu kaskādēm, guļbūvēm un ciematu radās vēlāk, kā dažādu apstākļu sakritība. Kāpēc? Aivars Zvirbulis, Amatciema īpašnieks, ir tāds īpašs. Savējais mākslā un bohēmā (bija), dullais biznesā, mežā kā mājās, pilsētā kā gūstā. Lai ieraudzītu izcili parastā lauku ainavā, kādu ir pilna Latvija, savu, miljonus vērto vīziju, laikam ir jābūt kādam Disnejam, Hundertvaseram, Rastrelli. Ir jābūt vismaz dīvainim, lai gribētos izdomāt savu paradīzi, ko varētu pārdot par naudu . Cik būs tādu, kas negribēs viņa paradīzē tikt pie sava īpašuma? Atliek jautāt, vai Zvirbuļa paradīze tāda liksies arī citam? Varbūt vietiņa, kas nedaudz atgādina Latvijas ainavu romantiskā mērcē, kur katram savs gabaliņš zemes, ezeriņš, mežiņš un privāta ainava ar saulrietu bez civilizācijas piedevām nedaudz tāda ir? It kā lauki, bet ar ūdensvadu, siltumsūkņiem, bioattīrīšanu, internetu, apsardzi. Un pamatīga guļbaļķu māja ar lielu, lielu niedru jumtu. Amatciems atrodas 100 km no Rīgas, blakus Cēsīm. Klusa vieta bez burzmas, tūrisma. Ir savi odi un dunduri. Vietējie no pagasta, diemžēl, laikam īpašuma pircēju rindā nestāv, bet šengentietim ar uzkrājumiem – varbūt der. Elitāri? Visnotaļ, bet neko līdzīgu jau tirgus nepiedāvā. Varbūt "elitāri" nav precīzs apzīmējums, jo elitē tagad jūtas ikkatrs, ko nodrukā dzeltenajā presē. Par Amatciemu labāk teiksim – īpaši. Kas tur ir īpašs? Vietas ideja. Pie mums tagad dažāda mēroga "jaunciemu" ir daudz , bet ar to ideju kapacitāti un svaigumu tā pavāji - lineāra domāšana, standarta mājiņas un taisnas ieliņas kā ortogonālā Legolandē. Var iepirkties arī internetā, simtiem piedāvājumu: Bulgārijā, Abu Dabi, Ķīnā, Amerikā. Protams, ir seni un jauni domāšanas izņēmumi. 20. gs. sākumā autodidakts, britu parlamentārais referents sociālajos jautājumos Ebenezers Hovards (1850.-1928.) piedāvāja savas dārzu pilsētu idejas un no tām atvasinājās Mežaparks Rīgā, jūgendstila brīvā plānojuma strādnieku pilsētiņa Hellerauā, (Hellerau) Drēzdenē, dārzu pilsētas Līčvortā un Velvinā (Anglija), tomēr tās visas ir piepilsētas, nevis lauki. Izņēmumi ir arī mūsdienās, piemēram, dīvainie mākslīgo salu arhipelāgi - palmu formās Dubajā (reģionā iecerētas vēl vairākas) un Zemes kontinentu formā, holandiešiem būšot Tulpes arhipelāgs Ziemeļjūrā, Melnajā jūrā krieviem būs Federācijas arhipelāgs Krievijas aprišu formā jau uz ziemas olimpiskajām spēlēm Krimā. Dzīvošana pie ūdens, ar bruņotām apsardzēm, tērauda pretterorisma tīkliem zem ūdens, mākslīgo klimatu telpās, pilnībā datorizētā mājā bez tiešiem kontaktiem ar kaimiņiem. Laikam šie ir pirmie Ārpuszemes urbanizācijas prototipi "Aliens" ( svešie – angļu val.) gaumē. Vērojot šīs elitārisma globālās ejakulācijas, (www.eikongraphia.com) nevar nedomāt par ūdens līmeņa paaugstināšanās prognozēm Pasaules okeānā un šo miljardiem vērto projektu fatālo trauslumu Dabas priekšā. Carpe diem? Amatciems, kā es to redzu no savas viensētas, ar savu pieredzi raugoties , ir mīļa pašmāju citādība. Autordarbs. Bet varbūt tomēr loģiska evolūcija, kuras pamatā ir divi lieliski piemēri Latvijā: Vēveru ciems Piebalgā un Līgatnes papīrfabrikas strādnieku ciemats. Amatciemam un šiem abiem ir vairākas līdzības: visi trīs ir paugurainā apkaimē, katrā dominē sava, tipoloģiski līdzīga koka apbūve, visas trīs vietas saista piederība kādai kopībai - Vēveri bijis audēju ciems, Līgatnē – fabrikas strādnieku ciems, arī Amatciemu vieno sociālā bāze. Amatciema piedāvātais apdzīvotības veids varētu būt skaidrojams kā urbanizētās sabiedrības reakcija uz relatīvu pilsētas eksistences formu vienveidību un pārblīvētību zemē, kuras iedzīvotāju visai prāva daļa vēl pavisam nesen ar prātu bija piesaistīti pilsētai, bet dvēsele mita lauku viensētas brīvībā. Modelis ar uzsvērti izkliedētu apbūvi tipiska ciemata vietā piedāvā viensētas vai mājkopas, kas pārstāv otru mums pierasto apdzīvotības modeli. Ir vēl kāda autora ideja – veidot skaistos skatus (bellevue – fr.) katram savus un tajos pēc iespējas izvairīties no kaimiņu sadzīves ainām. Rafinēti. Bet – latviski, galu galā, jo kas gan negrib "māju ar skatu"! Tā taču ir mūsu, viensētnieku sabiedrības mentalitāte, kas uz globalizācijas fona var būt pievilcīga jebkuras nācijas īpatņiem. Ne visiem, bet kādai respektējamai daļai noteikti. Tomēr jautājums par dabiskā reljefa transformācijas mērogu un pieļaujamību ir būtisks. Kas notiek Amatciemā? Vērojot reljefa izmaiņu tendences kā tādas un vispār, var redzēt ka zemes virsma kļūst plakanāka gan dabiskās erozijas, gan tehnogēnās darbības rezultātā. Ieplakas aizpildās, virsotnes irst. Čiris mēģina iet inverso ceļu - no dūkstīm izsmelt sakrājušos sapropeli un ar to ielabot, pacelt pauguru mālainos pakaušus. Grēks? Bastejkalns un rīdzinieku raktais kanāls ap Vecrīgu ir labi vai slikti? Dzirnavu ezeri? Regulārais Rundāles pils parks izcirstā, sen stādītā liepu meža vietā? Vides daudzveidība, kuras izpausmēs visam ir savi racionāli un estētiski iemesli. Piemēram, ja Rīgas kanāls radās kā kanonizēta fortifikācijas būve, tad 19. gs. 2. pusē to pārveidoja skaistumam. Muižas ar saviem veidotajiem parkiem, dīķiem, grāvjiem arī ir mūsu zemes identitāte. Vērtīga tās daļa. Jautājums varbūt ir cits: vai Amatciems pretendē uz kultūras un identitātes vērtību? Čiris jūt mākslu un neprot gleznot, bet iemācījies radīt ainavu iztēlē un pārnest to dabā. Reljefs, koki, krūmi, ūdeņi un noras, tas ko sauc par ainavu, šeit rodas no dabas apstākļiem, cilvēka - radītāja dabas izjūtas un radīšanas darba. Par radīšanu: šeit iestādīti ap padsimt tūkstošiem koku. Ne mežā. Ainavā. Amatciems atšķiras no vairuma citu ciematu struktūras ar savu nelineāro raksturu. Tās pamatā - "aktivizētu" dabas dotumu kopums – reljefs, ūdeņi, veģetācija. Pārveidojumu rezultātā rodas amorfa, sazarota, pašatkārtojoša tīklveida struktūra, kas vizuāli ļoti atgādina evolucionējošu fraktāļu kopu. Fraktāļi, 20. gadsimta zinātnes atklājums , ir grafiska un matemātiska dabas radīto veidojumu interpretācija, bet pašus fraktāļus var atrast visapkārt dabā, sākot ar smadzeņu un ķermeņa asinsvadu vai nervu tīkla, ledus un sniega kristāliem, augu sakņu, lapu vai stumbru uzbūves struktūrām līdz pat galaktikām vai mākoņiem. Fraktāļu daba ir šķietamu nejaušību likumsakarība. Dinamiska, aizraujoša un ne vienmēr prognozējama pasaules uzbūves izpausme. Kāpēc šīs līdzības ar fraktāļiem? Lai salīdzinātu struktūru būtību. Amatciema plānojums, atšķirībā no citām apdzīvotām vietām, veidots iz dabas un to variē, bet nelauž. Nemaz nav jābrīnās, kādas urbānas struktūras uzbūvē ieraugot fraktāļus, jo Zemes "āda" jeb reljefs ir līdzīga ziloņa un cilvēka ādai, ozola mizai. Nomauc kokam mizu un līdzības nebūs. Nostiep uz kakla ādu zem ķirurga skalpeļa – dabas dotās krokas zūd, rodas pavisam citas. Tāda kā fraktāļu aina paveras, kad ieraugām Amatciemu no augstuma. Ceļu, ūdeņu un zaļuma savijums ir dinamisks, sparīgs un atšķiras no tuvējās apkārtnes viendabīguma. Ar kaut ko atgādina Cenas tīreļa ūdens lāmas, ko redz pa lidmašīnas logu Rīgai tuvojoties. Arī terasētos rīsa laukus Āzijas piekalnēs, tundras vai Karēlijas reljefa grafiku satelīta fascinējošajās bildēs (Google Earth.com). Kas kopīgs? Līdzības ar fraktāļiem, jo izmaiņas seko dabas dotajam reljefam kā zeķe pēdai. Un fraktāļa būtība ir šķietams haoss, ko teorētiski iespējams prognozēt, bet ne vienmēr tas izdodas. Tāpat izskatās Čira domas ceļš un tā iemiesojums dabā. Ir plāns, ir programma, bet apstākļi veido ietekmes un apstākļus un viss pēkšņi mainās. Tā arī ir Amatciema būtība, ka pat Čiris skaidri nezina, kur vedīs nākamais ceļš, kur konkrēti stāvēs māja vai kā tā tieši izskatīsies. Jo ierobežota un nosacīta neprognozējamība ir arī Amatciema māju veidolā. Un tas fascinē. Šīs Vietas ideja radusies nevis uz teorijām, bet intuitīvi un, varbūt no tās izaugs kāda jauna urbāna teorija, tāpat kā britiem no E. Hovarda vīzijām. Mājoklis. Amatciema dzīvojamās mājas koptēls – kompakts apaļkoku guļbūves apjoms ar siena gubai līdzīgu jumtu, uzpērkoši fotogēnisks, drukns un apaļīgs kā Rizgu rijas mazbērns. Nu jau noteikti var teikt, ka siena vai labības guba ir izzūdoša mūsu tradicionālās ainavas forma, kas tik precīzi iezīmēja piederību, gadalaiku, dabiskumu. Tās ir manas bērnības atmiņas ar dakšām siena pantā, vīstošas zāles un zirga sviedru smaržu. Tagad visu un visur vienādi pareizi sarullē mehānisms. Gubiņu vietā lauku ainavā ienākuši balti plēves kluči, kā pļavā sarindoti tualetes papīra ruļļi Lutausim. Vidzemes rijas, klētiņas un pūnītes, kuras senāk sedza ar salmu jumti, bija funkcionālas formu spēles par gubas - gubiņas tēmu, bet vienojošais - optimāla nokrišņu novadīšana no vienāda materiāla seguma. Amatciema jumti šīs variācijas turpina. Varbūt plānošana tomēr var būt māksla, ja plastisks dabas reljefs ir struktūras pamatā, "audums" (texture – angl.) - veģetācija, bet akcenti - arhitektūra? "Modernais" arhitekts teiktu - te valda formu un materiālu arhaika. Kur laikmetīgums? Idejā, idejā, draugs! Guļbūve ir sena kā rupjmaize un tai vienmēr būs cienītājs. Avangards visos laikos sadzīvojis ar romantisku, retrospektīvu, historizējošu pieprasījumu. Eklektiskas kanādiešu, somu, krievu koka guļbūves no žurnālu lapām cērt visās malās ka šņakst un arhitekts klusē, jo tāda esot dzīve. Amatciems turpina savas Vietas pirmsākumus un cita ceļa nav, lai tradīcija izdzīvotu, bet snobi meklēs utis. Un Čirim ir taisnība kā vecam japānim, kas visur meklē savu mieru. Nav vecmodīgu māju, ir stereotipu seklums. Amatciema ģimenes mājas pamatstruktūra ir vienkārša formula, kurā katrs īpašnieks var ielikt savas vajadzības, lai pašiem tur labi dzīvotos. Guļbūve, niedru vai šindeļu jumts paliks, siluets paliks, bet plānojuma detaļas, apdare, krāsas, komforts, telpa, gaisma ir mainīgās iespējas. Māju lielums ir samērīgs, vidēji liels, kaimiņi neiet izrādīties ar iespējām. Un top ciema ārējais kopības veidols, kas to satur kopā , lai gan katrs dzīvo savu dzīvi. Tā ir otra stiprā ideja – mēs varam būt dažādi, bet sadzīvošana kopienā prasa atbildi – vai esi gatavs pieņemt mūsu kopības simbolus? Ja negribi – nenāc. Amatciemā jūt vienotību un tā atšķiras no bērnišķīgajām naivā individuālisma spēlēm daudzos Pierīgas ciemos, kur no katras mājas strāvo vēlēšanās par katru cenu atšķirties ar jumta krāsu, tornīša augstumu, verandas lielumu. Lielā mājā katram savs dzīvoklis, tikai savs logs un tikai sava ieejas durvju gaume. Un tālāk? Daru kā gribu un jūs varat iet vēl tālāk? Pat rosols ir konsekventāks. Lai gan, visādas daudzveidības kļūst vairāk, jo apzeltīta prastuma drīz būsim atēdušies. Varbūt vēl ir lemts vērtības saskatīt vienkāršajā. Godmanis Jaungada uzrunā teica, ka Latvijai esot ziemeļnieciska valsts. Dies dod! Gribētos cerēt, ka Amatciems spēs pretoties augstās modes un laķētu kafijgalda žurnālu kārdinājumiem un atrast pasaules vērtības tepat, mājās. Jeb - pieticība mirst līdz ar gara aristokrātiju? Fasādes. Var domāt dažādi, bet tajās noteikti ir kaut kas labāks par citur redzēto. Varētu varbūt jau vēlēties, lai mājas būtu vēl "latviskākas", bez vāciskajiem jumta logiem (Fledermausgaupe), bez lieliem stiklojumiem, bet tad tas būtu kas cits un kas lai zina, kā to var panākt. Romantisms ir tāds, kāds tas ir un ar to atšķiras no funkcionālisma. Par nākotni. Amatciems nav bez vainām. Piemēram, savā ideālajā veidolā tas varēs pastāvēt tikai tik ilgi, kamēr privātā transporta degvielas pieejamība saglabāsies reālā saprāta robežās, kamēr ikdienišķa pārvietošanās 100 km rādiusā ap Rīgu no un uz mājām būs samērojama ar patērēto laiku. Vai iecerētā dzelzceļa stacija "Amatciems" attaisnos cerības, ka cieminieki lietos sabiedrisko transportu? Tas tomēr ir guļamciems, vīkendciems, atpūtciems. Cieminieki nestrādā Amatas pagastā, bērni neiet vietējā skolā. Varbūt nodokļi nonāk pagastam? Varbūt. Ko par ciemu un tā publiku domā vietējie aborigēni un kad Amatciemnieki sevi sāks uzskatīt par vietējiem ar visām no tā izrietošām konsekvencēm, arī tiesībām vēlēt pagasta (novada?) pašpārvaldi? Čiris nākotnes formā runā par "Lielo Amatciemu" ar vismaz vairākiem simtiem, pat tūkstošiem mājvietu. Pagaidām tas ir kluss un intīms. Vai šāda mēroga urbanizācijas radījums "neapēdīs" savu ideju un radītāju? Viena no lielajām šodienas stadijas priekšrocībām ir minimālas noslodzes. Cik drīz ciemam vajadzēs savu sociālo infrastruktūru – skolu, veikalu, pažarniekus, baznīcu (ekumēnisku?), benzīntanku, sadzīves pakalpojumus, kapsētu? Jo ātrāk augs ciems, jo drīzāk. Varbūt, ka tā arī Amatciems grib? Kas ir amatciemnieku gribas izteicējs? Vai Čiris, kam īpašumā paliek ceļi un infrastruktūra? Man liekas, ka ciemam, lai tas saglabātu pašvērtību un identitāti, vajadzētu savu pašpārvaldi un ļoti stiprus savējos likumus. Tādus, lai jaunpienācējs ar bulterjeriem, grizli lāci vai Āfrikas bišu saimi jau iepriekš droši zinātu, ka cerību tur iemist pretēji amatciemnieku gribai nav. Liekas, ka ar to, kas noteikts ciema mājas lapā (www.amatciems.lv), ir stipri par maz, lai ainavā nesāktu dīgt metālā kalti rokoko žogi, gotiskas rotondas un Holivudas gaume. Bet Čiris lai tur dzīvo kā Amatciema Baltais tēvs un Laika vecis, kam visi prasa padomu, visi sveicina, visi gaida ciemos. Un ciena kā patiesi viedo, bet ne vienīgo patiesību ar divām balsīm valdē. Negribu Amatciemu slavēt, bet aicināt domāt plašāk. Tas tomēr ir notikums visai merkantīlajā mūsdienu vides plānošanā. Varbūt ne īpaši pragmatisks, bet tolerants gan. Jo vairāk tāpēc, ka tās radītājs ir autodidakts, ka sākumstadijā bija ideja par ainavu, nevis apdzīvotību, ka vides plānošana notiek vienlaicīgi ainaviskā un urbānā līmenī. Tā ir iespēja salīdzināt. Konkrētā ciema versija paredzēta turīgajam pircējam, bet vienlaicīgi rada izaicinājumu meklēt iespējas līdzīgi domāt plašākā sociālā spektrā. Atļaušos izteikt minējumu, ka šis drosmīgais eksperiments pēc "n" gadiem būs kultūras piemineklis, jo ir ar spēcīgu vietas identitāti. Varbūt personības un nacionālu arī. Amatciems ir viena no Latvijas jaunās lauku urbanizācijas un ainavas alternatīvām, kas var būt ļoti svarīga pat gadījumā, ja notiktu straujas izmaiņas visai pārskatāmā nākotnē. Zeme sasilst un tautu staigāšana kļūs par realitāti. Šī citādā prakse dod iespēju izvērtēt, kādā variāciju spektrā un ko mēs uzskatīsim par svarīgu tradicionālās ainavas un patības izdzīvošanai. Autors: Pēteris Blūms, arhitekts Foto: Arnis un Juris Kalniņi (Fotocentrs) Paskaidrojumi * Aivars Zvirbulis, pusgadsimtu jauns vidzemnieks no Zosēniem un Cēsīm, kartogrāfs, orientierists, apgāda "Jāņasēta" vadītājs (1991. - 1999.), SIA "Amatciems" īpašnieks. ** "Utopija vai ideāls latvieša mājoklis?" , Lejnieks J. Latvijas Architektūra, Nr 3 (65)2006. *** Rīgā par dažiem desmitiem latu legāli var nopirkt hektāru Mēness. **** (http://en.wikipedia.org/wiki/Fractal) LATVIJAS ARCHITEKTŪRA, Nr.1 (2008)
