"Antiņa trešais jājiens"
Centra un nomaļu attiecības ir nosacītas: ikviens centrs ir nomale pret kādu lielāku centru; pēdīgiem piemīt tieksme plesties uz nomaļu rēķina. Kurviet centra – provinces asī nolasāmas Ventspils koordinātas? Gandrīz autonoms placis politiskām intrigām ar ievērojamu ekonomisku kapacitāti, kas nepārprotami spoguļojas pilsētas publiskajā tēlā. Mākslinieciski neviendabīgie, tak grandiozie izdaiļošanas pasākumi rauc mazumā pilsētas autentisko seju, kura – iespējams – tās varenajiem asociējas ar provinci. Ambiciozi projekti – augstskola, muzejs ar digitālu ekspozīciju, olimpiskais centrs, svaiga bibliotēka, "Eirovīzijas" "iebarošana" savā dārziņā, tie ir pilsētas centieni pozicionēties kā kultūras centram. Tomēr kapitāls tik ātri nespēj pārrāpties neredzamajai sienai - provincei galvā.
Vēl dažus gadus atpakaļ iebraucējam bija problemātiski Ventspilī pavadīt nekur liekamo laiku vakarā; kauču varēja, piemēram, iet slidot. Citam Kurzemes centram – Liepājai, ar teātri, simfonisko orķestri un visvisādiem festivāliem gara brīvība tek dzīslās, krogu kultūra un ļaužu komunikācija te ir tikpat dabiska kā ieelpa un izelpa. Ventspilnieks, izskatās, ir audzināts kā "mazais cilvēks", no kura nekas šajā dzīvē nav atkarīgs; totalitāros režīmos biedrošanās, brāļošanās un mēles kulstīšana nav atbalstāmas. Pēcpusdienās pilsētas ielas kļūst tuksnešainas.
"Splīns" šai sakarā ir "Antiņa trešais jājiens". "Double Coffee" šajā vietā savas dekorācijas norāva tikpat žigli, cik uzstādīja – uzņēmums biznesa plānu neapkrāmē ar emocijām. Nākamā kroga viesošanās tāpat bija īsa un neveiksmīga. Un tas, kas tagad riktīgi pārsteidz, ir kaujas karogs virs barikādēm. Pilsoniska samierināšanās ir blefs, acu apmāns: kroga tēls bliež starp acīm ar skaidru nodomu nepadoties vai mirt. Ja izturēs abi – krogs un ventspilnieks –, kāds būs ieguvējs; jebšu viss, kas nenogalina, dara mūs stiprākus.
Autoru koncepts gan nekādā ziņā nav subkultūrai radniecīgs sociāls brēciens, kas protesta kaislē demolē visas normas. Gluži otrādi, "Splīns" cienīt ciena un morāli atbalsta vēsturi un vietu. "Splīna" mītnes nams pieder 20. gadsimta sākumam. Prāts palec sāņus, iedomājis, kā kāds centrs – "koka Rīga" vai "Rīga – jūgendstila metropole" – ir monopolizējis informāciju un sabiedrības uzmanību, sasūcot to vienuviet, kamēr "nomalēs" – Liepājā vai Ventspilī – varētu zvejot pērles siekiem.
"Splīns" ir riskējis ne tikai ar tēlu, bet arī ar būtiskiem pārplānojumiem. Galvenā ieeja no fasādes ir pārcelta uz sētas pusi, kur vēl tikai nākotnē attīstīsies caurstaigājama pasāža. Bārs no centra pārvietots pret jauno ieeju, uz bāra zonu novirzītas arī tualetes. Ieguvums: plūsmas samazināšanās caur restorāna zāli, piedodot pēdīgai vairāk respektabluma un iespējas netraucēti rīkot banketus. Restorāna zona tomēr satur demokrātijas iezīmes un vienlīdzības ideju pauž fiziski: tā netiek skaldīta līmeņos, kluba funkcijai nav skatuves podesta. Inovācija "socializācijas" laukā – bāra lete novietota atrāvumā no bāra, lai jaunpienācēju nesagaidītu mēmi noraidošu muguru siena.
Tīšu vēsturisku formu un laikmeta zīmju maisījumu pieticīgākie vērtētāji parasti ieber eklektisma bezizmēra katlā, zinīgākie un manierīgākie piesauc teorijās ne mazāk izplūdušo postmodernismu. Pēdējais gan operēja ar mākslīgi radītām vēstures imitācijām gluži neticamos virknējumos, kamēr dzīves ilgstamība, tās nepārtrauktais ritējums (vismaz tiktāl, kamēr arhitektūra pilnībā nekļūs par vienreizējas lietošanas produktu) liks respektēt, sadzīvot un rēķināties ar īstu dažādu laiku kultūras mantojumu. Vai laikmetīgi iekārtoties 1980. gadu postmodernisma piemineklī nākotnes pilsonim būs vieglāk kā šodien jūgendstila ēkā? Splīns" domā par celtni kā arhitektonisku vienību un ciena aizgājušās paaudzes; laika noārdītajā iekštelpā ieklāts parkets "skujiņrakstā", vēsturi iezīmē profilētas dzegas un paneļu pildiņi. Taču locīšanās pagātnei pie tā arī paliek, interjera dekoratīvo miesu vairs nav jēgas atjaunot: aiz loga ir 2007. gads. Jaunās paaudzes radītais kultūrslānis nāk ar jaudu – betona grīda bāra zonā un betona veidnēs atliets pats bārs, alumīnija mēbeles, siltinājumam paredzēta ažūra celtniecības armatūra atsegta un funkcionē kā telpu daļēji norobežojošas zonēšanas plaknes. Mākslas darbus – gleznas – eksponē plazmas ekrāni. Nosacīti "konservatīvā" restorāna zona ir ievērojami rāmāka un atļaujas pa kādam postmodernam trikam – oriģināli projektētās mīkstās mēbeles māj uz Art Deco, kamēr mazie galdiņi ar linoleja virsmām, iespējams, ir privāts sveiciens autora skandināviskajai izglītībai (mēbeļu dizains Helsinku Mākslas un dizaina universitātē). Taču kaut kas mēmi varens stāv pāri visam. Pieticīgi par "fonu" nosaukta melna krāsa masīvi klāj sienas un griestus; tikai vienuviet melno masu atvieglo balta plakne (iecerētās kapara sienas vietā). Lai kautrīgi pieteikta, krāsa ņem virsroku un rada telpai kaut kādu papildus nozīmju dimensiju. Stīvajam, klasiskajam stērķelēto galdautu restorānam melnais apvērš situāciju, varbūt ironizē par to?
Tumšie brieža ragi žilbi baltajā sieviešu tualetē nepārprotami ir zīme kaut kam. Pilsoniskā Rīga bļauj bļaudama pret melno koncertzāli, un atsauces uz svinīgumu, piemēram, pieņemto līgavaiņa tērpa krāsu nelīdz. Hičkoks pieprata durvju čīkstiena metodi un pārzināja baiļu mehānismu. Jaunais krogs pēc pirmā banketa – bērēm – tautā žigli esot ieguvis šarmanti postmoderno "niku" jeb "kļičku" - "Mogila". Klasiskā krimiķī vainīgs arvien izrādās tas, kurš izskatās vismazāk vainīgs. Sakrāmēt galvā pieņēmumus par kaut ko ir kaitīgi; dzīve tagadiņās joņo tik sprauni, ka tie var brukt kā kāršu namiņš. Autore: Ilze Martinsone, MA Foto: Gatis Rozenfelds "LATVIJAS ARCHITEKTŪRA" 5.burtnīca {ABC_NEXT_ARTICLE ID=aizsargzaluziju_konstrukcijas TEXT=[Lasiet vēl:]}
