abc.lv skaitļos

Lietotāji online0
Aktīvie uzņēmumi25164
Nozares raksti1178
Ekspertu atbildes3041
Arhitekti Astra un Juris Pogas: Dzīvot nākotnē un spoži mirdzēt pie Latvijas arhitektūras mundiera (INTERVIJA) : Būvniecības, arhitektūras un interjera portāls abc.lv

Arhitekti Astra un Juris Pogas: Dzīvot nākotnē un spoži mirdzēt pie Latvijas arhitektūras mundiera (INTERVIJA)

Arhitekti Astra un Juris Pogas: Dzīvot nākotnē un spoži mirdzēt pie Latvijas arhitektūras mundiera (INTERVIJA)
Foto: no Astras un Jura Pogu ģimenes un Būvindustrijas lielās balvas arhīva

Avots: Žurnāls "Būvinženieris", 2022. gada oktobris, Nr. 88

www.buvinzenierusavieniba.lv
https://www.facebook.com/BuvinzenierisLBS

Žurnālu "Būvinženieris" var abonēt www.buvinzenierusavieniba.lv, rakstot e-pastu buvinzenieris@blbs.lv, www.abone.lv, savukārt iegādāties žurnālu var Preses servisa tirdzniecības vietās!

Arhitekti Astra un Juris Pogas ir Būvindustrijas lielās balvas ieguvēji kategorijā "Gada arhitekts 2021". Par Dziesmu svētku estrādes Mežaparkā pārbūves projektu pērn saņēmuši arī Latvijas Arhitektūras Lielo gada balvu "Zelta ananass". Kopīgā darbā realizējuši daudz Latvijas arhitektūrā iezīmīgu projektu, ko augstu novērtējuši gan nozares profesionāļi, gan sabiedrība.

Arhitektu tandēma profesionālais ieguldījums, radot augstvērtīgu arhitektūru un veicinot tās izaugsmi, praksē ļāvis nodrošināt konsekventu un ilglaicīgu arhitektoniskās kvalitātes principu realizāciju. Tas nebūtu sekmējies, ejot pa taisnāko taciņu. Tieši meklējumu ceļš un spēja izlauzties cauri apdraudējumu zonai palīdzējusi veidot pieredzē un skaidros principos balstītu savu arhitektūras valodu, atvērusi pasauli tik plaši, lai dzīvot būtu interesanti. Dzīvot nākotnē, kā intervijā žurnālam "Būvinženieris" vairākkārt uzsver Astra un Juris Pogas, un spoži mirdzēt pie Latvijas arhitektūras mundiera.

Šī nav jūsu pirmā un vienīgā publiskā atzinība, taču ar ko šis apbalvojums ir īpašs, un vai šāds novērtējums jums ko nozīmē?

Astra: Pie apbalvojumiem nevar pierast! Turklāt šai balvai ir īpašs svars, jo tā nav tikai atzinība arhitektu lokā, bet gan visas būvindustrijas novērtējums.

Juris: Uzklausīt labus vārdus vienmēr ir patīkami, tad ir sajūta, ka nav pa tukšo darīts.

Vai profesijas izvēle bija rūpīgi izsvērts solis vai nejaušība?

A.: Manā ģimenē neviens nav bijis ne arhitekts, ne būvnieks, bet jau 14 gadu vecumā visiem stāstīju, ka būšu arhitekte. Iespējams, impulss radies bērnībā. Esmu no Madonas puses, un mūsu nelielajam pagalmam līdzās būvēja dzīvojamo māju. Kā nu bija, kā ne, mēs tajā būvlaukumā spēlējāmies. Varbūt izvēli ietekmēja iesaistīšanās saimniecisku ēku tapšanā, piemēram, garāžas būvniecībā, jo tēvs mani vienmēr ņēma palīgos, un man tajā procesā kaut kas šķita bezgala interesants!

J.: Mana mamma un paps strādāja VEF’ā, viņi bija inženieri mašīnbūvētāji. Tēvs bija nopelniem bagātais inženieris konstruktors, saņēmis gandrīz visas iespējamās valsts atzinības un tika dēvēts par konveijera karali. Taču es savu nākotni ar to nesaistīju.

Vidusskolas beigās biju izlēmis, ka iešu uz arhitektiem, lai gan skolas gados nemaz nezināju, kas tā tāda arhitektūra ir. Motivācija radās pakāpeniski. 1966. gadā mamma no izstādes Maskavā atveda žurnālu "Aрхитектура США" (ASV Arhitektūra). Tas bija krāsains un neredzēts izdevums, tur bija kvalitatīvas bildes ar smukām mājām. Tikai daudz vēlāk aptvēru, ka tie bija Luisa Kāna (Louis Isadore Kahn), Frenka Loida Raita (Frank Lloyd Wright) un citu slavenu arhitektu darbi. Toreiz jau man nebija pat desmit gadu, bet redzētais noteikti atstāja kaut kādu iespaidu. Ierosmi attīstīja arī retā iespēja tolaik garlaicīgajos preses izdevumos ik pa brīdim skatīt kādu nākotnes ainu – parādījās teksts ar bildīti, ka tur un tur būvēs augstceltni vai tiltu. Tas šķita tik aizraujoši! Arhitekti paši pirmie saskaras ar to, kas varētu būt tur, kur vēl nekā nav, un pie tā strādā. Bieži vien paiet daudzi gadi, līdz būve top; mēs par to jau zinām, bet citi vēl ne. Interesantums slēpjas tur, ka mēs dzīvojam nākotnē.

Arhitekta izglītību un kvalifikāciju esat ieguvuši vienlaikus, 1981. gadā absolvējot Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras un celtniecības fakultāti. Vai iepazināties, kopā studējot?

A.: Jā! Saskatījāmies pirmajā kursā.

J.: Zīmīgi, ka ne Astra, ne es pirmajā gadā neiestājāmies. Pēc gada mēģinājām otrreiz, un veiksmīgi.

Pēc augstskolas katrs nonācāt citā projektēšanas institūtā – viens Pilsētprojektā, otrs – Vojenprojektā 300. Vai šī pieredze palīdzēja profesionāli augt un pēc tam attīstīt karjeru pašiem savā arhitektu praksē?

J.: Lielie projektēšanas institūti kā reāla prakses vieta nemaz nebija slikti. Interesanti, ka tie kolēģi, kuri aizgāja brīvā profesijā uzreiz, vēl joprojām turpina ar to pašu nodarboties, un viņiem ir daudz grūtāk izprast projektēšanas procesus, lielākus projektus, kur daudz dažādu speciālistu iesaistīti, un uzķert, kā ar viņiem sadzīvot, lai beigās kaut kas sanāktu. Tā ir skola, ko tagad labākajā gadījumā var iegūt birojos, bet Latvijā lielākā daļa arhitektu diemžēl darbojas savrupi.

A.: Tolaik bija tāda īpatnība, ka studiju laikā profesijā bija liegts strādāt, jo studentam bija jāmācās. Līdz ar to, nonākot Vojenprojektā, pilnīgi no nulles nācās iepazīt projektēšanas darbu. Tā bija laba skola. Man ļoti paveicās ar pirmo priekšnieku Jāni Bērziņu, kurš dedzīgi strādāja arhitektūrā. Kolektīvs bija diezgan patriotiski noskaņots, ļoti radošs un enerģisks, no viņa bija, ko mācīties.

J.: Vojenprojekts bija pakļauts PSRS Aizsardzības ministrijai, un atšķirībā no Pilsētprojekta viņiem bija objekti ne tikai Ādažos, bet arī Kaļiņingradā, Gruzijā, pa visu Baltijas kara apgabalu.

A.: Tolaik bija ļoti nabadzīgi ar būvmateriāliem, tomēr no pieejamā klāsta bija kaut kas jārada, un izdevās arī. Būvēja visu, kas nepieciešams armijas vajadzībām, tai skaitā karavīru pilsētiņas. Man kā jaunajai speciālistei uzticēja strādāt pie ēdnīcu un kultūras namu projektēšanas, piemēram, Svetlogorskā pie Kaļiņingradas. Klāsts diezgan plašs, taču tādas ļoti specifiskas būves negadījās.

J.: Nocietinājumus un pilis Astra neprojektēja (smejas)! Tie laiki bija interesanti. Kāpēc tagad sieviešu arhitektu ir vairāk? Tas saistīts ar to, ka padomju gados visu to ierobežojumu dēļ kaut kas bija jāuztaisa no nekā, nu tā kā sievietes to prot virtuvē (smejas). 

Foto: Latvijas ekspozīcijas atklāšana Venēcijas arhitektūras biennālē 2014. gadā. No kreisās: Viktors Valgums, Latvijas Arhitektu savienības prezidents, Artis Bērtulis, Latvijas vēstnieks Itālijā, Dace Melbārde, kultūras ministre, Māris Gailis, uzņēmējs, Dzintra Purviņa, Kultūras ministrijas eksperte, Juris Poga, Latvijas ekspozīcijas komisārs

Vai sieviešu pārsvars šajā nozarē tiešām ir ievērojami lielāks?

J.: Jā! Šī tendence iezīmējās jau tolaik, kad studējām. Zēnu kursā bija stipri mazāk. Profesija vairs nav tik vīrišķīga, kā agrāk uzskatīja. Pasaulē tagad ir dāmas superstāri, arī Latvijā ir spēcīgas arhitektes.

A.: Es problēmu nejūtu, bet kolēģe no Austrijas Petra Frīdla stāstīja, ka tur sievietes mazāk ņem par pilnu, arī atalgojums ir zemāks. Viņas pat sāka veidot grupu sevis aizstāvībai.

J.: Nodibināja organizāciju par sieviešu arhitektu līdztiesību. Toreiz Petra Frīdla meklēja kontaktus un interesējās, vai arī Latvijā ir šāda organizācija. Teicu, ka nav vajadzības. Mums ir biroji, ko vada sievietes arhitektes, 2019. gadā tika apkopota informācija par pēdējo desmitgadi no dažādām datubāzēm un atklājās, ka Latvijā sieviešu arhitektu ir vairāk, esam līderi Eiropā. Atalgojuma ziņā gan kungi tomēr ir labāk apmaksāti.

A.: Petra Frīdla strādāja pie Liepājas koncertzāles projekta, un tad, kad darbs bija pabeigts, jautāju, kādi viņai iespaidi par darbu Latvijā, kā bijis sastrādāties ar mūsu komandu, būvniekiem. Viņa atklāja, ka jutusies cienīta no būvnieku puses, un viņas viedoklis tika nopietni ņemts vērā. Tas kolēģi pārsteidzis, jo Austrijā tā ir ne vienmēr.

J.: Tas ir pozitīvs mūsu situācijas raksturojums no malas!

Nebiju par šo problēmu aizdomājusies dzimuma kontekstā. Šķita, ka grūti sevi apliecināt arhitekta profesijā ir jaunajiem.

J.: Tie, kas ir spējīgi, nepazūd. Pie manis strādājuši studenti, ko esmu sūtījis uz Vāciju un Austriju, un ļoti veiksmīgi iesaistījušies kolektīvos. Tas nozīmē, ka izglītība, prasmes, iemaņas un intuīcija ir gana laba, lai strādātu starptautiskā līmenī, un mēs Latvijā neesam no tā tālu.

Bet kā veidojusies jūsu karjera, pēc augstskolas sākot darba gaitas projektēšanas institūtā?

J.: Nevaru sūdzēties! Darbu saraksts Pilsētprojektā bija iespaidīgs, astoņos gados no ierindas arhitekta izaugu līdz darbnīcas vadītājam, arī viens dzīvojamais mikrorajons ir uz manas sirdsapziņas, un ne tas sliktākais. Rīnūžos izdevās dabūt cauri lietas, ko visbiežāk nav iespējams mainīt, un iedot ēkām kaut nedaudz humanizācijas, aizstājot briesmīgās paneļu ieejas ar glītām ķieģeļu izbūvēm.

Nepieminējāt spožo debiju Vissavienības metu konkursā Maskavā par PSRS paviljona veidolu starptautiskajā izstādē Seviļā EXPO ’92.

A.: Šis gadījums 1987. gadā bija diezgan ievērojams. Iegūt pirmo vietu konkursā visas Padomju Savienības mērogā – tas bija kaut kas!

J.: Darbojos kopā ar arhitektu Aigaru Sparānu un mākslinieku Ivaru Mailīti. Pēc tam guvu starptautisku pieredzi, 90. gadu sākumā realizējot šo projektu Spānijā, kur veicu būvniecības autoruzraudzību. Interesanti, ka vēl pirms tam, 1985. gadā, strādājot Pilsētprojektā, kopā ar Andreju Ģelzi uztaisījām Latvijas paviljonu Maskavā. Toreiz mums piešķīra pirmo vietu, un tad žūrija uzzināja, ka esam kaut kādi puikas no Rīgas… Kad otrajā reizē braucu aizstāvēt EXPO projektu un tas saņēma pirmo prīzi, maskavieši nomierinājās.

Divus gadus strādāju autoruzraudzībā Spānijā. Astra audzināja bērnus, atgriezāmies jau brīvā Latvijā. Tas bija jauks laiks tādā ziņā, ka līdz tam dzīvojām noslēgtā vidē, un pēkšņi izrādījās, ka viss ir tepat blakus un varam strādāt kopā ar spāņu būvniekiem, spējam atšifrēt citu valstu konkursa projektus un tos arī uzzīmēt. Tas palīdzēja jau nākamajā posmā.

Foto: Pasaules arhitektu kongresā Stambulā 2005. gadā. No kreisās: Edgars Bērziņš, Juris un Astra Pogas, Juris Skalbergs, Daiga Dzedone, Ausma Skujiņa

Kas pamudināja 1994. gadā nodibināt Arhitekta J. Pogas biroju?

A.: Kad pēc divu gadu prombūtnes atgriezāmies no Spānijas, situācija valstī bija mainījusies, valdīja pilnīgs haoss. Arī Pilsētprojekts bija mainījies, bet mans Vojenprojekts – pazudis. Likumsakarīgi, ka izveidojās birojs.

J.: Kaut kādā ziņā sākām visu no sākuma, bet palīdzēja pieredze, jo Latvijā juridiskā puse šajos jautājumos vēl nebija sakārtota.

Vai vienas ģimenes cilvēkiem ir viegli būt partneriem savā arhitektu birojā, un vai jūsu tandēmā projekti dzimst saskaņā vai strīdos un kompromisā?

J.: No malas šķiet, ka vajadzīgi domubiedri, bet es teiktu, ka vienādi domājoši kompanjoni neder. Ja viens var lidināties pa gaisu, tad ir jābūt kādam, kas šīm idejām netic un… (pauze)

A.: Un uzdod neērtus jautājumus. Tā ir mana loma! Mēģinu iejusties lietotāja ampluā.

J.: To var saukt par strīdu jeb radošo diskusiju, bet tas ļauj izvērtēt visas lietas no dažādiem skatpunktiem. Kad gatavoju skaidrojošo aprakstu, svarīgi, lai kāds to pārlasa un iedziļinās – vai tas saprotams tā, kā esmu domājis. Kontrole ir vajadzīga, nevar otram akli ticēt, tad nekas nesanāk.

A.: Kopā strādāt ir ļoti labi, tikai jāpierīvējas un jāsagaida brīdis, kad top skaidrs – mājās par darbu labāk nerunāt, lai nesastrīdētos.

Kuram no jums pieder galavārds?

A.: Lai gan dažreiz es Juri nolieku pie vietas, viņam tomēr pieder pēdējais vārds. Juris ir ideju ģenerators, es pakārtojos.

Kādas jūsu katra personības iezīmes arhitekta darbā palīdz un kuras – traucē?

A.: Nevaru risināt jautājumu, iekams neesmu kārtīgi iedziļinājusies. Man jāizzina informācija no visām pusēm, jāapkopo, tikai tad varu sniegt savu verdiktu. Saprotams, ka tas aizņem daudz laika.

J.: Kritiski raugos uz normatīvajiem regulējumiem, kas ir formāli definējumi, bieži vien noformulēti bez izpētes un analīzes, jo Latvijā nav pētniecības institūta šajā jomā. No otras puses – tas ir normatīvais akts, kas jāievēro, ja ne – sekos juridiskā atbildība. Bieži nākas saskarties ar individuālām situācijām, ko nevar atrast nevienā normatīvā, un arī tādām, kas viena otru izslēdz. Visnepatīkamāk ir tad, ja dažādi normatīvi un likumi nonāk pretrunā. Tad sākas diskusija, kā atrisināt situāciju, kad nepieciešama atkāpe no būvnormatīva.

A.: Jurim piemīt spēja kritiski izvērtēt jebkuru gadījumu un rast risinājumu šķietamā bezizejā. Viņš nebaidās no šādiem izaicinājumiem un nevairās izdomāt ko jaunu.

J.: Man patīk teiciens, ka ir situācijas, kurās nav iespējams ieiet, bet izeja ir vienmēr. Visu laiku jādomā uz priekšu, tad strupceļā grūti nonākt!

Foto: Astra un Juris Pogas (vidū) kopā ar spāņu kolēģiem Mersēdesu un Gonsalo. Retiro parks Madridē, 2022. gads

Vai ātri aizdegaties ar ideju un esat gana ambiciozi, lai no tās neatkāptos?

A.: Neesam ļoti kaismīgi, šķiet, esam diezgan apdomīgi. Protams, ja ir kāda laba doma, tad pavelkamies.

J.: Kaitina ideju mētāšana, ko nevar realizēt. Ja doma ir atbildīga, saprātīga un virzoša, tai būs atbalsts un sekotāji. Labai iecerei arī nauda atradīsies. Ar baltu skaudību skatos uz Ventspilī bāzēto uzņēmumu "Azeron", kas Zinātnes un inovāciju centrā "Vizium", kur biju būvprojekta vadītājs, nomā telpas jau divos stāvos. Jaunieši sāka no nulles, un īsā laikā ar 3D printeriem radītie inovatīvie videospēļu aksesuāri jau iekarojuši Amerikas, Lielbritānijas, Francijas, Vācijas, Kanādas, Japānas un citu valstu tirgus. Starp citu, tā ir interesanta lieta, ka caur būvniecības prizmu esam iepazinuši daudz Latvijas uzņēmumu, ko iepriekš nezinājām – ne kur tādi atrodas, ne ko ražo. Ir vairāki piemēri. Latvijā ražo moduļu fasādes, kas tiek vestas uz Skandināviju, Lielbritāniju, Vāciju, arī saliekamas dzelzsbetona konstrukcijas, ko atklājām, strādājot pie Dziesmu svētku estrādes pārbūves Mežaparkā, un kas tur izmantotas. Savukārt, meklējot membrānu, ar ko pārsegts estrādes kupols, uzgājām, ka stiklšķiedra top Valmierā, to tamborē Anglijā, bet piegriež un salīmē Polijā.

Vai informāciju meklējat internetā?

J.: Ja nav robežu, ceļi ir dažādi. Protams, meklēju arī internetā. Atradu, ka Strasbūrā lietuviešu izcelsmes itāliešu arhitekta Masimiliano Fuksasa (Massimiliano Fuksas) projektētās arēnas "Zenit" fasāde darināta no stiklšķiedras. Pētot bildes, lec ārā Valmiera. Zvanu uz turieni, un pēc divām nedēļām pie manis uz biroju atbrauc latvietis, anglis un vācietis, stāsta par stadionu Stambulā, kam no šī materiāla tapis jumts, par projektu Filipīnās... Tā tas aizgāja. Paraugu dabā braucām skatīties uz Franciju un Angliju, savukārt Vācijā atradām inženierus, kas nodarbojas ar tekstilu projektēšanu. Tepat blakus viss notiek, tikai jābūt mērķtiecīgākiem!

Kur rodat iedvesmas motīvu brīdī, kad saņemts pasūtījums, un vai viegli rast kompromisu starp klienta vēlmēm un savu vīziju?

J.: Iedvesma jānoķer! Tā parādās, vēl pirms līgums tiek noslēgts. Visbiežāk tas ir konkurss, kura darbā ideja tiek ielikta un novērtēta. Ja izdodas vinnēt, projekts sāk veidoties uz papīra, tāpat kā mūzikā nošu zīmes, un pēc tam mūziķi diriģenta vadībā mēģina visu kopā nospēlēt.

Ja atnāk privātais pasūtītājs, tā ir tikšanās, vēlmju uzklausīšana, ieteikumi, lai parādītu ceļu, kā nonākt pie rezultāta. Ne vienmēr uzreiz kaut kas jāzīmē. Vissarežģītāk ir ar privātmāju. To projektējam reti, tikai tad, kad abas puses sapratušas, kāpēc esam uzņēmušies tās mokpilnās klaušas (smejas).

A.: Ir brīnišķīga ilustrēta grāmatiņa bērniem Ineses māja, ko uzrakstījusi arhitekte Gunta Šnipke. Tāda esence par privātmājas projektēšanu!

Foto: Atgriešanās Spānijā pie Seviļas mājām pēc 20 gadiem kopā ar bērniem Gunu un Gustavu, 2012. gads

Vai saistāt to ar savu pieredzi?

A.: Jā, kad ieraudzīju šo grāmatiņu, sapratu, ka tieši tā arī notiek.

J.: Attiecībās pasūtītājs–izpildītājs diez vai pie laba rezultāta izdosies nonākt. Ja pasūtītājs visam dzīvo līdzi, apzinās, ko vajag, un ir īsts saimnieks, būs arī iznākums. Projektēt māju – tas nav tik primitīvi, kā uzzīmēt četras līnijas, jo cilvēkiem tur būs jādzīvo, tāpēc svarīgi viņiem apzināt savas dzīves nepieciešamības, jo visi ierobežojumi, kas mājā tiks ielikti, pēc tam traucēs.

Ko darīt, ja pasūtītājs ir, bet nav ideju?

A.: Vispirms jāsaprot, ko grib un ko negrib. Tā pamazām, ar taustīšanos var nonākt pie rezultāta.

J.: Kas tas par arhitektu, kuram nav variantu! (Smejas.) Jāpaver tikai mapīte… Bet, ja runājam nopietni, varianti ir visiem, tikai jāliek kopā un jānonāk līdz rezultātam. Tas būs labs, ja ar pilnu atdevi strādās gan pasūtītājs, gan projektētājs un būvnieks.

A.: Šajā ziņā mums ir veicies ar lieliem objektiem, jo komandas tiešām spējušas saliedēties kopīgam mērķim – nonākt pie labākā rezultāta.

J.: Mans pirmais grupas vadītājs Pēteris Venckovičs savulaik teica – vienalga, kāds objekts, liels vai mazs, atrodi katrā kaut ko sev un citiem interesantu! Kādam taču jāzīmē arī tas cietums! Vai tāpēc tas jātaisa štruntīgs no humānā viedokļa? Cietums jau nav tikai būris, lai izolētu cilvēku, ir jābūt arī kādai psihoterapeitiskai iedarbei. Varbūt tomēr izdodas vienam otram to dzīves izpratni pamainīt, un viņš var atgriezties normālos apstākļos. Ja zīmēs cietumu tā, lai to uz katra soļa justu… (pauze)

Vai nācies projektēt šāda tipa būves?

A.: Piedalījāmies konkursā par Iekšlietu ministrijas kompleksa būvi, kur paredzēts arī aizturēšanas izolators. Pārdomu brīdis bija. Arhitektam jāmāk projektēt jebko.

Foto: Sagaidīšana Seulas lidostā 2017. gadā

Ar ko sākt, ja ir tikai iecere un darba uzdevums?

A.: Lai būtu labs rezultāts, jāveic izpēte, jāuzzina viss iespējamais par būves tipu un konkrētajiem apstākļiem. Nešķiet pareizi, ka konkursu nolikumos tiek norādīts – jābūt pieredzei, piemēram, skolas projektēšanā. Vai es skolu nemācētu projektēt? Vai teātra ēku? Strādājot pie teātra nama "Jūras vārti" pārbūves Ventspilī, apstaigājām visus Rīgas lielos teātrus, izrunājāmies ar tehniskajiem direktoriem, aizbraucām uz Volfsburgu Vācijā, kur paskatījāmies ļoti labu piemēru, arī Igaunijas teātrus apbraukājām.

J.: Paveicās arī ar pasūtītāju, kurš bija izvērtējis vajadzības un sapratis, ka jāveido universāla skatuve, tāda, uz kuras var spēlēt visu Latvijas teātru trupas. Paši bija atraduši līdzīgu objektu Volfsburgā un beigās vēl kā konsultantu nolīga tā teātra skatuves meistaru, lai viņš izsver jebkurus risinājumus un ieteikumus, ko dosim. Pilnīga drošības sajūta! Un bija arī rezultāts. Gandarījums, ka reiz Operas skatuves meistars, nezinot manu saistību ar Jūras vārtiem, slavēja veiksmīgo skatuves risinājumu, sakot, ka tur gan viss ir čikiniekā. Ja viņš mani būtu pazinis, nez vai tik atklātu viedokli dzirdētu.

Kuri projekti bijuši veiksmīgākie, ar kuriem visvairāk lepojaties?

J.: Projektus var iedalīt divās grupās: veiksmīgie un neveiksmīgie. Mums kaut kā visi tie projekti, kas aizgājuši, bijuši veiksmīgi – katrs ar savu stāstu, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Nav lielāka gandarījuma, kā redzēt, kaut pagājuši gadi, ka objekts dzīvo, tur pulcējas cilvēki un viss notiek.

A.: Man tuva ir Cēsu koncertzāle. Tā būvēta, saglabājot simtgadīgo Viesīgās biedrības namu, kas atjaunots un papildināts ar vairāku līmeņu ēku un sešstāvu stikla torni. Kultūrvēsturiskais mantojums atklājas gan koka konstrukcijās, gan interjera elementos. Būvniecībā izmantoti vietējie materiāli, piemēram, ķieģeļi turpat no Lodes. Īpaši ir Alda Circeņa Rīgas krēslu fabrikā darinātie ērtie krēsli, kas ir transformējami.

J.: Cēsīs ir sarežģīta skatuves tehnoloģija un zāles operēšanas sistēma. Lai cik ierobežoti bija apstākļi un līdzekļi – 2008. gada krīze –, strādājām kopā ar vācu inženieriem, kas to visu uztaisīja un izvietoja sarežģītajās koka struktūrās. Joprojām viss darbojas nevainojami.

Lielais dzintars Liepājā tapa sadarbībā ar austriešu arhitektu Folkeru Gīnki (Volker Giencke), Lielā laukuma pārbūve un strūklaka Fregate Valzivs Ventspilī – ar vācu arhitektu Dāvidu Kuku (David Cook). Kādas ir galvenās mācības, ko gūstat, strādājot kopā ar ārvalstu kolēģiem?

J.: Strādājam kā līdzvērtīgi partneri. Ja mūsu puse izpilda uzņemtās saistības, viņu puse, protams, arī. Nav problēmu sadarboties ar inženieriem vai akustiķiem no Vācijas, konstruktoriem no Somijas, jo visi strādā ar vienām un tām pašām programmām, visi sazinās vienā un tajā pašā sliktajā angļu valodā (smejas).

A.: Tās nav tikai līgumattiecības. Visos šajos objektos nodibinājās lieliskas arhitektu komandas ar vienoti noformulētu viedokli. Mums nebija grūti ar viņiem strādāt! Piesaistītie Eiropas speciālisti bija arī laba skola.

Vai pēc tam sadarbība ar iepazītajiem speciālistiem turpinās arī citos projektos?

J.: Interesanti, ka ir tā pēctecība. Liepājas koncertzāles būvniecībā bija iesaistīts vācu akustiķis Karls Heincs Millers (Karl Heinz Müller), kura pūrā ir daudz akustiska mēroga darbu visā pasaulē. Eiropā pie katras otrās koncertzāles viņš strādājis. Kad 2007. gadā notika konkurss par Mežaparka estrādes pārbūvi, bija prasība uzrādīt akustiķi un iesniegt atsauksmes par viņa darbu. Tā kā mūsu akustiķis bija žūrijā, izvēles nebija. Piezvanīju Karlam Heincam, un viņš piekrita iesaistīties un atsūtīja nepieciešamos dokumentus. Tā tas aizgāja. Sadarbība turpinājās, būvējot koncertzāli Ventspilī.

Kas ir jūsu favorīti arhitektūrā, ja tā var sacīt, – atslēgas personālijas, kuru skola, virziens jums tuvs un zināmā veidā palīdzējis veidot savu stilu un rokrakstu?

J.: Pilsētprojektā tādi bija Modris Ģelzis, Andris Purviņš, Andris Kronbergs, Zane Kalinka, Vaidelotis Apsītis, Imants Jēkabsons, kurš pēc arhitektes Martas Staņas aiziešanas mūžībā pabeidza realizēt Dailes teātra būvniecības projektu, sāka strādāt pie Operas nama pārbūves; arī Juris Ģertmanis, Aleksandrs Kiršteins.

Ir, protams, pasaulslaveni arhitekti, kurus ievēroju viņu attieksmes dēļ; jau pieminētais Frenks Loids Raits (Frank Lloyd Wright), arī Ludvigs Mīss van der Roe (Ludwig Mies van der Rohe), Renco Pjano (Renzo Piano), Ričards Rodžerss (Richard Rogers).

Kāpēc izceļat tieši šos talantīgos un ietekmīgos modernās arhitektūras meistarus?

J.: Interesanti, ka viņi nestrādā šabloniski atpazīstami, bet darbos saskatāms, ka mēģinājuši rast kontekstu ar vietu un objekta saturu un pratuši to uzsvērt. Ir lieki radīt detaļu detaļas pēc un kaut ko nevajadzīgi dekorēt. Šī arhitektūras valoda pakāpeniski ienāk arī pie mums. Latvijā pašlaik svarīgākais ir pārbūves. Mums ir tik daudz pamestā mantojuma kā vēl nekad. Tas nenozīmē, ka uzreiz jāpārbūvē un jātaisa kaut kāds garnējums a’la simt gadu atpakaļ, nē, ir jāpielāgo dzīvei, šī laika perioda prasībām.

A.: Pamestais Rīgas centrs ir ļoti sāpīga lieta. Žēl noskatīties, kā postā aiziet vēsturiski vērtīgas mājas.

Vai tam ir kāds risinājums?

J.: Saprotu, ka naudas nav, bet, ja cilvēki nejūt izaugsmi un pārmaiņas, dzīvo, piemēram, nehumānajā Brīvības ielā, kur tikai vālē transports, viņi, protams, sāk raudzīties pēc vietas, kur citādākos apstākļos var izaudzināt savus bērnus, Rīgas pievārtē vai citur. Viens no svarīgākajiem pasākumiem būtu sākt plānveida Rīgas centra humanizāciju; saprotams, ka ar fragmentāriem, ātri sasniedzamiem blizt projektiem nav gana, un galvaspilsētas iedzīvotāju skaits turpinās samazināties.

Viens no jūsu pēdējiem darbiem ir Dziesmu svētku estrādes Mežaparkā pārbūve. Grandiozs objekts ar pasaules elpu un vērtību. Ar ko tas ir īpašs un kādu vēstījumu ietver?

J.: Arhitektūra atspoguļo sabiedrības vērtības, un katram objektam ir arī kaut kāds nemateriālais pienesums. Šī vieta bez garīguma pieneses nevarētu eksistēt. Būvē iedzīvinātais sudraba birzs un dziesmu kalna tēls organiski papildina apkārtējo ainavu un vēsta par latviešu kultūras tradīcijām, ko šī objekta koncepcijā lieliski ietvēris mākslinieks Ivars Mailītis un attīstījis viņa dēls Austris. Lai mani kolēģi neapvainojas, bet arhitekti tomēr ir pārāk eksakti un zināmā mērā ierobežoti emocionālā izpausmē. Bet tādas nozīmes objektiem tas ir ļoti no svara, jo tā nav būve, bet tautas objekts, kur turpināt attīstīt savas izpausmes. Šajā projektā idejisko pamatu un metaforas nedrīkstēja pazaudēt ne brīdi. Tas, protams, radīja izaicinājumus, bet tie bija pārredzami, idejas jau sākumā likās realizējamas, un kopdarbs rezultējās.

Vai cilvēki šajā sabiedriskajā telpā sevi pazīst un jūtas tai piederīgi?

A.: Pēc mūsu novērojumiem, šķiet, cilvēki tur jūtas labi. Paldies estrādes apsaimniekotājiem, kas atvēruši vārtus un padarījuši šo vietu ikvienam pieejamu! Esam tur bijuši ģimenes piknikā, noskaņa – labvēlīga un jauka.

J.: Objektu pabeidzām, bet man turpināja zvanīt vēl ilgi pēc tam, sūtīja video no dažādiem pasākumiem, lai varu novērtēt. Pēc sarunas ar apsaimniekotāju jau var noprast – iet vai neiet. Patīkami, ka katru nedēļas nogali tur kaut kas notiek, nesen pat bija starptautiskas sacensības triatlonā, cilvēki pastaigājas, brauc ar skrituļslidām. Ja domā radoši, šī kompleksa izmantošanas iespējas ir bezgalīgas.

Vai esat domājuši par to, kas ir Latvijas arhitektūras identitāte?

J.: Tā mainās laikam līdzi, un tagad identitāte nav tāda, kāda tā bija pirms simt vai trīssimt gadiem. Ja turpināsim zīmēt tādas mājas kā pirms pāris gadsimtiem, diez vai mūs kāds uztvers nopietni. Latvijas arhitektūrā gribam redzēt vietējo materiālu, mūsu laikapstākļiem atbilstošas konstrukcijas. Konteksts ir arī laiks. Ir 2022. gads, un mēs vēlamies apkuri bez gāzes… Latvijas arhitektūras identitāte ir tā, ko rada šī vieta un cilvēki, kas pašlaik te dzīvo. Ja mēģināsim to saskatīt nebūtiskās lietās, tas būs formālistiski, eklektiski.

Raksturojiet, lūdzu, savu nišu arhitektūrā!

J.: Vienojošais ir princips, nevis virziens. Visa pamatā ir jēgpilns saturs un forma, un dabisku materiālu izmantošana. Aptuveni jau pārdesmit gadu atsakāmies no maskēšanas, piemēram, no apmetuma. Viss ir atklāts, arī plānojums. Tas ir mūsu princips.

A.: Dažreiz gan pasūtītājs uzspiež, ka, piemēram, biroju ēku vajag būrīšos sadalīt, ka vajag katram savu kabinetu. Un pāris reižu jau ir bijis tā, ka būvniecības laikā tomēr viss jāpārstrādā.

Kas arhitektūras radīšanas laikā ir vissvarīgākais, lai izveidotu savu arhitektūras valodu?

A.: Jo vairāk trenējas, jo labāk sanāk! Un kritiski sevi jāizvērtē, kā visās jomās.

J.: Man Andris Kronbergs ir viens no labajiem piemēriem. Viņš katrā objektā mēģina atrast stāstu, kas izriet no tās vietas. Jo tas savā veidolā saprotamāks, jo pozitīvāk uztverams. Beigās jau stāsts nemaz nav vajadzīgs; cilvēks redz rezultātu. Bet meklēt un uziet ko īpašu – tas ir tas interesantais, kāpēc vērts strādāt.

Vai jums ir pašiem sava arhitektūras definīcija vai kāds nerakstīts likums, moto?

J.: Vienkāršība, skaidrība, dabiskums un atklātība.

Vai atteikšanos, piemēram, no telpu apdares diktē mode, vai tā ir intuitīva tiekšanās pēc vienkāršības, minimālisma?

J.: Modes tendences ir vienkāršojušās līdz minimumam, bet ir divi grāvji: vienkāršība un dekorēšana. Kad piegriežas tā vienkāršība un visās telpās ir emocionāls tukšums, saprotama ir vēlme tur ielikt kādu krāsu, puķītes, taču, pārlieku ar to aizraujoties, var nonākt otrā galējībā, kad sāk veidoties haoss, zūd atklātība. Šī tendence skaidri iezīmējās pagājušā gadsimta sākumā, kad vēl runāja par stiliem. Un tad parādījās modernisms, funkcionālisms, Lekorbizjē (Le Corbusier), Gropiusa (Walter Gropius) Bauhaus skola, kas pretī deva atklāto māju un skarbo vienkāršību.

Kas vēl bez arhitektūrai raksturīgo kvalitāšu – lietderības, izturības un skaistuma – mijiedarbības nepieciešams, lai varētu teikt – tā ir laba arhitektūra?

A.: Organiska vide.

J.: Sakārtota vide. Tā rada pozitīvas emocijas, un cilvēki, kas tur dzīvo, neveidos nekārtību.

Arhitektūrā pilnība sasniedzama tikai ar mākslas klātbūtni. Vai piekrītat šai atziņai?

A.: Tik kategoriski neteiktu, bet jāatzīst – mākslai ir ļoti liela nozīme, it īpaši publiskajās būvēs. Sabiedrība ir jāaudzina un jāiepazīstina ar labo. Mani priecētu, ja katrā gatavā ēkā būtu sakarīgi mākslas darbi, un tādi piemēri ir, kur jau pirmajos lietošanas mēnešos būve papildināta ar laikmetīgu mākslu, kā tas ir, teiksim, Ventspils bibliotēkā.

J.: Es nelietotu vārdu tikai, jo tas vienai notij piešķir dominējošu lomu. Ar ko tad arhitekts spēlējas – ar notīm, krāsām vai ģeometriju? Manuprāt, arhitekta pienākums ir sakārtot lietas, un tas nozīmē ne tikai telpas un vidi, bet arī cilvēku savstarpējās attiecības – dzīvošanai savā mājā, mākslas baudīšanai muzejā vai izglītības iegūšanai skolā. Tas ir tas rezultāts. Ja skolēni klasē nevarēs saklausīt, ko runā skolotājs, un ja būs citas lietas, kas novērš uzmanību, tas traucēs. Dažreiz ir lieks tikai kāds priekšmets vai nav pareizas noskaņas. Mākslinieciskā vai emocionālā ietekme ir viens no līdzekļiem, kas jāiepludina kopējā kompozīcijā saprātīgās proporcijās.

Arhitektūrā māksla ir viss, kas atrodas apkārt lietai, uz ko gribam koncentrēt uzmanību. Baznīcā altārim neviens garām nepaies, katrā tas raisīs kādas emocijas. Tie ir iedarbības principi, kas arhitektam jājūt un jāmēģina prognozēt.

gudro māju laikmetā – tehnoloģijās balstītā pasaulē – nepazaudēt saikni ar dabu, un vai arhitektūrā ir viegli savietot inovācijas ar zaļo domāšanu un dabas klātbūtni?

J.: Paliek arvien vieglāk. Viens no motīviem, ko jau minēju, ir atklātums. Jaunās tehnoloģijas un iespējas, kas paveras, ļauj veidot arvien atklātākas telpas lietošanai, arī cilvēku dzīvesveids mainās, un savrupināšanās zonas, noslēgtās celles un to apjoms sarūk.

A.: Arhitekts ir vidutājs, kas uzklausa pasūtītāja vēlmes, prot sabalansēt vajadzību pēc modernajām tehnoloģijām un spēju neatrauties no dabas. Dzīvot ērtā, ar vismaz daļēji dabiskiem elementiem iekārtotā gudrajā mājā pie dabas vai kaut pa logu redzēt kādu ainavisku elementu – tas būtu kolosāli labs rezultāts.

J.: Sabiedrībā izpratne par gudro māju vēl ir kā aizvakar, bet šodien par gudro māju arhitektiem jādomā citā līmenī. Jau sākumā teicu, ka arhitekta profesija ir laba, jo dzīvojam nākotnē.

Kā jūs raksturotu pašreizējās vēsmas arhitektūrā un būvniecībā un šo nozaru attīstības virzību Latvijā?

J.: Vērtējot, ko var un ko nevar, es teiktu – var visu, taču pārklājums tam tomēr nav liels. Iespējams, mums paveicies ar projektiem, pie kā strādājam, taču kopumā aina nav tik rožaina. Ļoti daudz naudas tiek tērēts nepārdomāti. Ir iepirkumi, kur vienīgais kritērijs – zemākā cena, lai papīri būtu tīri, bet nevienu neinteresē rezultāts. Ja privātais tā rīkotos, tas būtu štrunts, bet tiek izsaimniekota sabiedrības kopīgi sapelnītā nauda... Un tur nespēj palīdzēt ne Iepirkumu uzraudzības birojs, ne Ekonomikas ministrija. Arhitektu savienība ņemas ar to, kā publiskā sektora pasūtījumus no tā atpestīt; nevis lai tos padarītu dārgus, bet lai apturētu bezjēdzīgos tēriņus, kas gluži vienkārši ir zaudējumi. Jau iezīmējušās kompānijas, no kurām pašvaldības netiek vaļā. Nelaimīgi arī būvnieki.

A.: Vēl kāda nianse. Iepirkumā par lētāko cenu piemetināts – pieredzei jābūt ne vecākai par diviem gadiem konkrētā projektā, piemēram, koncertzāles vai estrādes būvniecībā. Es pieredzi krāju visu mūžu, un vai tad tā kaut kur var izgaist, un jau radītie objekti neskaitās? Lielie projekti netop divos gados, to vēsture pārsvarā aptver desmitgadi.

J.: Mazāk problēmu ir ar privāto pasūtītāju, kas atver savu maku un nepieļaus, ka kaut kas noiet greizi. Gribētos piedzīvot, ka ar tādu pašu skaudrumu pašvaldību objektos tiktu izlietoti sabiedrības līdzekļi.

A.: Mums ir bijis arī labais piemērs, kur pasūtītājs ļoti kontrolē būvniecības procesu un neļauj pārtērēt nekur un neko, pat ja izrādās – kāds no būvniecības elementiem laika gaitā kļuvis dārgāks.

J.: Ir pašvaldības, kas apguvušas šo pieredzi, un tur pārsteigumu nav, bet viegla dzīve arī nav, ir reāli jāstrādā visu būvniecības periodu. Bet tas ir labi, jo arī projektētāji tad jūtas droši. Tur arī veidojas tā aura, ka viss ir čikiniekā, un arī sabiedrība saņem impulsus un tiek pozitīvi noskaņota.

Vai profesionālajā dzīvē ir uzkrātas atziņas, ko būtu vērts nodot jaunākās paaudzes kolēģiem?

J.: Savulaik uz mani lielu iespaidu atstāja Andreja Tarkovska filma Stalkers. Tās galvenā doma – taisnākais ceļš nav tas īsākais. Tieši meklējumu ceļš, spēja izbrist cauri kaut kādu apdraudējumu zonai ar skaidru prātu, nepazaudējot orientēšanos telpā un laikā – tas ir lauks, kurā mēs strādājam.

A.: Jaunajiem noteikti vajadzētu pastrādāt lielajos birojos un pamācīties no pieredzējušiem arhitektiem, jo mūsu profesijā sevi jāpilnveido visu dzīvi. Idejas ir labas, un viņi māk tās pasniegt, bet bieži vien nezina, kā nonākt līdz galarezultātam. Svarīgi būtu jau laikus apzināties, kas vislabāk padodas un kurā jomā būt projektam noderīgam. Ne visi var mētāt idejas un uzdot toni, ļoti nozīmīga ir arī arhitektu kopa, kas izvērš idejas radītāja ieceri.

J.: Tas ir komandas kopdarbs, un, šajā laukā strādājot, dabiski izkristalizējas katra spējas. Ja vienā, otrā un trešajā projektā kāds bijis veiksmīgs grupas vadītājs, viņš var arī veidot pats savu biroju.

A.: Vēl svarīgi – iemācīties mēroga sajūtu, lai būve harmoniski iekļautos vidē.

J.: Un spēt redzēt tālāk par sarkano līniju. Ir jāizzina, kas notiek apkārt, jāskatās plašāk un jāsaprot konteksts.

Mūziķi saklausa, ja kādā kompozīcijā ieskanas viņu radīta skaņdarba motīvs. Vai arī arhitektūrā viegli pamanīt, ja kāds pārtvēris un attīstījis cita ideju?

J.: Ir dzirdēts par plaģiātismu arī arhitektūrā, taču tas vairāk ir autortiesību jautājums, no juridiskā viedokļa ne tik vienkārši risināms. Taču autortiesību jautājumam ir cits aspekts, mazāk populārs, bet ikdienā daudz biežāk sastopams – tā ir arhitekta intelektuālā pienesuma atzīšana. Ieliekot pamatakmeni Latvijas Nacionālās bankas jaunajam korpusam, toreiz Rīgas Balsī bija uzskaitīti visi, kas notikumā piedalījās – pilsētas un bankas vadība, būvnieki, bet arhitektu birojs pat netika pieminēts. Kad nosūtīju vēstuli avīzes redakcijai, saņēmu atbildi – mums ar reklāmu nav jānodarbojas. Grāmatai gan autors vienmēr uz vāka norādīts, bet mūsu loma acīmredzot netiek uzskatīta par svarīgu.

A.: Tā pa retam gadās. Ir piedzīvots, ka arī būvju atklāšanas ceremonijā arhitektus aizmirst pieminēt.

J.: Šis jautājums ir ļoti nopietns. Sabiedrība arhitektus nepazīst, varbūt vairāk zina tos, kuri runā par arhitektūru. Pēdējā Nacionālā enciklopēdijā Latvija (2018. gads) arhitektūras sadaļā ir virkne bilžu ar dažādiem objektiem, bet pie tām norādīts vien fotogrāfiju autors...

Kādas kļūdas arhitektam nekad nepiedod?

J.: Neprasmi sakārtot attiecības ar būvnieku un pasūtītāju. Ja to nemācēs un nodominēs tikai ar savu pašizpausmi vietā vai nevietā, iegūs reputāciju – ar viņu nav iespējams strādāt.

A.: Sabiedrība nepiedod lietas, kas viņiem traucē dzīvot, proti, ja arhitekta radītais ir kaut kas nefunkcionāls. Nu kaut kas līdzīgs kā bēdīgi slavenie stabiņi Rīgas ielās vai daudzviet neloģiskie satiksmes pārkārtojumi!

Jūsu uzvārds – Pogas – profesijas kontekstā ir gluži kā metafora, ko pieteikumā Būvindustrijas lielajai balvai kolēģi meistarīgi apspēlēja. Kas ir tā spožā poga pie jūsu izloloto projektu un būvju mundiera?

J.: Gandarījums par novērtējumu un iespēja redzēt cilvēkus laimīgus.

Man arhitektūra ir dzīve – ir brīvais laiks un arhitektūra. Katrs projekts ir noteikts dzīves posms, un reizēm sirsnīgākās atmiņas palikušas tieši no kāda maza, interesanta objekta, kā tas bija, pārbūvējot Katlakalna bibliotēku Ķekavas novadā. Tādu arhitektu Pogu tur neviens nezināja, bet cilvēki bija priecīgi par jaunajām, plašajām telpām un iespējām tur socializēties.

Daudz anekdošu un neticamu stāstu ir par dakteriem un viņu pieredzēto. Vai arī arhitekti joko un prot par sevi pasmieties?

A.: Mūsu profesijā ir ļoti daudz nopietnības, un bieži vien šķietami neatrisināmo palīdz nogludināt humors. Tiesa, tādas anekdotes kā par ārstiem par arhitektiem nestāsta.

J.: Ar jokiem vai kā citādi, bet negatīvas emocijas nekad nevelkam sev līdzi. Ja nav paveicies, nav kaut kas izdevies, jāmēģina vispirms saprast – kāpēc –, un neveiksme jāmeklē sevī. Ir svarīgi atzīt kļūdas un nekautrēties rast labāko risinājumu.

Vai bijusi kāda saskarsme ar pasūtītāju, ko pēc tam atceraties ar smaidu?

J.: Ar pasūtītāju vienmēr ir dialogs. Arhitekts zināmā mērā ir arī dvēseļu dakteris. Arī tad, ja jūti, ka pasūtītājam nav taisnība, jāatceras, ka pasūtītājam vienmēr ir taisnība (smejas) un ar viņu jārunā tā, lai viņš savu taisnību mainītu. Tikai dialogs palīdz nonākt pie pareizā risinājuma.

A.: To man Juris ir iemācījis! Sākumā es diezgan tieši teicu – tā nedrīkst darīt, jo normatīvā ir citādāk. Pēc tam sapratu, ka ideja jāiebaro pamazām, jāpamaina viedoklis vai jāatrod kompromiss.

Kas sagādā prieku vaļasbrīžos?

J.: Aizraujamies ar kalnu slēpošanu, katru ziemu cenšamies aizbraukt uz Alpiem.

A.: Nu jau kādus 40 gadus slēpošana ir mūsu vaļasprieks, bet tik un tā vienmēr kaut ko apskatām no arhitektūras. Tagad arī kalnu kūrortos un slēpošanas vietās būvē brīnišķīgas pērles. Daudz arī ceļojam, un tas ļoti iedvesmo. Viens no pēdējiem braucieniem bija uz Dubaiju, uz pasaules izstādi, nesen baudījām Islandes dabu.

J.: Latvijas Arhitektu savienībā nodarbojos ar ārlietām, tāpēc esmu apmeklējis arhitektu kongresus Japānā, Dienvidkorejā, Dienvidāfrikas Republikā. Darba dēļ visa Eiropa izbraukāta.

A.: Juris ir aizrāvies ar pilsētu kartēm un lasa tās gluži kā grāmatas. Kad nonākam kādā vietā, viņš jau zina, kur jābrauc. Navigācija galvā!

Ja būtu iespēja vēlreiz atkārtot savu karjeru, par ko jūs vēlētos kļūt?

J.: Man bijusi veiksmīga izvēle, un profesija ir iedevusi visu, atvērusi pasauli. Dzīvot nav bijis garlaicīgi.

A.: Nedomāju, ka kaut ko mainītu, varbūt attīstītu sevi kādā konkrētā nišā. Nekad nav bijušas domas par citu profesiju, jo šis darbs ir ļoti interesants. Piekrītu Jura salīdzinājumam, ka arhitekti ir arī kā tādi psihoterapeiti vai dvēseļu dakteri. Kad Francijā ieraudzīju Ronšonas kapelu, ko radījis Lekorbizjē, man acīs sariesās asaras no sajūtas, cik tā ir kolosāla būve. Tik spēcīga bija emocionālā iedarbe! Ideāli, ja kaut ko tādu arhitekts spēj sasniegt.

Astra un Juris Pogas

  • Darba stāžs profesijā – 40 gadu;
  • Darbavieta: SIA Arhitekta J. Pogas birojs. J. Poga – uzņēmuma dibinātājs, valdes loceklis, projektu vadītājs, arhitekts; A. Poga – arhitekte, arhitektūras daļas vadītāja;
  • J. Poga ir Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes Arhitektūras projektēšanas katedras praktiskā docenta p. i.; Latvijas Arhitektu savienības padomes priekšsēdētājs un prezidents;
  • 2020. gadā J. Poga iecelts par Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku.
  • Nozīmīgākie projekti:
  • Ventspils pilsētas bibliotēkas rekonstrukcija, 2004. gads, un teātra nama Jūras vārti pārbūve, 2009. gads;
  • Vidzemes koncertzāle Cēsis, 2014. gads;
  • Cēsu Centrālās bibliotēkas rekonstrukcija, 2015. gads;
  • Liepājas daudzfunkcionālais centrs Lielais dzintars, 2015. gads;
  • Lielā laukuma pārbūve un strūklaka Fregate Valzivs Ventspilī, 2016. gads;
  • Ventspils mūzikas vidusskola ar koncertzāles funkciju, 2019. gads;
  • Dziesmu svētku estrādes Mežaparkā pārbūve, 2021. gads;
  • Zinātnes un inovāciju centrs Vizium Ventspilī, 2021. gads.

Avots: Latvijas Arhitektu savienība

Dalies ar šo rakstu

Komentāri

=

* Lūdzu aizpildi summu vārdiski latviešu valodā ar visām garumzīmēm!

SIA "Latvijas Tālrunis" aicina interneta lietotājus - portāla lasītājus, rakstot komentārus par publicētajiem rakstiem un ziņām, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro iepriekšminētos noteikumus, viņa komentārs var tikt izdzēsts un SIA "Latvijas Tālrunis" ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem.

Nedēļas tēma

Elektroinstrumenti kokapstrādes nozarei – kur iznomāt?

Elektroinstrumenti kokapstrādes nozarei – kur iznomāt?

Lai precīzi veiktu iecerēto darbu, nepietiek tikai ar iemaņām, saprašanu, kā un ko darīt, bet vajadzīgi arī precīzi un profesionāli instrumenti. Ir situācijas, ka instruments salūzis vai nav vēl iegādāts, līdz ar to instrumentu noma atrisina īstermiņa situācijas. Īsi apskatīsim populārākos gadījumus!

Aktuālie piedāvājumi

Jaunums! Pirmā BIM rokasgrāmata latviešu valodā

Jaunums! Pirmā BIM rokasgrāmata latviešu valodā

Ir iznākusi pirmā BIM rokasgrāmata latviešu valodā. Grāmatas autori ir Lietuvā labi zināmi BIM speciālisti/praktiķi, grāmatas galvenais redaktors – Kirils Pogodins (InfoEra Latvia vadītājs un BIM konsultants).

Aktualitātes

"Rail Baltica" Latvijas ieviesējs un būvnieks ar RTU sadarbosies jauno inženieru sagatavošanā

Lai veicinātu sadarbību inženiertehnisko speciālistu teorētiskā un praktiskā sagatavošanā un pētniecībā, "Rail Baltica" ieviesējs Latvijā "Eiropas Dzelzceļa līnijas" (EDZL), "Rail Baltica" Rīgas Centrālā mezgla būvnieks BERERIX un Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) ceturtdien, 2. februārī, parakstīja sadarbības līgumu. Tā mērķis ir kalpot par platformu zināšanu un kompetenču apmaiņai.

Pielaiko telpu, māju, dārzu