10. diena. Veikals iedzina strupceļā
Un tad es ieraudzīja, ko patiesībā esmu nopircis. Jaunpievestie bloki izskatījās nožēlojami, augšā uz paletes vēl samestas pilnīgas atlūzas. Pārdevējs mierināja, ka tās neesot skaitā, vienkārši piemests klāt, jo kur tad lai viņš tās liekot – neviens tāpat tās atlūzas nepirkšot! Bildu, ka par tādu kravu vajadzētu vismaz kaut kādu cenas atlaidi. Man paskaidroja, ka man jau esot atlaide un arī cena esot blokiem tik zema kā nekur citur. Bija doma likt izņemt tās drazas ārā, lai neved uz mūsu būvlaukumu, bet tad iedomājos, ka pa to laiku, kamēr tīrīs manu kravu, transporta skaitītājs birdinās savā makā mūsu naudiņu...Un nekādu mazo – kā stunda, tā 25 lati. Nodomāju, ka mazāks zaudējums būs, ja samierināšos ar dažiem bojātiem blokiem. Tā taču nevar būt, ka beigti būs visi bloki! Protams, varēju atteikties no blokiem, bet – krava jau pa pusei uzkrauta, un citu bloku veikalā neesot. Šoferis saka, ka par šo stundu būs vienalga jāmaksā, vai tos blokus ņemu, vai neņemu. Biju sprukās. Transports stāv, meistari gaida materiālus – un meistariem būs jāmaksā, vai es atvedīšu blokus, vai nē... {TABLE ID=izmaksu_tabu_arvida_maja PAGESIZE=30 SEARCH=no NAVIGATION=bottom NAVIGATIONTYPE=pages CELLWIDTH=auto ORDERBYCOLUMN=none FASTFILTERCOLUMN=1 FASTFILTER=no STYLE=tableintext}