17. Arvīda mājas diena. Ar akordeonu apkārt mājai
Uz spāru svētkiem uzaicinājām pašus tuvākos cilvēkus – savus bērnus ar ģimenēm, sievas draudzeni un, protams, Elmāru, mūsu lielisko meistaru ar viņa kundzi. Elmārs bija paņēmis līdzi akordeonu – pats spēlēja un spēlēja arī sievas draudzene, tā ka skanēja visa apkārtne. Vēlāk kaimiņi jautāja, kas tie par muzikantiem mums bijuši spāru svētkos – esot spēlēts ļoti skaisti. No Rīgas bijām atveduši divus trīskilogramīgus pīrāgus – vienu sāļu, otru saldu. Tie tika ēsti un slavēti. Visu ēdamo un dzeramo uzlikām uz improvizēta galda – OSB plātnes, kā jau tas būvlaukumā piedien. Meistari bija uzvilkuši korē ozollapu vainagu, uzdāvināja mums rupjmaizi un lielu mutesbļodu, lai dzīvojam savā mājā tīrīgi un lai nekad mums netrūktu ūdens. Draudzene uzdāvināja pasakainus metāla vēja zvanus, ko Elmārs uzreiz piekāra pie griestu sijas, un nokarenu pelargoniju podā. Uz brīdi atlicis savus lauku darbus, atnāca arī tuvākais kaimiņš.
Un tad mēs pēkšņi apjautām, ka nemaz nezinām, kā tos spāru svētkus jāsvin. Vai tad nu tā ir, ka tikai ēd un dzer?! Sievas draudzene piezvanīja kādai savai paziņai, kura it kā zinot šo to par tradīcijām. Tā pateica, ka vajagot dziedādamiem iet apkārt mājai, lai tā labāk stāvot uz zemes, un vēl mājas saimniekiem vajagot ar šampanieti aplaistīt spāres. Apkārtiešana un dziedāšana gāja pavisam labi, bet, kad bija jākāpj bēniņos, lai aplaistītu spāres, nemaz tik viegli nebija, jo kāpnes ir diezgan stāvas un gali krietni paceļas virs bēniņu sijām. Meistari viegli un veikli, viņi pa tām kāpnēm lēkā kā mērkaķi, bet mana sieva – padrukna, viņai šis kāpiens diezgan pakutināja nervus, kamēr tika augšā un lejā. Šampanieša patiesībā mums nemaz nebija, tikai Mežezers, bet arī tas derēja – galvenais, lai ir šļakatas! Tikai tad pamanīju, ka ozollapu vainagā Elmārs bija iepinis arī pīlādžu ogu ķekarus no mūsu pašu koka – lai atvairītu visus ļaunos garus.
Elmārs paziņoja, ka saimniekiem vajadzētu ieraut kārtīgu šņabīti, jo būšot jākāpj korē, lai noceltu vainagu. Sieva to uzņēma pavisam nopietni un bija šausmās. Nē, viņa neparko nelaidīšot mani uz kores – tā tak var nosisties! Protams, ka es nekāpu pakaļ vainagam. Elmārs pasmējās un teica, ka gan jau viņi paši nocelšot, kad sāks likt jumta segumu, un tad jau mēs to varēšot tuvāk apskatīt. Saņēmām no saviem viesiem lērumu apsveikumu par lielo sadūšošanos un laba vēlējumus. Galvenais, ciemiņi teica, - lai tiekam ar visu līdz finišam, līdz mājai, kurā var dzīvot. Kad visa sajūsma bija norimusi, runājām ar Elmāru par turpmāko darbu. Samaksāju meistariem pirmo naudu – 800 latus. Viņi tagad pastrādāšot vienu nedēļu kādā citā objektā, pēc tam uzliks mūsu mājai jumtu, ja būsim saveduši visus vajadzīgos materiālus, un atkal atgriezīsies tajā citā objektā. Vispār tālākā būvniecība izskatās tāda nenoteikta – kad radīsies brīvs laiks, tad pieskriešot, lai padzītu arī manu māju uz priekšu. Bet katrā ziņā visu pabeigšot vēl šoruden, - par to lai neraizējos.
