29. Arvīda mājas diena. Akcija "Keramzīts"
Vešanas dienā znots man pieteica, ka viņš varot būt būvmateriālu bāzē ne ātrāk kā plkst.16, bet Avotiņi strādā precīzi līdz plkst. 17.00 - ja nokavē, neko nedabū. Es uz to laiku diezvai varu pagūt, jo man plkst. 15.15 bija pieraksts pie ārsta, un šo lietu nevarēju atlikt, tāpēc norunājām, ka znots Avotiņos ar visu tiks galā pats. Kopā ar manu dēlu viņi aizvestu to mantu uz laukiem un divatā izkrautu. Bet mēs ar sievu piebrauktu vēlāk. Pie daktera viss gāja raiti, un es jau pirms četriem biju brīvs. Atcerējos, ka man taču vajadzēja nopirkt arī ūdens notekas. Avotiņos tās bija lētākas nekā citur, tāpēc nolēmu pats braukt uz Avotiņiem un tur tās nopirkt- tas bija gandrīz pa ceļam. Kad biju jau gandrīz pie pašas bāzes, piezvanīja znots un vaicāja, vai es jau esmu tālu no Rīgas. Teicu, ka nē, un viņš pavēstīja, ka nevarot samaksāt ar savu karti, jo visā rajonā nestrādājot internets. Tāpēc maksāt varot tikai skaidrā naudā, un viņam pie rokas esot tikai desmitnieks – lai es braucu pie viņa un glābju situāciju, jo līdz bāzes slēgšanai vairs bija palikušas tikai 20 minūtes. Kaut ar nelielu satraukumu, visu paguvām izdarīt laikā, - arī notekas nopirku. Keramzītu iecēla busiņā ar tehniku, znots maisu vēl piesēja ar striķiem pie busiņa sienām – lai nenoripo nost, jo tas ir gandrīz kā bumba. Ārā izkraušana gan bija grūtāka, bet trijatā kaut kā izstīvējām to keramzītu laukā. Kad atvēru maisu, keramzīts izrādījās pilnīgi slapjš (pēdējā laika bija diezgan daudz lijis, bet bāzē, iepakots stiklšķiedras maisos, kas nav hermētiski, keramzīts stāvēja zem klajas debess). Diena bija saulaina, tāpēc izlēmu izbērt keramzītu uz plēves maisiem un apžāvēt. Sieva gan protestēja, ka tas esot lieks un muļķīgs darbs – bārstīt keramzītu, jo tas taču no mitruma nesapūšot. Viņa domāja, ka, sabērtas mājā, granulas pamazām vien pašas apžūtu – grīdu tik drīz vēl meistari neuzliks, tāpēc par šo mitrumu nebūtu jāraizējas. Bet es tomēr paliku pie sava – lai būtu pilnīgi droši, ka pagrīdē nekrājas ūdens. Divās dienās to biju tiktāl apžāvējis, ka varēja nest mājā. Ij tad vēl vietām keramzīts bija pamitrs. Kā jau bija domāts, kad sabēru atvesto keramzītu, tā izrādījās par maz. Nekas cits neatlika kā vest ar vieglo auto, jo vairāk znots šobrīd man izpalīdzēt nevarēja. Keramzīta akcija mums sākās pašā atvaļinājuma sākumā, un ikreiz, kad bijām Rīgā, vedām līdzi uz laukiem arī keramzīta maišeļus. Trīs braucienos savedām visu pietrūkušo. Pavisam tas prieks man izmaksāja ap 130 latu. Padārgi, bet man ir pārliecība, ka tas ir uz mūžu un ar garantiju, ka nekādu problēmu nebūs.
Ar pēdējo braucienu iznāca sliktāk. Tā bija sestdiena. Es jau biju uzkrāvis keramzītu un braucu ārā no Rīgas, kad piezvanīja meistars un teica, ka pirmdien viņš atkal sāks strādāt manā mājā. Gribot apdarināt jumta malas, jo ir rudens, var sākties vētras – ka nenorauj jumtu. Lai es gādāju dēļus, ar ko jumtu savest pilnīgā kārtībā. Pirmajā brīdī apjuku. Vai man tagad to keramzītu vest atpakaļ, lai pa ceļam varētu nopirkt dēļus? Braucu vien tālāk. Pa ceļam piezvanīju zāģētavas saimniekam un lūgšus izlūdzos, lai viņš tajā pašā dienā kaut kad ap pusdienlaiku iedod man tos sasodītos dēļus, kaut arī sestdien zāģētava materiālus netirgo. Nācās tiem pakaļ braukt speciāli, 110 km kopā. Nekas cits neatlika, jo nekur tuvāk visā apkaimē zāģētavu nav, bet būvmateriālu veikalos dēļiem ir pavisam cita cena – un to es nevaru atļauties. Lai vai kā, grīdas siltumizolācija bija ielikta, un arī jumtam pēdējos kokmateriālus aizvedu. Tagad lai nāk meistari!
