31. Arvīda mājas diena. Apdare gatava!
Tikko plāksnes bija aizvestas uz laukiem, otrā dienā meistari bija klāt un sāka taisīt ārsienu apdari. Vienā dienā uztapināja koka režģi, nākamajās divās uzlika visas plāksnes. Pats klāt nebiju un neredzēju, kā tas notika, - ieraudzīju tikai rezultātu. Meistaru vairs nebija manā mājā, - esot devušies pabeigt darbus Rīgas dzīvoklī, bet nākamnedēļ atkal nākšot uz manu māju, jo cita darba viņiem pašlaik neesot. Elmārs, runājot pa telefonu, izklausījās tāds padrūms. Raujoties pa diviem objektiem vienlaikus, laikam palaidis garām iespēju sarunāt vēl kādu darbu uz priekšu – vai arī nav bijis nekāda piedāvājuma – to es īsti nesapratu. Bet fakts paliek fakts – manā namiņā arī vairs nav palicis daudz darāmā, un pēc tam abi meistari būs uz sēkļa. Protams, ja neuzradīsies kāds jauns klients. Taču pārāk reāli tas neizklausās vis, jo Elmārs jau esot apzvanījis visus paziņas taujādams, vai nezina kādu, kam vajadzīgs meistars. Taču nekā. Krīze! Man patiesībā viņu ir žēl, jo strādājuši viņi ir godam, neko nav salaiduši grīstē, arī saprašanās ar viņiem bija laba, lai gan es neesmu nekāds "vieglais" cilvēks – sieva saka, ka ar mani esot tīrās mocības. Nebija tā, ka dienām un nedēļām nevar sagaidīt, kad atbrauks un kaut ko padarīs – tikko materiāli bija piegādāti, tā vīri bija klāt un strādāja tālāk. Bet tā tāda atkāpē no manas tēmas. Esmu ļoti apmierināts ar savu izvēli – apšūt māju ar šīm plāksnēm. Gan krāsu salikums ir acij tīkams, gan arī faktūra ir patīkama. Tuvumā man māja pat patīk labāk nekā, skatoties no attāluma – un tas ir svarīgi, jo es pats es savu māju vairāk skatīšos tuvumā, nevis no ceļa.
Pirmajā brīdī nesapratu, kā tās plāksnes vispār turas pie sienas, un tikai vērīgāk ieskatoties, varēja redzēt mazas mazītiņas krāsainu skrūvīšu galviņas. Tās nav parastas skrūvēs – tām galā ir tāds kā urbis, lai skrūve bez papildu urbšanas var tikt cauri plāksnei un pēc tam ieurbties koka režģī. Arī plākšņu savienojumi izskatās labi – starp plāksnēm un stūros ir speciāli savienojoši profili plākšņu krāsā. Taču nedaudz raizējos par to, ka dažas plāksnes izskatās pelēcīgas – tās ir pieputējušas ar betona putekļiem, kas radās, plāksnes piezāģējot vietās, kur nesanāca likt veselas plāksnes, - gar logu un durvju ailām un citur. Būs jāmēģina mazgāt, uz lietu nevar paļauties – tas ne visur tiks klāt. Principā sanācis diezgan ekonomiski – atgriezumu nav daudz un tie ir tāda lieluma un formas, ka var izmantot citur. Šķiet, ka ar tiem varētu apšūt stūra stabu. No vienas krāsas gan nepietiks, bet varbūt nemaz nebūs slikti, ja staba divas skaldnes būs sarkanīgas un divas – dzeltenīgas. Var sataisīt raibu stabu – no dažādas krāsa gabaliem. Bet par to domāšu vēlāk. Man pagaidām nav skaidrs, kā tās plāksnes piedabūt pie silikāta ķieģeļu staba. Ar skrūvītēm nekas nesanāks. Arī koka režģi likt ap stabu neliekas prātīgi. Pajautāšu znotam – varbūt viņš zinās, kas darāms. Vēl pagājušajā nedēļā meistari bija uzmūrējuši lieveņa pakāpienu, lai vieglāk staigāt, jo virspamati manai mājai ir diezgan augsti. Man gan liekas, ka vajadzīgs vēl viens pakāpiens, - mēs ar sievu neesam vairs nekādi jaunie un veiklie, gribas, lai kāpiens ir zemāks. Par to vēl aprunāšos ar Elmāru – vai un kā to otru pakāpienu var pielipināt klāt pie jau uzmūrētā. Pēc manas saprašanas– vajadzīga kaut kāda armatūra, kas sasaista gatavo pakāpienu ar nākamo, bet kā to iedabūt iekšā esošajā pakāpienā? Un kā tas būs, ja pakāpieni nebūs vienādā augstumā? Iedomājos, ka otro līmeni varētu taisīt nevis kā parastu pakāpienu, bet kā palielu laukumiņu, un tad tā līmeņu starpība neko netraucētu.
Uz otru pusi biju domājis taisīt slīpu uzeju – lai var uzstumt uz terases un pēc tam iedzīt saimniecības telpā manu dārza tehniku. Arī to vajadzētu taisīt no betona, - koks jau nav tik izturīgs, ātri nopūs. Smilšu krava ir diezgan liela, tā ka varēs arī to uzmūrēt.
