33. diena. Ārdurvis par pusvelti
Saimniecības telpas durvis atrast nebija nekādu problēmu. Pabraukāju pa dažiem būvmateriālu lielveikaliem, un aina bija skaidra – jāpērk metāla durvis, jo tas ir dabūjamas par normālu cenu un ir gana izturīgas pret ielaušanos, turklāt izskatās pavisam pieklājīgas. Ar dzīvojamās istabas ārdurvīm bija daudz sarežģītāk. Gatavas mājas ārdurvis no koka tikpat kā nemaz nebija dabūjamas (vienā veikalā redzēju, bet par ārprātīgu naudu – 730 latu!). Veiklos ir tikai dzīvokļu ārdurvis, bet mājai, kur ārdurvis dažkārt ir robeža starp plus 25 un mīnus 25 grādiem un gaisa mitrums var aiziet līdz 100 procentiem, tādas noteikti nederēs – vismaz šo durvju instrukcijās tā stāv rakstīts, un sliecos tam ticēt. Vienā veikalā gandrīz nopirku tā sauktās vasarnīcu durvis, bet arī tad mani sabaidīja instrukcija, kur melns uz balta bija teikts, ka tās nav ieteicamas telpām, kur ir krasas temperatūru starpības. Ka tādas starpības manām ārdurvīm būs jāiztur, par to man nebija ne mazāko šaubu. Vienubrīd likās, ka ar maniem ierobežotajiem līdzekļiem un ierobežoto laiku (ziema nāk virsū!) šī lieta vispār nav atrisināma, bet pavisam negaidīti palīdzība atnāca no radiņiem, kas nupat bija ievākušies mantotā privātmājā un bija tai nomainījuši ārdurvis. Viņi teica, ka iepriekšējās durvis patiesībā bijušas gandrīz jaunas, tikai sadauzītas – nelaiķei saimniecei nedēļu pēc durvju ielikšanas stiprs vējš tās bija izrāvis no rokām, triecis pret mājas sienu un izsitis no eņģēm līdz ar palielu koksnes šķēpeli. Trieciena vai kā cita iespaidā starp pildiņiem bija radušās lielas šķirbas, un durvis vairs nebija lietojamas. Tās bija noliktas pagrabā, kur bija stāvējušas gadus piecus, bet vietā bija ieliktas vecās, pussapuvušās, toties virināmas durvis. Brālēns bija pasūtījis pilnīgi jaunas durvis, jo uzskatīja, ka salauztās nav vērts labot, un tagad tās par baltu velti piedāvāja man. Durvis patiešām bija bēdīgā izskatā – triecienā bija izsisti arī stikli un tur tagad bija tukšums, taču koksne bija vesela un pēc izskata ļoti laba. Aizvedu šīs durvis Rīgā uz vienu galdnieku darbnīcu, tur meistars apskatīja, nogrozīja galvu un pateica, ka lētāk man būšot taisīt jaunas, nekā labot šīs, turklāt neesot zināms, vai vispār izdosies salabot. Biju jau zaudējis cerības, kad mans dēls kādudien pateica, ka ar interneta drauga palīdzību Koknesē esot atradis labu, pieredzējušu galdnieku, kurš varot ar šo darbu tikt galā. Daudz uz to nepaļāvos– ja jau Rīgas meistari bija atteikušies labot tās sasodītās durvis! Tomēr sazinājos ar galdnieku pa telefonu, un viņš atbrauca. Apskatīja un pateica, ka ir vērts mēģināt. Iedevu viņam ailas izmērus, samaksāju nelielu avansu – lai var nopirkt jaunas eņģes, rokturus, blīves un atslēgas, jo pats neriskēju tās pirkt – ja nu nederēs? Tā kā durvis ir smagas, galdnieks oieteica augšējā daļā ielikt vēl vienas eņģes. Līdz šim bija tikai divas, varbūt tas bija iemesls, kāpēc vecajā mājā vērtne izgāzās no eņģēm? Un tad aizvedām durvis uz Koknesi. Pēc divām nedēļām pienāca zvans, ka varot braukt pakaļ. Durvis bija sataisītas necerēti labi, bija ielikti divi jauni pildiņi un piebeicēti aptuveni tādā pašā tonī kā vecie (vienojāmies, ka labāk lai ir pildiņi visā vērtnē jo tie šajos kriminogēnajos laikos ir drošāki nekā stikls, bet gaismas manā pilī tāpat būs gana). Meistars pastāstīja, cik dumji viņam nogājis ar eņģēm. Tādas eņģes, kādas jau bija manām durvīm, Koknesē neesot bijušas nopērkamas. Ar paraugu rokā braucis galdnieks uz Jēkabpili un tur kādā veikalā tādas esot atradušās. Galdnieks pats savām acīm par to pārliecinājies un samaksājis par pirkumu. Taču, nonācis mājās, galdnieks atklājis, ka iepakojumā ir pavisam citas eņģes, ne tās, ko viņš veikalā bija turējis rokās. Neko darīt, nācies otrreiz braukt uz Jēkabpili, lai tās apmainītu. Ar durvju ielikšanu arī negāja tik gludi, kā vajadzēja, jo tās neaizpildīja visu ailu – kārba bija par plānu. Mani namdari problēmu atrisināja, ailu pabiezinot ar OSB plāksni. Gāzbetona šādai operācijai vairs nebija – visu biju iestrādājis grīdā. Taču Elmārs teica, ka arī ar OSB būšot okei. Tagad durvis jau ir ieliktas ailā un, ja vēl būtu arī logi, varētu gandrīz vai teikt – hop! Protams, darāmā vēl ir diezgan daudz, bet ārdurvju uzrašanās tomēr ir tāda kā liecība, ka šogad es tikšu pie sava namiņa. Mēs ar sievu jau varam savā namiņā nakšņot, jo ir gan durvis, gan arī pa logiem vējš un lietus netiek iekšā, jo logiem priekšā ir armētā plēve. Starp citu, logus tomēr pasūtīju. Tas bija iespējams tāpēc, ka mans znots izkārtoja maksāšanu par sienu apdares plāksnēm pa daļām – man nav jānoskaita visa nauda uzreiz un brīvos līdzekļus varu izmantot logu iegādei.
