5. diena. Projekts ar viltību
Lai nākotnes plāni, kuri var pat nerealizēties, netraucētu sadzīvi jau uzceltajā mājas daļā, pamatus ieliku uzreiz visam paredzētajam apjomam. Pamatiem ir diezgan īpatnēja konfigurācija: tie ir trīsdaļīgi, nevis viens liels taisnstūris, visas daļas ir savstarpēji savienotas, lai no vienas mājas var pāriet uz otru, no otrās – uz trešo tik pat vienkārši kā parastā mājā no vienas istabas aiziet uz blakusistabu. Tas nozīmē, ka vidējā māja būs caurstaigājama. Bet tas nevienam netraucēs, pat ja trešajā mājā dzīvos dēla ģimene, jo vidējā ir koplietošanas telpa, tajā atradīsies virtuve ar ēdamistabu, tualete un mazgāšanās telpa. Iznāks kaut kas līdzīgs trīņu mājai, taču manā variantā katrai mājai ir sava funkcija. Abas malējās domātas kā dzīvojamās istabas, bet vidējā, kopīgā – citām vajadzībām. Ja pietrūks dukas un kāda daļa netiks uzcelta, mājvietas kopskats necietīs – trešie pamati vienkārši paliks neizmantoti un to iekšpusē varēs kaut vai kāpostus audzēt. Jautāsiet: kāpēc gan nevarētu būvēt trīs atsevišķas ēkas? Kāpēc tās jāsaāķē kopā? Atbildu: tāpēc, ka man nepatīk, ja uz zemes gabala ir vairākas nelielas būdeles. Izskatās kā dārzkopības vai garāžu kooperatīvā. Mājas nebūs saliktas vienā taisnā rindā – tas tāpēc, lai starp tām veidotos kaut kas līdzīgs iekšējam pagalmam, nevis viens klucis, kam visapkārt atklāts lauks. Mūsu zemes gabals atrodas diezgan klajā vietā, kur koki ir tikai dienvidu pusē, turklāt nelieli – tas ir augļudārzs. Nav ne ēnas, ne aizvēja, bet no divām pusēm ap zemes gabalu apliecas ceļš. Var sastādīt, protams, gar ceļu lielākus kokus un krūmus - un to arī daru, taču tie aug lēni, tāpēc uz šo aizsegu diez ko nevar paļauties. Tāpēc problēmas bija jārisina ar citām metodēm – izvietojot būves tā, lai būtu gan aizvējš, gan ēna, gan aizsegs no ceļa. Man šķiet, ka iznācis diezgan sakarīgi. Protams, viens vesels pamatu laukums būtu izmaksājis lētā nekā trīs savienotie, bet šoreiz tas bija mazāk svarīgi salīdzinājumā ar izredzēm rīkoties atbilstoši mūsu iespējām un vajadzībām. Vispirms būvēšu dzīvojamo istabu, pēc tam, ja izdosies, arī "slapjo". Lai nepārkāptu likumā noteikto 25 m2 robežu, iespējams, starp namiņiem būs jāveido kaut kāda buferzona – apjumta terase, tunelis vai kas tamlīdzīgs, lai arī sliktā laikā var pāriet no vienas telpas uz otru. Bet par to domāšu vēlāk, jo man vēl jānoskaidro, kā īsti jāpiebūvē otra ēka, lai tā skaitītos atsevišķa būve. Varbūt pietiek, ja starp ēkām ir vienu centimetru plata sprauga? Vai drīkst būt abām ēkām viena siena daļēji kopīga (aptuveni puse), ja katrai ir savs jumts?
