9. diena. Meistari mani komandē
Jau ap pulksten sešiem vakarpusē virspamati bija sakārtoti. Meistari noņēmuši daļēji samūrēto virsējo ķieģeļu kārtu (viņi teica, ka tik augstus virspamatus nemaz nevajagot, augšējā rinda esot lieka), piemūrēja klāt pietrūkstošo, ceturto virspamatu daļu un visu nolīdzinājuši. Iznācis mazs misēklis – izrādījās, ka manis nopirkto ķieģeļu nepietiek, lai sakārtotu virspamatus un vēl uzmūrētu arī stabu, kas balstīs mājas jumtu. Meistari bija atraduši pie žoga mētājamies vecus ķieģeļus un tos ielikuši virspamatos. Izskatījās čābiski, taču meistari mierināja, ka virspamatiem der arī šādi ķieģeļi, jo tie tik un tā tiks apdarināti. Stabam gan vajag jaunus un smukus ķieģeļus. Nācās piekrist, ka tas šajā situācijā bija saprātīgākais risinājums, nevis sēdēt bez darba un gaidīt, kad es pievedīšu pietrūkstošos ķieģeļus. No pirmās būvēšanās dienas sapratu, ka neies tik vienkārši, kā biju domājis. Man nāksies domāt un rīkoties ātrāk, gādājot materiālus, lai meistariem nebūtu dīkstāves. Viņi pateica skaidri un gaiši – ir vai nav materiāli, simt lati dienā būs jāmaksā tā kā tā. Sāku justies tāds kā apkalpojošais personāls, kam jāizpilda meistaru norādījumi. Bet ir muļķīgi gausties! Galu galā tā bija mana izvēle – būvēt māju nevis ar savām rokām, bet ar naudu, un tad šī spēle jāspēlē pēc citiem noteikumiem.