Šī saldā atbildības nasta...
Vecpilsēta. Līvu laukums. Musses ēka un A. Čehova krievu teātris. Tās ir enkurvietas, kuru kopainā jo būtiski Kaļķu ielas areālā izceļas kādreizējā Krievijas slepenpadomnieka, nekronētā Vidzemes karaļa un mākslas mīļotāja mecenāta Oto Hermaņa fon Fitinghofa pilsētas rezidence – mazā pils. Diemžēl Latvijas arhitektūras vēsturē tā līdz šim nav tikusi pienācīgi izvērtēta, tikai daļēji devalvēta ar pārbūvēm 19./20. gadsimta mijā.
Viena no retajām ēkām (neskaitot Dannenšterna un Reiterna namu), kuras fasādi rotā autentisks plastiskais ornaments, šoreiz rokoko, jo ēka celta 1763. gadā. Kā secina Imants Lancmanis, dekora iespējamais autors varētu būt Dancigas tēlnieks Jakobs Ernsts Meiers. 1767. gadā tā notaksēta par 2662 Alberta valsts dālderiem. Tolaik viens no dārgākajiem namiem Rīgā. Jau 1809. gadā, mainoties īpašniekiem, pirmajā stāvā izvietoti veikali. 1864. gadā pārbūvju rezultātā ēka ieguva trīs stāvus. Likteņa pavērsieni aizvien ir mainīgi – 1884. gadā ēkas jaunais īpašnieks Jēkabs Anspahs (iniciāļi fasādē redzami vēl šodien) ieviesa ēkā izmaiņas – uzbūvēja ceturto stāvu un virs pirmā stāva dzegas novietoja Merkūrija un Dionīsa skulptūru (tēln. Augusts Folcs). Jāsaka gan, ka to proporcijas šķiet mizerablas uz ēkas tagadējā apjoma.
Arī turpmāk ēkas pirmais stāvs tika pakļauts funkciju maiņām – veikali, «Nordische banka» u. c. Padomju laikā namā patvērumu rada Valsts konservatorijas Teātra fakultāte ar kopmītnēm, pagājušā gadsimta 60. gados pirmajā stāvā tika iekārtota aptieka, bet 80. gadu beigās ēka tika pamesta. Fasāde aizvien ir tā, kas savu seju nemaina, tajā tikai ievelkas skarbākas grimases – krīt apmetums, lobās krāsa. Līdz nams vispār tiek pamests likteņa varā. Pilsētai to nevajag, jo sākas jaunceltņu bums.
Ko šodien ēka saglabājusi no Fitinghofa personības? Nostalģiskas atmiņas par dāsno filantropu, Rīgas teātra un saviesīgu pasākumu atbalstītāju. Cilvēku, kurš mīlēja mūziku un mākslu, tostarp arī arhitektūru, jo savas muižas cēla gana viedas, tāpat kā šo namu, kuru aizvien saucam par Fitinghofa rezidenci. Šķiet, fasādes eleganti jutekliskais un smalki rotaļīgais rokoko dekors būtu tas, kas jāizceļ, taču projekta autori nolēma iet citu ceļu. Iespējams, ka, ornamentam 21. gadsimta arhitektūrā zaudējot popularitāti, arhitektus tas nepiesaista kā vērtība pati par sevi. Rezultātā fasāde ieguva 19. gadsimta akcentu – uzsvērtas logu ailas ar rudo krāsojumu un proporcijās ne visai veiksmīgas durvju un skatlogu vērtnes, daļēji piekāpjoties projektu saskaņotāju prasībām. Ēkai neadekvāts «garnējums» ir brenda reklāma, kas tapa neatkarīgi no arhitektu vēlmēm.
Kad izsolē par 2,2 miljoniem dolāru ēku iegādājās SIA «Valērija Barjera nekustamie īpašumi», projektu vīzijas bija daudzsološas – pirmajā un otrajā stāvā tika plānotas mākslas galerijas, antikvariāti, restorāns, kafejnīca; biroji un dzīvokļi augšējos stāvos. Šodien redzam dzīves realitāti – lēto preču veikals «New Yorker», kas ir viena no lielākajām jauniešu apģērbu kompānijām Eiropā, un 15 biznesa klases dzīvokļi augšējos stāvos, dzīvokļu platība ir 60–120 kvadrātmetru.
Ejot no Līvu laukuma puses, redzams institūcijās saskaņotais arhitekta «sānsolis» – paceltais jumts; labi vēl, ka blakus esošais «Uļeja» ēkas augstais apjoms to nedaudz mazina. Caurbrauktuves vārti aizmūrēti, lai varētu izmantot iekšpagalmu, kur izplānotas divas iekšējās gaismas terases, lai, izejot no dzīvokļiem, var baudīt ziemas dārzu vai ko citu. Aiz parapeta paslēpies jumta stāvs, kurā arhitekti centušies ar logu izvietojuma variācijām iedabūt gaismu, kas arī izdevies. Kaut īpašnieka vēlmes iet tālāk un bīstami tuvojas parapeta barjerai. Ko nu? Jāsaprot, ka jumta dzīvoklis nav pieskaitāms elitārai kategorijai un būtu jāapstājas pie mājas vēsturiskās substances pārveidošanas. Tostarp galerijas joslā starp ārējo sienu un parapetu ir gana plata telpa, lai varētu nolikt galdiņu un pasēdēt pie kafijas tases un kāda zaļa auga. Skatupunkti? Var piedāvāt neordināru – caur iluminatora lodziņu un virzienā uz R. Vāgnera ielu redz pat Kolhoznieku nama siluetu. Jā, grandiozi panorāmas skati nesanāk. Bet tas taču nav penthouse dzīvoklis!
Neapšaubāmi ēkas pievilcīgums slēpjas tās vēsturiskumā, fasādes plastiskajā apdarē un iekštelpās saglabātajos zemlogu rokoko paneļos (daži izgatavoti pēc oriģināla). Šeit veiksmīgi pieskaņots sienas pelēcīgi sudrabainais tepiķveida trafareta krāsojums, kā arī atjaunots kāpņu telpas eklektikas posma krāsojums. Koka kāpnes daļēji oriģinālas, zudušās detaļas izgatavotas pēc analoga. Kaut, kāpjot pa tām, nedzird mīlīgo «senatnes » čīkstēšanu, tomēr sajūtas rodas. Un tas ir labi. Atjaunojot ēku, ir saglabāti arhitektoniski un vēsturiski nozīmīgie elementi: kāpņu telpā atsegts un eksponēts gleznojuma fragments, lai vizuāli varētu paceļot gadsimtos. Diemžēl oriģinālie griestu plafonu gleznojumi gājuši bojā, iebrūkot pārsegumiem.
Arhitektu veiksme ir vecās kāpņu telpas apjoma saglabāšana, mūra atsegšana. Jauka ir atvērtā sīkrūšu loga eksponēšana uz tirdzniecības zāli, kad, stiklotajam liftam slīdot garām, redzi mūra raupjo miesu, bet, ieejot kāpņu telpā, vari pavērties pa iekšējo lodziņu, tā rodot sajūtas – telpa iekš telpas. Savukārt otrajā stāvā aiz blīvajiem preču krāvumiem ir atstāta neliela galerija, lai varētu redzēt veco sienu, paneļus. Toties no ielas puses neveiksmīgs akcents ir veikala melnās vitrīnas, kas aizsedz ēkas caurspīdīgumu. Diemžēl arhitektu labā vēlme iekrāsot uz grīdas pirmajā un otrajā stāvā veco plānojumu gandrīz nav redzama, jo veikala īpašnieki to ignorē, pārblīvējot ar mantām. Toties pagraba velves palikušas neskartas – tur kā senos laikos glabājas preces. Augšējos stāvos, kad tiks pabeigti dzīvokļi, atjaunos jūgendstila trepju margas un apdares flīzītes. Neapšaubāmi, vecā ēkā ieprojektēt dzīvokļus, kas atbilstu mūsdienu prasībām, nav viegli, tas tad arī ir cīņas lauks, kur gaišie arhitektu prāti lauž šķēpus. Tieši vecā un jaunā mijiedarbība aizrāva A. Kleinbergu un J. Zvejnieku, kad, uzticoties pētniekiem un ieklausoties pasūtītāja vēlmēs, tapa racionāls plānojums, kur būtiski bija nezaudēt pat centimetru. J. Zvejnieks gan pats ir vairāk modernās arhitektūras piekritējs, tomēr pieredze, kas gūta, noder vienmēr. {ABC_CITATION TEXT=[ Vai tu vienmēr esi bijis meistars, kas prot veidot savu paša īstenību? Vai tās savas jūtas tu vadi, kā pats vēlies? Vai tu apzinies, ka manevrē ar sevi un citiem?] AUTHOR=[Ingmars Bergmanis. «Priekšstati»]} Šo jautājumu uzdodu projekta autoriem. Piedaloties projekta realizēšanā, arhitekts, bez šaubām, uzņemas atbildību par ēkas vēsturiskās substances saglabāšanu; īpašnieks jau neparaksta projektu un neapliecina to ar zvērestu. Šī atbildības nasta nav viegla, bet pilsētas vēstījumā nākotnei jo būtiska. Iebilst pret jebko ir viegli – tas neuzliek pienākumus, tāpēc ieskatam projekta autoru domas. Autori skaidro: «Ņemot vērā to, ka ēka pārbūvēta, uzbūvējot tai ceturto stāvu, un ir palikusi bez izteiktā mansardstāva, tā kopumā ir zaudējusi savu rokoko ēkas proporciju un izskatu. Līdz ar to – ēka pielīdzināma vairāk eklektismam; ēkas krāsojums arī izvēlēts, īpaši neizceļot dekoratīvo fasādes apdari.» Tās iekšējās cīņas, kuras arhitekts izcīna ar pasūtītāju, paliek nebūtībā, varbūt vien paša sirdī, tāpēc divtik skaudri atspēlējas tas, kur esi piekāpies. Savukārt vieta, kur spēji pārliecināt vai nepiekāpies, ir kā dopings nākamajam darbam. Būtiski ir tas, ka beidzot īpašniekiem ir jāliek atbildēt par saviem solījumiem. Instancēs apstiprinātajā projektā ir redzams plānojums, bet neparādās tā kičīgā substance, kas arhitektam vēlāk ir jāuzlabo. Dzīvot bez estētiskiem iestarpinājumiem ir ļoti skumji un pilsētai – vienmuļi. Autore: Vita Banga, Mg. art Foto: Andris Tone «Belevue» skati no 5. stāva dzīvokļiem. 1., 2. un 3. stāva plāni. Fasāde vakara stundās, kad Kaļķu iela kļūst par šodienas Brodveju. Iespaidīgais spogulis tagad «atspoguļo» modes preces. 2. stāva rokoko paneļi pret Kaļķu ielu. Vecās kāpņutelpas rozīnīte – romantiskais lodziņš. Lifta dizains un ķieģeļa šarms labi papildina viens otru. Veikala telpu ieguvums – seno kāpņu atjaunošana un pielāgošana apritei. Oriģinālā gleznojuma fragments un mūsdienu trafareta krāsojums.
