Brīnumaugi Ziedoņdārzā
Tad izvēlei, kāpēc šis mākslas darbs te atrodas, ir jābūt daudz pārdomātākai un pamatotākai. Viens no iemesliem ir vēlme piešķirt telpai unikalitāti, radīt atšķirīgu noskaņu un galu galā izcelties uz vispārējā fona. Turklāt jaunuzceltās ēkas mākslinieciskais noformējums mēdz liecināt par īpašnieku labo gaumi un sapratni. Liāna ar papagaili
Viens no jaunākajiem uzteicamiem piemēriem ir nesen uzceltās «Ziedoņdārza mājas»(2007. gada oktobrī nodotas ekspluatācijā, arhitekts Alvis Zlaugotnis u. c., attīstītāji SIA «Dommo»), kurām keramiķes Aija Liskupa un Gundega Ozola veidojušas dekoratīvus reljefus jeb panno. Ēkas kāpņu telpām pirmajā stāvā ir radīti seši vizuāli atšķirīgi, bet tematiski vienoti keramikas dekori no mālšamota. Un tā kā viens no «Ziedoņdārza māju» moto ir «Daba ienāk pilsētā», dabas un augu tēma ir izmantota māksliniecisko dekoru sižetos. Dabas sižetu izmantošana ēku rotāšanā bija sevišķi iemīļots paņēmiens jūgendstila periodā, kur ēka un dekori veidoja vienotu veselumu, tāpēc «Ziedoņdārza mājas» šķiet mūsdienīga šī procesa reminiscence. Pilsēta jeb sārtie jumti
Sākot «Ziedoņdārza māju» dekoru veidošanas procesu, kas no ieceres līdz realizācija ilga aptuveni divus gadus, māksliniecēm A. Liskupai un G. Ozolai nācās rēķināties ar dažiem svarīgiem ierobežojumiem, piemēram, neliela telpa, kas neļauj atkāpties un cilni aplūkot pa gabalu, līdz ar to arī vēl viens nosacījums, ka dekoram ir jābūt plakanam, lai tas neaizņemtu daudz vietas, un tādam, ko nevar viegli «apskādēt», kaut ko nolaužot vai saskrāpējot. Koks vējā
Rezultātā tapuši seši ornamentāli, ar bagātu faktūru un atpazīstamu augu motīviem rotāti dekori, katrai vietai ar atšķirīgu formu un glazūras toni. Mākslinieces izvēlējušās mierīgus zaļi brūnus zemes un dabas toņus, kas tik raksturīgi Latvijas ainavai. Šo izvēli pamato gan ēkas kopējā noskaņa un krāsu gamma, gan arī tas, ka pārāk košas un vizuāli aktīvas lietas mēdz ātri apnikt un, ja vienīgais, ko atceras, ir – tas bija kaut kas ļoti košs –, tad uzdevums nav izpildīts. Eglītes{Break} Tā kā dekoru radīšanā izmantotais materiāls diktē savus noteikumus, visi ciļņi pamatā veidoti no viena izmēra (20 x 30 cm) flīzēm, kas, piemēram, ļauj apdedzināšanas procesā deformētās flīzes viegli aizvietot ar jaunām. Tas, protams, neattiecas uz neregulārās formas ārmalas flīzītēm, kuru regularitātei nav jābūt tik precīzai. Visu sešu dekoru atšķirīgās pamatformas radītas, sekojot gan atveidoto dabas objektu reālajām aprisēm, gan, ievērojot to atrašanās vietu un novietojumu. Viens no interesantākajiem dekoriem, kurā vietas nosacījumi ir spēlējuši vissvarīgāko lomu, ir darbs «Liāna ar papagaili» uz kāpņu telpā esošā balsta. Ideja, ka balstam kaut kas var vīties apkārt, ir apspēlēta maksimāli. Savukārt «Koks vējā» – lielas brāzmas noliekts, atveidots dinamiskas formas pamatplaknē –, un «Baobabs» – kā liela dabas radīta kolonna, kas balstās starp debesīm un zemi –, ēkas interjerā satuvina grīdas un griestu plakni. Izmērā lielākais cilnis – «Pilsēta jeb sārtie jumti» – šķiet kā kādas bērnībā lasītas pasakas ilustrācija: liekas, ka no mazajām mājiņām tūlīt iznāks ārā kāds rūķu pāris. Šim cilnim gan ir sava veida priekšrocība – apkārt ir pietiekami liela telpa, lai to aplūkotu pretskatā. Mākslinieces stāstīja, ka botāniskā ticamība, darinot ciļņus, nav ievērota; augi ir šķietami atpazīstami, bet tos veidojošās detaļas ir zināmā pretrunā ar auga oriģinālajām formām, tāpēc vienam no ciļņiem dots nosaukums «Brīnumābele». Patiesi – brīnums, ka ir tādi augi, un brīnums, ka Rīgas centrā nu ir ēka ar unikāliem, tikai tai piederošiem un piestāvošiem dekoriem. Jācer, ka labs piemērs būs lipīgs. Autore: Ināra Appena Mg. art foto Indriķis Stūrmanis "LATVIJAS ARCHITEKTŪRA" 6.burtnīca
