Brīnumlīdzeklis pret plūdiem: Kas ir ievalkas, un kā tās darbojas?

Mainoties klimatam, tādi ekstremāli laikapstākļi kā ilgstošs karstums, sausums, stihiskas vētras un intensīvas lietusgāzes vairs nav retums arī mūsu platuma grādos. Sagatavoties un pilnvērtīgi cīnīties ar globālās sasilšanas un klimata pārmaiņu radītajām sekām ir grūti, taču ne neiespējami. Piemēram, ļoti veiksmīgi spēcīgu lietavu gadījumā sevi pierādījušas ievalkas – lietusūdens apsaimniekošanas risinājums, kas ilgtspējīgi novērš teritoriju applūšanu. Par to, kādi ir ievalku darbības principi un kādos gadījumos ievalkas būtu jāizmanto, pieredzē dalās mājokļu attīstītāja “Bonava Latvija” eksperti.

Vairāk nekā tikai ūdens novadīšanas kanāls

Ievalkas ir mākslīgi veidoti, ar stādījumiem apaudzēti kanāli, kas paredzēti lietusūdens savākšanai, attīrīšanai un uzsūkšanai. Lai arī vizuāli ievalku uzbūve neatgādina neko sarežģītu un ārēji līdzinās skaisti iekoptam grāvim, patiesībā to šķērsgriezuma konstrukcija ir gana komplicēta. To, kādu ievalku ierīkot konkrētajā zemesgabalā, nosaka dažādi faktori, piemēram, teritorijas platība, reljefs, grunts sastāvs un gruntsūdens līmenis, kā arī apkārtējās vides konteksts. “Bonava Latvija” inženieru nodaļas vadītājs Krišs Maļinovskis skaidro, ka ievalku augšējo slāni parasti veido augsnes substrāts, kas sastāv no melnzemes, kas sajaukta ar smilti vai granti. Tas tiek darīts, jo melnzeme viena pati nenodrošina pietiekamu filtrāciju. Zem augsnes kārtas tiek izvietots ģeotekstils, savukārt tam apakšā iestrādāts drenējošs smilts slānis. Atsevišķos gadījumos, kad nepieciešams palielināt uzkrājamā ūdens tilpumu, bet nav iespējams padarīt platāku pašu ievalku, starp augsni un smilti papildus ierīko ģeotekstilā ietītu oļu slāni. Šādi iestrādāti oļi spēj uzkrāt ūdens daudzumu, kas atbilst 40% no pašu oļu tilpuma. Visefektīvāk ievalkas pilda savu funkciju, ja tiek ierīkotas vismaz metru virs gruntūdens līmeņa. Savukārt zemesgabalos, kur gruntsūdens līmenis ir augstāks, ievalkas, ja to atļauj brīvā teritorija, tiek viedotas seklākas un platākas. Tāpat ievalku risinājumi nereti tiek kombinēti ar citiem lietusūdens apsaimniekošanas paņēmieniem – pārplūdes akām, drenāžas sistēmām, infiltrācijas kasetēm, teknēm un filtru akām.

Palīdz arī pret stihiskām lietusgāzēm

Šovasar visi varējām būt liecinieki vairākām ļoti spēcīgām lietusgāzēm, kas appludināja pilsētu ielas un īpašumus, radot pamatīgus izaicinājumus ne tikai satiksmes dalībniekiem, bet arī nodarot kaitējumus cilvēku mantai. Lietus ūdens apjoms atsevišķās vietās bija tik liels, ka pārplūdušās ielas drīzāk varēja izmantot laivošanai. Galvenais šādu plūdu iemesls ir pilsētu lietus ūdens kanalizācijas sistēmu nespēja īsā laikā uztvert tik lielu ūdens daudzumu. Situāciju bieži vien apgrūtina arī pilsētu blīvā apbūve un cieto, nefiltrējošo segumu lielās platības, kur ūdenim vienkārši nav, kur uzsūkties. Tādēļ ilgtspējīgi lietus ūdens apsaimniekošanas paņēmieni, kas nerada slodzi uz pilsētu inženiertīklu infrastruktūru, reizēm ir vienīgais racionāli iespējamais risinājums. Taču kā saprast, cik tieši jaudīgas ievalkas nepieciešamas? Eksperts norāda, ka parasti risinājumu aprēķinos tiek ņemti vērā galējie robežlielumi, proti, neskaitot jau pieminētos zemesgabalu raksturojošos faktorus, iekārtu jaudas kapacitātes noteikšanā tiek izmantoti dati par pēdējo 50 gadu laikā fiksēto nokrišņu apjomu. Tas nozīmē, ka būtībā ievalkas tiek projektētas tā, lai novērstu pat visstihiskākās lietusgāzes.

Veids, kā saglabāt dabas daudzveidību

Lai arī ievalku galvenā funkcija ir lietusūdens savākšana, attīrīšana caur filtrējošo slāni un uzsūkšana, nedrīkst neminēt arī šī risinājuma estētisko nozīmi. Gandrīz vienmēr ievalku ierīkošanā tiek izmantoti dažādi mitrumu mīloši augi, kas krāšņi izskatās gan tad, kad ievalkā ir ūdens, gan arī sausuma periodos. “Bonava Latvija” vadošā ainavu arhitekte Alise Damberga norāda, ka ievalkas gada siltajā sezonā izskatās kā zaļas oāzes, kur lieliski jūtas tādi augi kā īrisi, ciesas, krastkaņepes, palmu grīšļi, liatres.

Tāpat šajās oāzēs labprāt uzturas dažādi kukaiņi. Ievalkas kalpo gluži kā zaļie koridori, pa kuriem šīm sugām pārvietoties un veidot dzīvotnes, tādējādi veicinot dabas daudzveidību arī izteikti urbānās teritorijās, kurās citādi šo sugu eksistence nebūtu iespējama.

Vai ievalkas nepieciešamas visur?

Īsā atbilde – nē, ilgtspējīgi lietusūdens apsaimniekošanas risinājumi nepieciešami tikai tur, kur zemesgabals pats netiek galā ar lietavām. Ja teritorijā ir gana plaši, neapbūvēti laukumi un apstādījumu plaknes, visticamāk, augsne pietiekami optimāli ūdeni spēs uzsūkt pašas spēkiem. Bez papildu risinājumiem var iztikt arī vietās, kur tiešā tuvumā atrodas mākslīgas vai dabiskas ūdenstilpes. Tāpat ne vienmēr ir jāveido komplicētas lietusūdens apsaimniekošanas sistēmas – reizēm pietiek ierīkot tikai ūdenscaurlaidīgu segumu, filtrējošu joslu vai lietus dārzu. Tomēr neatkarīgi no tā, kāds risinājums izvēlēts, der atcerēties, ka darīt kaut ko lietas labā vienmēr būs lētāk, nekā cīnīties ar lietavu un plūdu sekām.

Ainavu arhitekte arī vērš uzmanību uz to, ka par lietusūdens apsaimniekošanu būtu jādomā ne tikai privāto teritoriju īpašniekiem, bet arī pašvaldībām. Jo īpaši tādēļ, ka pilsētu infrastruktūra, kas ierasti applūst visbiežāk, atrodas tieši pašvaldību saimniecībā. Dažas izpildvaras šos jautājumus jau risina, turklāt visai inovatīvā un radošā veidā. Lielisku piemēru ikviens var aplūkot, apmeklējot rekonstruēto Rūjienas kultūras nama teritoriju. Tur izbūvēta sausā upe – arhitektoniski stilizēts lietusūdens apsaimniekošanas risinājums, kas ne tikai labi izskatās un ierakstās labiekārtojuma koncepcijā, bet arī pilda savu pamata funkciju – savāc un novada ūdeni tur, kur tas netraucē pilsētai.