Būvinženieris: Ja vēlamies būt ilgtspējīgi, jādod otrā elpa degradētām teritorijām

Vārdu “ilgtspēja” dzirdam arvien biežāk un arvien dažādākās nozarēs. Gan mainīgā situācija pasaulē, gan sabiedrības vērtības kā tādas liek meklēt ilgtermiņa risinājumus, ko izmantot savas dzīves aspektos. To skaitā arī arhitektūrā un būvniecībā. Taču kā tieši ilgtspēju pārnest uz arhitektūru un kā tā izpaužas? Par to vairāk stāsta “Latvijas arhitektūras gada balvas 2022” žūrijas pārstāvis, būvinženieris un būvuzņēmuma “Skonto Construction” projektu vadītājs Jānis Kreicburgs.

Domājot par ilgtspēju, jāizvairās no pašmērķīguma

Arhitekti, arī inženieri – projektētāji un celtnieki, vairumā gadījumu nopietni domā par ēku ilgtspējību. To ietekmē dažādas regulas Eiropas zaļā kursa kontekstā un šī brīža energoresursu cenas. Tomēr jāatzīst, ka praksē tikpat bieži esmu novērojis – pielietotie risinājumi kļūst pašmērķīgi. Tie īstenoti tikai tāpēc, ka tā jābūt, jo normatīvs vai specifikācija to prasa.

Virsrakstos un vadlīnijās  mēs projektus mēdzam pozicionēt kā ļoti zaļus, taču realitātē bieži netiek atbildēts uz jautājumu, kāpēc, piemēram, sabiedriskās ēkās būtu jādzesē lielas stiklotas platības? Salīdzinoši maz tiek domāts, piemēram, par tā saucamo “ēkas pasīvo aizsardzību” - gan siltuma, gan aukstuma patēriņa kontekstā. Attiecībā uz konstrukcijām, apdares materiāliem, kas visi ir ļoti energoietilpīgi ražojumi, bieži vērojams absolūts izpratnes trūkums un nespēja sasaistīt to izgatavošanas energoietilpību ar ietekmi uz vidi. Formālas rūpes par vidi īpaši pamanāmas  publiskos iepirkumos. Ir ļoti daudz lietu, ko mēs, ja būvētu personīgi sev, mēģinātu izmantot racionāli un atkārtoti, saglabājot esošo. Taču publiskos iepirkumos tas bieži vien nav iespējams. Vērojama ļoti formāla pieeja dažādām regulām un noteikumiem.

Es nudien neticu, ka šīs regulas un likumi ir rakstīti, lai kādam kaitētu, bet jautājums ir par to, kādā veidā mēs, īpaši uzraugošās iestādes, tos interpretē un kādu ceļu ejam, lai sasniegtu rezultātus? Vai mēs būvējam patiesi ilgtspējīgas būves? Īpaši pārbūves projektos - 60 vai vairāk gadu vecam apgaismes prožektoram vai armatūrai, kas saglabāts kā funkcionāls interjera priekšmets, nevajadzētu bailēs no uzraugošajām iestādēm, kuras draud ar finanšu korekciju, uzstājīgi prasīt atbilstības deklarācijas. Izvēloties formālu pieeju šiem jautājumiem, cieš visa sabiedrība, jo tiek zaudēta gan nauda, gan būvei raksturīgās, vēsturiskās detaļas.

Ēka ir ne tikai jāuzbūvē, bet arī jāapsaimnieko

Runājot par ilgtspējību, jau no projekta sākuma jādomā par to, kā ēku padarīt ilgāk lietojamu, remontējamu un salabojamu. Lai ir iespējams to lietot, atjaunot, pārbūvēt un pēc tam – turpināt lietot. Attiecībā uz energoefektivitāti, nozīmīga loma ir inženiersistēmām. Šajā jautājumā svarīgi ir vairāki faktori – tehniskais risinājums, izpildījums un sistēmu apkalpošana. Mēs ļoti bieži aizmirstam, ka inženiersistēmas ir jāapkalpo. Tāpat kā mēs aizmirstam to, ka pēc pieciem gadiem mājai fasāde ir jānomazgā, jāpārkrāso. Manuprāt, tā ir Latvijas sabiedrības iezīme – mums ļoti aizmirstas, ka būvi, lai tā labi kalpotu cilvēkam, vajag ne tikai uzbūvēt, bet arī kopt un uzturēt. Tieši apsaimniekošanas kvalitātei ir ļoti būtiska ietekme uz ēkas ilgmūžību un ilgtspējību.

Ja uz būves ilgtspējību raugās no estētikas viedokļa, tad ir tādas būves, kuras jau pāris gadus pēc to uzbūvēšanas izskatās morāli novecojušas. Un nevis tāpēc, ka tās būtu sadilušas vai sagumušas. Taču reizēm būvei ir otrā iespēja - paiet kāds laiks, un sabiedrības viedoklis mainās – šķiet, ka ēka atkal ir laba.  Tādā gadījumā jautājums kļūst tehnisks – vai ēka pēc 20, 30 gadu ekspluatācijas ir laba arī tāpēc, ka būvniecības laikā ir izvēlēti kvalitatīvi, pareizi materiāli? Vai apdares kvalitāte vēl ir estētiski baudāma un konstrukcijas labi kalpo, vai būve ir labi uzturēta?

Nozīme videi un laika griezumam

Tas, par ko, manuprāt, Latvijā vajadzētu runāt daudz vairāk, ir jau apbūvētas vides atkārtota izmantošana. Uzskatu, ka ļoti daudzās apdzīvotās vietās visā Latvijā būtu pareizi neļaut attīstīt tukšās vietās, kamēr tuvumā ir pieejamas degradētas apbūves zonas. Ir jādomā par to, kā šīs teritorijas izmantot un ko ar tām darīt. Turklāt, ne tikai nojaucot esošas un uzceļot jaunas būves, bet arī atkārtoti izmantojot un neradot jaunus atkritumus.

Ņemot vērā Latvijas demogrāfisko situāciju un ekonomikas attīstības tempus, strādājot būvniecībā un arhitektūrā, ir jāmēģina domāt garākā laika nogrieznī. Mēs nevaram skatīties tikai 10, 20 gadu perspektīvā, citādi pavisam drīz būsim apauguši ar aizvien jaunām degradētām teritorijām un nolaistām, pussagruvušām ēkām. Piemēram, rūpniecība Latvijā, Baltijā – cik ilgs laiks ir pagājis? Nedaudz vairāk kā 100 gadi  kopš rūpniecības uzplaukuma 19.gs otrajā pusē, 20.gs sākumā. Tāpat ir ļoti daudz industriālu, vizuāli atbaidošu, bet tehniski labā stāvoklī esošu  ēku no pagājušā gadsimta 60., 70. un 80. gadiem – veseli kvartāli pilsētu apkaimēs. Tātad, nav pagājuši pat 100 gadi! Raugoties nākotnē un runājot par ilgtspējību, visiem  kopā jāstrādā pie tā, lai degradētām teritorijām dotu otro dzīvi, atdotu veco vai iedotu jaunu funkciju, izmantojot un lietojot to, ko iespējams saglabāt. Tā noteikti, vairumā gadījumu, būtu pievienotā vērtība arī Latvijas arhitektūras kontekstā.

Iebūvēt to, kas jau ir saražots, ļoti bieži ir ļoti daudzreiz zaļāk,  nekā investēt jaunā plastmasā, ko pēc dekādes kāds atkal izmetīs. Ražojot tērauda sagataves, profilus un stiegrojumu no metāllūžņiem, tiek patērēts apmēram 10 reizes mazāk enerģijas nekā iegūstot tērauda izstrādājumus no dzelzs rūdas. Tātad, atkārtoti izmantojot, ir iespējams būt vairāk nekā 10 reizes zaļākiem.