Cēsu Jaunā pils
Par projektu un tā realizētājiem Pasūtītājs - Cēsu pilsētas dome. Arhitektoniskā izpēte - "Arhitektoniskās izpētes grupa" SIA. Projekts - "Arhitektoniskās izpētes grupa" SIA, arhitekti Arturs Lapiņš, Ilona Markuse. Autoruzraudzība - arhitekts Arturs Lapiņš. Ģenerāluzņēmējs - "CelTik" SIA, darbu vadītājs Deniss Dergunovs. Fasāžu restaurācija "Cēsu restaurators" SIA. Iekštelpu apdare un apmetums -"Xtra" SIA. Telpu apdares restaurācija - restauratori Juris Spilners, Dagnija Lejniece. Kāpņu un logu atjaunošana - "Eko M" SIA. Grīdu remonts "Warss" SIA. Elektroinstalācija un apgaismojums "Spriegums" SIA. Vājstrāvu instalācijas "NDC" SIA. Projekts 2003. - 2004.g. Realizācija - 2007. - 2008.g. Cēsu Jaunās pils attīstība sākās 1777.gadā, kad grāfs Karls Eberhards fon Zīverss izvēlējās novietot jauno dzīvojamo ēku blakus Cēsu pils drupām. Tā celta vietā, kur 15. gs. beigās - 16. gs. sākumā izbūvēts pirmās priekšpils aizsardzības mūris ar apaļu, uguns ieročiem domātu aizsardzības torni . Blakus tornim pašreizējās Jaunās pils vietā līdz pat 18.gs. pastāvēja vārti un divstāvu ēka. 18.gs. 2.pusē izbūvēta muižai tipiska divstāvu mūra dzīvojamā ēka ar mansarda jumtu un pildrežģa zelmiņiem. Tai savdabību piešķīra blakus esošais apaļais tornis. 19.gs. 20. - 30.gados ēka pārbūvēta vēlā klasicisma stilistikā, apaļais tornis paaugstināts par diviem stāviem, sašaurinot tā diametru. Cēsu Jaunā pils ir viens no agrākajiem gotizācijas piemēriem Latvijā. 20.gs. 30. gados pils piemērota Aizsardzības ministrijas vajadzībām. Kopš 20.gs. vidus tajā izvietots muzejs un telpās veikti kosmētiskie remonti. Pirmās ziņas par interjeru apdari gūtas 1990.gados, kad Rundāles pils speciālisti atsedza ornamentālu joslu otrā stāva telpas griestos. Diemžēl līdz turpmākajiem izpētes darbiem atsegtie apdares fragmenti bija ievērojami satumsuši. Lielāks skaits dažādu nozīmīgu otrā stāva apdares sistēmu atsegts arhitektoniski mākslinieciskās inventarizācijas gaitā , kad fiksēts arī t.s. Kafijas istabas telts veida krāsojums. Lielākā daļā telpu atradās muzeja ekspozīcija, tādēļ plašākas zondāžas nebija iespējamas.
Rezultātā muzejs palika tikai ēkas pirmajā stāvā, otrā stāva galvenās telpas dalot ar reprezentācijas funkcijām. Trešajā stāvā parādījās konferenču zāle, kuras apmeklētājus būtu iespējams pabarot ceturtā stāva līmenī. Ēkā parādījās lifts un kā galvenā pelnošā funkcija tika izvirzīta izsoļu nama ierīkošana, tai pakārtojot pārējo telpu dalījumu. Tikai ar zināmu ietiepību no autoru puses un atsaukšanos uz pieminekļu saglabāšanas prasībām izdevās izvairīties no lielākiem pārveidojumiem. Ņemot vērā toreizējo situāciju Domē, muzejs šajā projektēšanas procesā kautrīgi palika maliņā, cerot, ka "lielais brālis" zina, ko dara un, ka gadījumā, ja finansējums tomēr tiks iegūts, arī muzejam no tā kaut kas "atleks". Pagāja laiks un līdz ar finansējuma piešķiršanu mainījās arī pasūtītāja un muzeja prioritātes. Lai arī projekta dokumentācija mainīta netika, līdz ar konsultanta aiziešanu muzeja plānošana tika uzticēta muzejam, kura darbinieku interese pieauga, kulmināciju sasniedzot projekta realizācijas vidusposmā. Darbu izsole sakrita ar būvniecības augstākās aktivitātes periodu, tādēļ cenas darbu veikšanai, salīdzinot ar sākotnējo un arī pārstrādāto budžeta variantu, sasniedza astronomisku summu. Lieki teikt, ka tik specifiskiem darbiem, kā apdares restaurācija, varēja vēlēties plašāku iespējamo kandidātu izvēli. Jau pēc pirmajiem aprēķiniem kļuva skaidrs, ka par pieejamo finansējumu visu sākotnēji paredzēto realizēt neizdosies. Pārskatot veicamo darbu apjomus, autors iespēju robežās saīsināja dažādu veicamo darbu pozīcijas. Pozitīvi jāvērtē pasūtītāja iniciatīva atteikties no projektā paredzētās mūsdienu piespiedu pieplūdes - nosūces ventilācijas sistēmas izbūves, kas būtu sarežģījusi projekta realizāciju, kā arī palielinājusi oriģinālo mūru zudumus. Tāpat pozitīvi jāvērtē arī finansiālu apsvērumu dēļ pieņemtais lēmums saglabāt un atjaunot 1950.gados izbūvētos logus.
Darbi sākās ar pārsteigumiem. Kaut arī bija zināms, ka ēka būvēta viduslaiku nocietinājumu vietā, virszemes konstrukciju izpēte prognozes par pazemes konstrukcijām nedeva. Savietojot vēsturiskos plānus ar mūsdienu situāciju, varēja pieņemt, ka ēkas kontūra aptuveni sakrīt ar 1680.gadu plānos attēloto būvi, savukārt sākotnējais apkārtmūris acīmredzot bija nojaukts, jo pēc 18.gs. pārbūves Jaunās pils vidusdaļā izvietots gaitenis. Par "pirms – Zīversa" pastāvošās pils līmeņiem nekādas norādes nedz iekštelpu izpētē, nedz 1990.gados veiktajos arheoloģiskajos šurfos pils ārpusē atrastas nebija. Tiesa, muzejā klīda leģendas par kādreiz aizbērtajiem pagrabiem, bet šī stāsta autors to domājamo izvietojumu bija aiznesis viņā saulē... Pirmajiem seno konstrukciju fragmentiem būvnieki uzdūrās, rokot kanālu elektroievada izbūvei blakus verandai. Ap 0,7 m zem esošā grīdas līmeņa atsedzās labi saglabājusies kvadrātveida māla flīžu grīda. Turpinot apkures cauruļu kanālu un grīdu demontāžu, līdzīgas grīdas fragmenti atsedzās arī blakus telpā. Telpas DR stūrī atklājās 1950.gadu apkures cauruļu montāžas laikā saglabājusies viduslaiku dolomītakmens konsole, kurai līdzīgu mūsdienās var redzēt pilsdrupu A korpusā, t.s. Dormitorijā. Gan māla kvadrātveida grīdas flīzes, kas līdzīgas citur pils drupās atrastajiem fragmentiem, gan arī liela izmēra sarkano māla ķieģeļu sienas liecināja, ka ir atsegti "viduslaiki". Turpinot grīdas demontāžu, pētnieciskā azartā ieslīga ne tikai muzejnieki un arheologi, bet arī būvnieki. Visiem par pārsteigumu konstatēja, ka Jaunās pils ārsienām izmantoti vecās būves ārsienu mūri, savukārt iekšsienas, tai skaitā centrālās telpas "senatnīgo" velvju balsti gandrīz konsekventi likti "tukšās" vietās uz visai pavirša aizbēruma. Sākotnēji atsegtajām grīdas flīzēm līdzīgas atradās arī t.s. virtuves telpā, un tas ļauj pieņemt, ka šādas flīzes ir saglabājušās arī citviet zem pašreizējās pils grīdas. Lieki teikt, ka neparedzētā un nedaudz ieilgusī pazemes konstrukciju izpēte iekavēja "īsto" celtniecības darbu uzsākšanu un rezultātā ietekmēja arī kopējās darbu izmaksas. Vēl viens pārsteigums, ko deva grīdas demontāža, bija Jaunās pils sākotnējā 18. gs. beigu grīdas līmeņa atsegšana. Kaut arī grīdas segums nebija saglabājies, pēc raksturīgās apmetuma apakšējās malas izrādījās, ka tas atradies 15 -.25cm zem esošā, 1930.gados izveidotā seguma. Uzmērot atsegtos līmeņus, varēja konstatēt, ka šāda agrāka līmeņa atjaunošana, lai gan rada sarežģījumus, ir iespējama, toties uzlabo telpu proporciju un padara "senatnīgās" velves varenākas. Kā jau minēts, grīdas segumi pirmā stāva telpās nebija saglabājušies. Izņēmums bija centrālā velvētā telpa, kur 20 - 25cm zem pašreizējā seguma atklājās dolomītakmens klons ar izteiktu slīpumu uz telpas centru, pie balstiem. Staļļa grīda, kā to trāpīgi nosauca izpētes autors Ilmārs Dirveiks, iztēlē zīmēja pavisam citu Jaunās pils pirmā stāva izmantošanas ainu, kā to varbūt vēlētos muzejs un pasūtītājs. No cēlām telpām ar "senatnīgām" velvēm pirmais stāvs pārvērtās par visai utilitāru saimnieciskas nozīmes daļu, kur, kā J. Stelinga filmās, stūrī ir samesti salmi, mētājās salauzti sadzīves priekšmeti un pa vidu pastaigājas vistas... Pasūtītāja strikto nostāju pret šīs grīdas saglabāšanu var saprast – to būs neiespējami kopt un tā nav piemērota muzeja centrālajai telpai. Iespēju robežās saglabāts grīdas līmenis, kas centrā ir par 10cm dziļāks, nekā visām pārējām grīdām, starpību izlīdzinot ar pandusiem. Atklājumi radīja problēmu - ko no tā visa var un vajag eksponēt? Lai informētu muzeju sabiedrību pēc pasūtītāja iniciatīvas tika organizēta ekspertu konsultatīvā padome. Realizēto interjera versiju saskaņā ar tās ieteikumiem var uzskatīt par kompromisu. Viduslaiku konstrukcijas atsegtas pirmā stāva grīdā tieši pie ieejas ekspozīcijā, kas ļauj apmeklētāju ievadīt pils vēsturē. Pārējie viduslaiku konstrukciju fragmenti eksponēti t.s. "Velvēs" (centrālajā telpā), tornī, "Kamīnā" (muzeja kamīna telpā) u.c. Pirmā stāva telpu apdare ir rupjš kaļķu apmetums ar iedzeltena okera tonētu, ar sareni uzklātu, kaļķu balsinājumu. Ttradicionālie materiāli un darba paņēmieni vieno gan pirmā stāva saimnieciskā rakstura telpas, gan otrā stāva zāles. Grīdai izvēlētas dolomīta flīzes no Sāremā dolomīta. Atšķirībā no vēsturiskajām tām ir gluda, slīpēta virsma un perfekta ģeometrija. Lai kaut mazliet piešķirtu grīdas virsmai gadījuma raksturu, flīžu malām veidots neliels nofāzējums un starp tām veidots ap 1cm plats iedziļināts neregulārs kaļķu javas šuvojums. Pēdējais apzināti atstāts neapstrādāts, lai turpmākā ekspluatācijas gaitā līdz ar mīksto dolomīta flīžu virsmu tas nevienmērīgi apbružātos, diltu un, pamazām "piestrādājoties", pieskaņotos telpu raksturam. Līdzīgi arī kaļķotās sienu virsmas ekspluatācijas laikā drīz vien uzrādīs dabīgās novecošanas pazīmes, lai, nodilstot līdz ar lineļļu krāsotajām masīva koka dēļu durvīm, iegūtu dabīgu vēsturisko patīnu. Laika gaitā pakāpeniski iegūta vai uzreiz mākslīgi radīta patīna, iespējams, ir viens no nesaprašanās cēloņiem starp projekta autora uzstādījumu un konsultatīvās padomes pieņēmumiem. Projektam pārmesta gan nerēķināšanās ar akmens flīžu ieklāšanas principiem (flīzēm esot bijis jābūt bez šuvēm, ar pārbīdījumiem, lai gan sākotnējā grīda terasē ieklāta regulārā rakstā bez pārbīdījuma), gan sienu faktūru vienveidība, nesaglabājot eksponētus oriģinālos fragmentus. Par stilistiski neatbilstošiem atzīti arī oriģinālie 19.gs. 2.puses virpotie sarkankoka durvju rokturi, kuri piedēvēti 20.gs. sākuma īres namu palīgtelpām. Aizstāvībai jāmin jau iepriekš minētais izmantoto tradicionālo materiālu dabīgas novecošanas princips, kā arī vienotas interjera un ekspozīcijas koncepcijas trūkums. Pēdējais it īpaši izraisīja pārmetumus otrā stāva telpās, kur pagaidām dažādu periodu apdares atsegumiem, apdares rekonstrukcijām un konservētajiem fragmentiem vēl meklējams eksponēšanas kopsaucējs. Līdzīgi kā pirmais, arī ēkas otrais stāvs nāca ar atklājumiem. Izpētes zondāžu laukumos atsegtie apdares elementi ļāva prognozēt polihromu apdares sistēmu rekonstrukciju, konservējot atsevišķus apdares fragmentus. Kļūdas pēc nevietā izkaļot sienu apkures stāvvada būvei, atklājās, ka telpas siena pret verandu vēlāk apšūta ar ķieģeļu t.s. pieblendējumu un aiz tā saglabājusies salīdzinoši neskarta 18.gs. beigu apdare. Tad arī konkretizējās muzeja nostāja, vairāk telpu atvēlot interjera ekspozīcijai, un atsakoties no vēstures ekspozīcijas. Pēc muzeja pieprasījuma atjaunota 1950.gadu remondarbu laikā zudusī starpsiena. Atbilstoši paredzētajai funkcijai - muzeja telpām, projektā par vadošo izvēlēta rekonstrukcijas metode, par galveno uzskatot nepieciešamību neuzkrītoši papildināt zudušo. Risinājumu vai apdares fragmentu pilnīga zuduma gadījumā izmantotas analoģijas. Jaunās pils atjaunošana ieies vēsturē ar daudzām izmaiņām. Pašvaldībai izbrīnu varēja izraisīt fakts, ka ar korekcijām un precizējumiem pierakstīti divi autoruzraudzības žurnāli. Pašreizējā dokumentācija, kura tiek izmantota kā jaunbūvēs, tā arī restaurācijas objektos, autora rokās ir ielikusi viena veida izmaiņu fiksēšanas veidu - ierakstu autoruzraudzības žurnālā. Nereti fiksētas nebūtiskas, bet nepieciešamas lietas, kā stāvvadu piesaistu precizējumi, pieslēgumu augstumu izbūve, skicēti lokāli mezglu risinājumi u.tml. Pēc objekta pabeigšanas izveidotā Cēsu pils kompleksa atjaunošanas konsultatīvā padome izteica vērtējumus, kuros nepārprotami bija jūtama vēlme redzēt jau apdzīvotu muzeju. Tik ilgstošā un saspringtā projektā nav iespējams izvairīties subjektīvu un autoritatīvu lēmumu pieņemšanas, kuri bieži vien ir vitāli projekta nepārtrauktības nodrošināšanai. Cerams, ka Padomes locekļi ar palīdzēs atrisināt muzeja izveidošanu problēmas nākotnē. Teksts un foto: Arturs Lapiņš, arhitekts "LATVIJAS ARCHITEKTŪRA" 6.burtnīca (2008) Atsauces: Dirveiks I., Strupule V., Taurena R.- Cēsis, Pils laukums 9. Jaunās pils arhitektoniski mākslinieciskā inventarizācija. - Rīga, SIA "AIG", 2004.gada janvāris. Bruģis D. - Historisma pilis Latvijā. - Sorosa fonds - Latvija, 1996.gads. - 25.lpp. Veinberga K., Taurena R., Zviedrāns J. - Cēsis, Pils iela 9. Jaunās pils 2.stāva arhitektoniski mākslinieciskā inventarizācija. - Rīga, SIA "AIG", 2001.gads. Strupule V. - Ieskats Cēsu Jaunās pils interjeru vēsturē // Cēsu un Vidzemes novada vēsture. III laidiens. -155. - 169.lpp.
