Darba drošības nozīme būvlaukumos Latvijā: Skaidro eksperti
Doties uz darbu un zināt, ka vakarā pārnāksi mājās, – tas, kas vairumam cilvēku šķiet pašsaprotami, dažās profesijās var izrādīties aspekts, par kuru īpaši jādomā. Tādas ir, piemēram, ar būvniecības nozari saistītās profesijas: būvlaukums ir paaugstināta riska zona, kur viegli var gūt dažādas traumas. Vadošais nekustamo īpašumu attīstītājs “Bonava Latvija” aktualizējis darba drošības jautājumus un to, kā gadu laikā ir mainījušies ar būvniecības darbiem saistītie riski.
Būvniecība Latvijā ir bīstams nodarbinātības sektors: saskaņā ar Valsts darba inspekcijas datiem pērn būvlaukumos bojā gājuši seši celtnieki, un šogad jau reģistrēti 35 dažāda smaguma nelaimes gadījumi, kas lielākoties notiek paviršas attieksmes dēļ.
“Darba drošība nav vajadzīga uz papīra, lai kāds varētu pievilkt ķeksīti atbilstošā ailītē. Ir būtiski, lai cilvēks būtu pasargāts, atrodoties darba vidē un pildot savus pienākumus, tāpēc ir svarīgi samazināt riska līmeni līdz nullei. Tam jānotiek visos projekta attīstības posmos: jau ēkas projektēšanas gaitā ir jādomā, kā to droši uzbūvēt, taču arī būvlaukumā drošībai individuālā līmenī jābūt pašsaprotamai, refleksīvai – kā iekāpjot automašīnā un neapzināti sniedzoties pēc drošības jostas,” uzsver “Bonava Latvija” valdes priekšsēdētājs Mareks Kļaviņš.
Darba drošību veido uzņēmuma un būvlaukuma kopējā kultūra
Latvijas strādnieki ārzemēs nereti tiek slavēti kā ļoti labi, atbildīgi un kompetenti darbinieki, tomēr, atgriežoties Latvijā, daudziem pēkšņi aizmirstas, ka jāuzvelk ķivere vai cimdi, atklāj darba drošības eksperti. “Bonava Latvija” darba aizsardzības vecākā speciāliste Evita Biezmane norāda – darba aizsardzība daudziem asociējas galvenokārt ar individuālajiem aizsardzības līdzekļiem – cimdiem, ķiveri, apaviem, tomēr visa pamatā ir pats cilvēks, viņa kultūra, domāšana un attieksme: “Nav iespējams uzbūvēt māju bez nelaimes gadījumiem, ja katrs pats nerūpējas par savu un apkārtējo drošību. Tāpēc būvlaukumos ir vajadzīga attieksmes maiņa, kas, protams, nenākas viegli un prasa laiku, bet atliek tikai to sākt darīt vienam, otram un trešajam, un veidojas bara instinkts.”
Uz kopējās kultūras nozīmi norāda arī Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta eksperti. Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors, asociētais profesors Dr. Med. Ivars Vanadziņš atklāj, ka Latvija ir nogājusi garu ceļu un situācija ir būtiski uzlabojusies, kaut arī Latvijā ir divi darba drošības attīstības ātrumi: labākie šajā jomā kļūst labāki, bet ne tik veiksmīgie stagnē uz vietas. Priekšzīmīgākie varētu kļūt pa būtisku motivatoru arī pārējiem: ja visi vienmēr staigātu ķiverēs, aizsargbrillēs un darba apavos, nevienam nerastos jautājumi, kāpēc tas vispār ir nepieciešams, līdz ar to uzņēmumi, kas piemēro augstākas darba drošības prasības, labvēlīgi ietekmē nozari kopumā un ceļ latiņu, mudinot arī citus rīkoties līdzīgi.
Svarīga ne tikai fiziskā, bet arī mentālā darba drošība
Foto: Freepik.com/ freepik
“Ne mazāk svarīgi par to, vai būvlaukumā uzliekam galvā ķiveri, uzvelkam aizsargbrilles un atstarojošo apģērbu, ir arī tas, kā tiekam galā ar stresa situācijām, kā rūpējamies par līdzcilvēku drošību. Protams, ka ar laiku cilvēks ieslīgst rutīnā, kaut kādas darbības sāk šķist liekas, jo “nekas taču nenotiek”, bet nevajag gaidīt to reto reizi, kad tomēr var notikt – ir svarīgi apzināties, ko darām labi un kāpēc kaut kas nenotiek tā, kā vajadzētu, kā to mainīt un uzlabot,” saka M. Kļaviņš.
Viņš norāda, ka, salīdzinot ar vēl nesenu pagātni, ir piedzīvotas gana lielas izmaiņas domāšanā, apzinoties, ka darba drošības pilnveidošana ir process, kas nekad nebeidzas, un darba drošība ir arī tas, kā jūtamies savā darbavietā. Tomēr vēl ir daudz darāmā, lai mainītu domāšanu tiktāl, ka darba drošības aspekti kļūst tikpat pašsaprotami kā apstāšanās pie sarkanās gaismas.
“Viens no būtiskākajiem faktoriem, lai cilvēks darbavietā justos labi, ir apziņa, ka apkārtējiem nav vienalga, kas ar kolēģi notiek. Ja redzam, ka otrs neievēro drošības noteikumus vai viņam nav tam nepieciešamo resursu, cilvēks ir jāaptur, jārūpējas, lai darbs neturpinātos, pirms situācija nav atrisināta. Ja pašam vai kolēģim uz kāpnēm izlijusi kafija, nav taču grūti to saslaucīt, lai kāds nepaslīdētu un negūtu traumas. Ja nezinām – neriskējam, bet pajautājam tam, kurš zina, un palīdzam kolēģim, kurš lūdz padomu. Labsajūta un spēja uzticēties kolēģiem ir būtisks darba drošības aspekts, kas ir katra darbinieka individuālā atbildība,” uzsver M. Kļaviņš.
Laba darba aizsardzība nav dārga
Mīts, ka darba drošība ir dārgs prieks, ir gana izplatīts, pauž Dr. Med. I. Vanadziņš. Tomēr viņš vēlas šo mītu kliedēt, jo laba darba aizsardzība ir nevis lieli izdevumi, bet laba darba organizēšana. Ja process tiek labi organizēts, tas ir gan drošs, gan ekonomiski izdevīgs.
“Cimdu vai ķiveres iegāde pirkšanas brīdī var šķist dārgs pasākums, bet ilgtermiņā tas nozīmē, ka darbs tiek paveikts ātri, ar pirmo reizi un bez nelaimes gadījumiem. Uzņēmumi ar labu darba drošības praksi izceļas uz pārējo uzņēmumu fona ar to, ka attieksmes maiņa vērojama ne tikai būvdarbu un uzņēmumu vadītāju, bet arī nodarbināto līmenī. Ja pirms 10 gadiem strādnieki sūdzējās, ka viņiem liek valkāt ķiveres, jo taču spiež, tagad sūdzas, ka cimdi nav pieejami jau pirmajā darba dienā vai darba apavi nav īstajā krāsā,” stāsta I. Vanadziņš. Viņš pauž cerību, ka jaunā izpratne veicinās ilggadēju darbinieku īpatsvara pieaugumu būvniecības nozarē, ļaujot strādāt savā jomā līdz 55–60 gadu vecumam – tāpat kā Skandināvijā, nevis kā līdz šim Latvijā, kur būvniecība ir jaunu cilvēku nodarbe, jo vēsturiski nozarē ir bijuši ļoti smagi darba apstākļi.
