Īpašuma robežzīme un norobežojums
Ja ir vajadzība tikai nodalīt savu teritoriju, robežlīniju starp dažādiem īpašumiem dabā var novilkt tā, ka tā neaizsedz skatu un netraucē komunicēt ar citiem cilvēkiem, tomēr skaidri pasaka, ka šaipus robežas ir mana teritorija, bet aiz tās – sveša. To var panākt ar dažādiem paņēmieniem. Neuzkrītošs, tikai tuvumā pamanāms risinājums – uz robežas izvietotas celiņu plāksnes. Starp gruntsgabaliem var ierīkot seklu ūdenstilpi visas robežas garumā, kas noderēs bērniem bradāšanai un bagātinās, nevis sašķels abu dārzu ainavu.
Vēl nepārprotamāka teritorijas robežzīme ir zems žodziņš, kaut arī cilvēks bez piepūles tam var pārkāpt pāri. Zemu nožogojumu var veidot no jebkura piemērota materiāla – uzmūrēt, sakraut akmeņus vai salikt tos režģos, starp sētas stabiņiem var novilkt virvi, ķēdi, stiepli, klūgu pinumu, pat otrādi apgāztas, zemē iespraustas krāsaina stikla pudeles.
Norobežojums Arī tad, ja mājas un dārza saimnieki nejūtas īpaši apdraudēti no ārpasaules, lielākoties pa gruntsgabala robežu vai vismaz gar ceļu vai ielu tiek būvēti žogi. Tā ir psiholoģiska nepieciešamība – apzināties savas teritorijas veselumu un justies šajā pasaules daļiņā kā neierobežotam saimniekam.
Plastmasas pinumus maz ietekmē laikapstākļu kaprīzes, tie nerūs un nepūst, nav jākrāso, taču plastmasa sliktāk panes krasas gaisa temperatūras svārstības. Metāla pinumi ir mazāk izskatīgi nekā plastmasas. Žoga izskatu un arī izturību pret koroziju uzlabo, pārklājot stiepļu pinumu ar krāsu. Koka zedeņu vai dēļu (latu) žogi ir skaisti, dabiski, taču īsmūžīgi. Mūsdienās vairs neizmanto koka stabus, jo tie ātri nopūst. Lai arī koksni aizsargā ar speciāliem līdzekļiem, koksne kalpošanas ilgumā nevar sacensties ar daudz izturīgāko metālu, betonu vai mūrējumu. Šo trūkumu atsver samērā vienkāršā un ātrā ierīkošana un arī nojaukšana. Līdz galam neizmantotas vēl ir koka žogu dizaina iespējas – tie var būt ne tikai viscaur vienā krāsā, taisnā līnijā, vienādā augstumā un ar vienādām dēļu, latu vai zedeņu atstarpēm, bet ar atšķirīgu ritmu, faktūru, lauztu, liektu un arī pārtrauktu līniju, dažādu nokrāsu – šajā ziņā, šķiet, ar koka žogiem var sacensties vienīgi kalti metāla žogi. Koka elementi var būt kā galdnieka meistardarbi – perfekti apstrādāti, precīzi salaisti kopā, mākslinieciski veidoti. Savdabīgu efektu var panākt, izmantojot robustus, neregulāras formas neapstrādātus dēļus (nomaļus). Ja dārza saimnieki nepretendē uz oriģinalitāti, gluži labi var noderēt arī gatavi, rūpnieciski izgatavoti, dekoratīvi koka žoga posmi (vairogi), kurus atliek tikai piestiprināt pie stabiem. Koks labi kombinējas ar visiem citiem žogu materiāliem. Stilistiski tas ir universāls materiāls, kas iederas pie jebkuras arhitektūras un apjoma ēkas gan lauku vidē, gan pilsētā.
Dažkārt izdodas izveidot pietiekami izskatīgu žogu arī no metāla izstrādājumiem, kuri nav uzskatāmi par tradicionāliem žoga materiāliem – armatūras stieņiem, leņķdzelžiem utml. Tie ir ievērojami lētāki nekā kaltie vai lietie elementi, taču ar visām metāla žogiem piemītošajām praktiskajām īpašībām – tie ir ļoti izturīgi, ilgmūžīgi, stabili un caurredzami, viegli kombinējami ar citu veidu žogu materiāliem. Pasēta, stabi un vārti Lai žogs ilgāk kalpotu, pildījumu nav ieteicams laist līdz pašai zemei (metāls saskarē ar grunts mitrumu rūsē, koks – pūst), bet gan tikai līdz betonētai vai mūrētai pamatnei (pasētai), kas pacelta nedaudz virs zemes un sniedzas no staba līdz stabam, izņemot vārtu zonu. Tā aizsargā pildījumu no ielas sārņiem un arī no mehāniskiem bojājumiem. Atkarībā no praktiskās vajadzības vai arī pēc vizuāliem apsvērumiem pasēta var būt, sākot no 10 cm augstuma līdz pat metram. To var apspēlēt kā žoga dizaina sastāvdaļu, veidojot no dekoratīva materiāla, piemēram, dolomīta vai keramikas. Ja sētas stabi ir no betona vai mūrēti no blokiem vai ķieģeļiem, ļoti bieži arī pasētu būvē no tā paša materiāla, radot stilistiski vienotu veidojumu. Stabu uzdevums – noturēt žoga pildījumu un vārtus, tāpēc tiem jābūt slodzes izturīgiem. Tie ir iztālēm redzama žoga sastāvdaļa, tāpēc nozīmē ir arī stabu izskatam. Visvienkāršākais un stilistiski drošākais variants - stabi no tāda paša materiāla, kāds izmantots pildījumā. Taču ne vienmēr tas ir arī praktiskākais risinājums. Piemēram, koka stabi nav mitrumizturīgi, ar laiku tie sāk pūt, vēl pirms sākuši bojāties pārējie žoga konstruktīvie elementi. Bet vajadzētu būt tā, ka stabi kalpo vismaz tikpat ilgi kā pildījums. Betona un koka stabus parasti nosedz ar cepurīti, lai pasargātu stabu galus no mitruma. Vārtu galvenā funkcija – nodrošināt iekļūšanu teritorijā – nosaka to, ka tiem jābūt praktiskiem, tas ir, pietiekami lieliem, viegli atveramiem un aizveramiem. To izskats vairāk atkarīgs no dažādiem citiem apsvērumiem, piemēram, ja mājas saimnieki vēlas, lai ieejas zona būtu iespējami neuzkrītošāka, tad vārtus veido tieši tādā augstumā, formā, krāsā un no tāda paša materiāla kā viss žogs. Ja nepieciešams, lai vārti būtu redzami pa gabalu, būtu viegli un ātri atrodami gan gaišā, gan tumšā laikā, tos veido atšķirīgus un īpaši akcentē. Piemēram, tie var būt izteikti zemāki vai augstāki par pārējo žogu, virs vārtiem var būt izveidota arka vai jumtiņš, ierīkots vārtu apgaismojums. Nav noteikts, ka vārtiem jābūt tādā pašā kvalitātē kā žogs vai ēka. Dažkārt vārti ir galvenais un varbūt pat vienīgais uzmanības vērtais elements, kas redzams no ielas. Otrādi gan nebūtu vēlams – ja žogs un ēkas ir kvalitatīvas, bet vārti – slikti, tie var sabojāt kopējo iespaidu, jo vārti ir teritorijas vizītkarte, tāpat kā ārdurvis – nama vizītkarte. Autors: Ingars Liepiņš Foto no publicitātes un Ingars Liepiņš Raksts veidots sadarbībā ar dārzu ierīkošanas firmu JLD
