abc.lv skaitļos

Lietotāji online33
Aktīvie uzņēmumi25004
Nozares raksti1165
Ekspertu atbildes3041
Divas pērles viena ezera krastos – Jaunciema un Mežaparka baznīcas : Būvniecības, arhitektūras un interjera portāls abc.lv

Divas pērles viena ezera krastos – Jaunciema un Mežaparka baznīcas

Divas pērles viena ezera krastos – Jaunciema un Mežaparka baznīcas
Foto: Jaunciema baznīca. Foto: Inese Grandāne

Avots: Žurnāls "Būvinženieris", 2021. gada februāris, Nr. 84

www.buvinzenierusavieniba.lv
www.buvinzenieriem.lv
https://www.facebook.com/BuvinzenierisLBS

Žurnālu "Būvinženieris" var abonēt www.buvinzenierusavieniba.lv, rakstot e-pastu buvinzenieris@blbs.lv, www.abone.lv, savukārt iegādāties žurnālu var Preses servisa tirdzniecības vietās!

Raksta autors: Inese Grandāne, arhitektūras vēsturniece

Banner 280x280

Rīgas vēsturiskais centrs ir iekļauts Pasaules kultūras un dabas mantojuma sarakstā, kas liecina par šīs vietas ārkārtējo un universālo kultūras vērtību, kuras aizsardzība nepieciešama visas cilvēces labā.

Tūristiem un vietējiem iedzīvotājiem labi zināma Rīgas Doma baznīca, kas ir vienīgā katedrāltipa baznīca un domkapitula klostera komplekss Baltijā, kas dibināta 13. gadsimtā, un Rīgas Jēzus baznīca, kas ir lielākā vēsturiskā koka celtne Latvijā. Rīgas Lutera baznīcas draudze ir lielākā luterāņu draudze Latvijā, bet Baltā baznīca ir vienīgā baznīca-bāka. Visas šīs baznīcas ir vizuāli labi pamanāmas apkārtējā vidē, tās izceļas un ir sava veida apkaimes dominante.

Taču šoreiz vēlos iepazīstināt ar diviem atšķirīgiem dievnamiem – pērlēm, kas ikdienā slēpjas no daudzu acīm, ar divām ļoti savdabīgām baznīcām tieši no arhitektūras un vēstures viedokļa. Abas atrodas Ķīšezera krastos – Jaunciemā un Mežaparkā.

Jaunciems ir Ķīšezera ziemeļaustrumu piekrastē, nelielā pussalā, ko no dienvidiem ietver Ķīšezera līcis, saukts par Beltes kaktu, bet no ziemeļiem – Sundaga kakts. Līču nosaukumi, visticamāk, radušies no sen izzudušu zvejnieku māju vārdiem. Jaunciemu Rīgas pilsētai pievienoja tikai 1927. gadā, līdz tam tas piederēja Ādažu pagastam.

Kādas ir pirmās asociācijas ar šo Rīgas apkaimi? Daudziem pirmā asociācija ir ar Jaunciema gatvi, kas ir viena no maģistrālajām Rīgas pilsētas ielām. Tomēr tikai retais zina, ka Jaunciema gatve ir Rīgas pilsētas garākā iela, kuras garums ir 16 177 metri.

Kādam citam Jaunciems saistīsies ar dabas liegumu, kas ir viens no trim Rīgas pilsētas dabas liegumiem. Dabas liegums Jaunciems izveidots 1993. gadā, lai aizsargātu retas augu un dzīvnieku sugas, biotopus un kultūrvēsturiskas ainavas un nodrošinātu iedzīvotājus ar rekreācijai un izglītībai piemērotām vietām pilsētvidē. Jaunciema gatve vijas gar pašu dabas lieguma malu.

Vēl kāds zinās Jaunciema kapsētu. Interesanti, ka šie kapi atrodas Garkalnes pagastā, bet tos apsaimnieko Rīgas pilsēta.

Ciešā saiknē ar Jaunciema vēsturi

Tomēr nedaudz nostāk no Jaunciema gatves atrodas īsta pērle, viens no interesantākajiem Rīgas priekšpilsētu dievnamiem, kas līdz mūsdienām ir saglabājis savu savdabību – vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis Jaunciema baznīca.

Jaunciema pirmsākumi meklējami 19. gadsimta beigās, kad Ādažu muižas īpašnieks Arists Kampenhauzens Ķīšezera krastā ierīkoja kokzāģētavu. Uzņēmuma apkārtnē sāka parādīties strādnieku mājas, un pamazām veidojās jauns ciems – Jaunciems. Tiek uzskatīts, ka apkaime kādreiz bijusi pazīstama ar nosaukumu Beku ciems ražīgo sēņu un ogu teritoriju dēļ. Sākotnēji Jaunciema iedzīvotāji apmeklēja Ādažu baznīcu pie Baltezera.

19. gadsimta beigās, palielinoties iedzīvotāju skaitam Jaunciemā, papīrfabrikas īpašnieks Jānis Mīlmanis sāka ziedojumu vākšanu baznīcas celtniecībai. J. Mīlmanis baznīcas celtniecībai nodeva zemi 0,5 hektāru platībā skaistā priežu mežā. Vienlaikus pie baznīcas bija plānots uzcelt arī skolu. Projektu izstrādāja arhitekts Vilhelms Reslers. Tā bija nacionālā romantisma stilā celta koka guļbūve, kas sastāvēja no divām savā starpā saistītām ēkām. Taisnstūrveida lūgšanu namam ar sašaurinātu altāra apsīdu pie ziemeļu sienas bija piebūvēts gandrīz kvadrātisks skolas ēkas korpuss, kurā atradās trīs klašu telpas un saimniecības istaba.

Foto: Jaunciema baznīcas altārgalds kalpo par piemiņu kā dāvinājums no Svētā Pāvila draudzes

Pirmais dievkalpojums līdz galam nepabeigtajā baznīcā notika 1913. gadā. Pirmais pasaules karš pārtrauca būvniecību, un uzcelto māju sāka izmantot skolas vajadzībām, bet iedzīvotāji turpināja apmeklēt Ādažu baznīcu. Situācija mainījās, kad Jaunciemu 1927. gadā pievienoja Rīgai. Vietējie iedzīvotāji atdalījās no Ādažu draudzes un nolēma paši pabeigt savu dievnamu. Tomēr baznīcas ēka bija ļoti sliktā stāvoklī, un sākās ziedojumu vākšana tās remontam.

V. Reslers 1931. gadā izstrādāja jaunu būvprojektu. Lūgšanu zālei bija iecerēts izbūvēt arī ērģeļu luktas un sakristeju. Jaunajā projektā skolas ēkas vietā bija paredzēts uzcelt draudzes namu, jo skola jau Jaunciemā bija. Tika izveidota būvkomiteja, ko vadīja J. Mīlmanis, kas ziedoja gan finanšu līdzekļus, gan arī koku un celtniecības materiālus. Baznīcas izbūves darbus veica būvuzņēmējs R. Kalcenaus, cementēšanas darbus – P. Nevermans, podnieka darbus – P. Lutcs, galdnieka darbus – A. Martinsons.

Baznīcas iesvētīšana notika 1931. gada 13. decembrī, un to vadīja mācītājs Vilhelms Rozenieks. J. Mīlmanis, kas bija baznīcas lielākais ziedotājs, uzdāvināja arī zvanu. 1940. gadā tika izstrādāts koka žoga projekts. Otrā pasaules kara laikā dievnams tiešā karadarbības rezultātā necieta. Baznīcas draudzes ēka pēc kara tika pārbūvēta dzīvokļos, tomēr pašu baznīcu draudzei izdevās nosargāt. 20. gadsimta 90. gados izdevās atgūt arī draudzes ēku.

Romantisma un tautiskā stila meklējumi

Jaunciema baznīca būvēta tautas celtniecības tradīcijās, kas rada senajai Jaunciema videi atbilstošu tēlu. Tā sastāv no diviem savā starpā savienotiem būvapjomiem, kas celti kā koka guļbūves uz mūra pamatiem. Augstie četrslīpju jumti ar īpatnas formas jumta logiem piešķir ēkai neparasti romantisku veidolu, kas sasaucas gan ar 20. gadsimta sākumā valdošajām romantisma tendencēm, gan ar 20. gadsimta 30. gados populārajiem nacionāli tautiskā stila meklējumiem. Dievnama telpiskā dominante ir nelielais ar piramidālu smaili segtais tornis.

Lūgšanu telpas interjers ir vienkāršs un askētisks. Vienā garenfasādē to izgaismo četri, bet otrā trīs kvadrātiskas formas logi ar sīkrūšu dalījumu. Lūgšanu telpu sedz trapecveida velve ar koka dēļu apšuvumu, kas optiski palielina telpas proporcijas. Virs ieejas daļas atrodas luktas, kas balstītas uz četriem dekoratīvi noformētiem koka stabiem. Baznīcas iekārta – altāris, kancele un soli – veidota vienkāršā lakoniskā stilā. 1931. gadā gleznotā J. Jēgera altārglezna Kristus svētī (tautu) ir latviskuma gara caurstrāvota un pieskaņota Jaunciema videi.

Draudzes ēka kopā ar baznīcu veido vienotu, harmonisku būvapjomu. Abu celtņu plānojuma struktūra ir funkcionāli pārdomāta, piemērota draudzes un svētdienas skolas vajadzībām.

Jaunciema baznīca veidojās kā apkaimes kultūras centrs un sirds, uz ko norāda arī dažādas publikācijas presē. Piemēram, rīkojums saistībā ar baznīcas iesvētīšanu 1935. gada 11. augustā no pulksten 16.00 līdz 12. augusta pulksten 3.00 vienam pilsētas tvaikonim uzturēt satiksmi starp Vecmīlgrāvi un Jaunciemu, jo vienlaikus ar baznīcas iesvētīšanu tika rīkota brīvdabas izrāde un tautas svētki. Pasažierus bija atļauts pārvadāt tikai par parasto Vecmīlgrāvja–Jaunciema tarifu. Gadu vēlāk, 1936. gadā, pie baznīcas īpašā talkā tika iestādīti 37 koki, sporta laukumā – 120 bērzi, bet pamatskolas pagalmā – 25 liepas, 36 bērzi, 125 baltās un dzeltenās akācijas un vairāki augļu koki.

Interesants stāsts ir arī par Jaunciema baznīcas altārgaldu, ko baznīca saņēma kā dāvanu no Pāvila draudzes 2018. gada Ziemassvētkos.

Pāvila baznīcā un Jaunciema baznīcā 2018. gadā kalpoja viens un tas pats mācītājs. Pāvila baznīcas sakristejā ilgu laiku ir stāvējis mazāka izmēra altārgalds bez īsta pielietojuma. Reiz mācītājs Pāvila draudzē bija stāstījis, cik sliktā stāvoklī ir Jaunciema baznīcas altārgalds, kas būtībā esot bijis bēdīgs rakstāmgalds. Šīs sarunas rezultātā Pāvila baznīcas draudzes pārstāvjiem bija radusies ideja pielabot šo nelielo altārgaldu un uzdāvināt Jaunciema draudzei. Tas tika notīrīts un nošpaktelēts vietās, kur bija izveidojušies kādi robi, bet to bija paredzēts nokrāsot gaišāku, lai tas iederētos Jaunciema baznīcā, kas ir diezgan gaiša. Tomēr Jaunciema draudzes pārstāve vēlējās altārgaldu saņemt oriģinālajā krāsojumā, lai tas kalpotu arī par piemiņu kā dāvinājums no Svētās Pāvila draudzes.

No Ķēniņu meža līdz dārzu pilsētai

Foto: Baznīca Mežaparkā. Foto: Inese Grandāne

Rīgas pilsētas ziemeļaustrumu daļā pie Ķīšezera atrodas Mežaparka apkaime. 17. gadsimtā Mežaparka apkārtne tika saukta par Ķēniņu mežu, jo 1621. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs tur ierīkoja savu karaspēka nometni. Vēlākais nosaukums Ķeizarmežs saglabājās līdz pat 1923. gadam, kad to oficiāli pārsauca par Mežaparku. Līdz pat 19. gadsimta vidum šeit dzīvoja zemnieki, kas savu produkciju piegādāja Rīgai, tā bija arī pilsētnieku iemīļota atpūtas vieta vasarās. 19. gadsimta beigās Rīgas pilsētas galvenajam inženierim Ādolfam Gustavam Āgtem radās ideja par vasarnīcu veidošanu šajā teritorijā, kas atbilda Eiropā tik populārajai dārzu pilsētas idejai.

Tomēr kādas ir pirmās asociācijas ar šo Rīgas apkaimi? Daudziem pirmā asociācija – Rīgas Zooloģiskais dārzs, kas ir vecākais zooloģiskais dārzs Ziemeļeiropā, dibināts 1912. gadā.

Citam Mežaparks saistīsies ar Mežaparka Lielo estrādi, kas ir prāvākais un pazīstamākais parka kultūras objekts, nozīmīgs visas valsts mērogā. Estrāde uzbūvēta pēc arhitekta Vladimira Šņitņikova plāna 1955. gadā.

Vēl kādam Mežaparks saistīsies ar tā arhitektūru. Kā apbūvēta pilsētas daļa tas sāka veidoties 19. un 20. gadsimta mijā, kļūstot par vienu no visagrāk īstenotajiem dārzu pilsētas paraugiem Eiropā. Savu oriģinalitāti Mežaparka dzīvojamais rajons ieguva specifisko apbūves pamatprincipu, speciālo noteikumu un būvierobežojumu dēļ, kas regulēja ēku augstumu vēsturiskajā daļā, lielumu, novietojumu, izmantošanas veidu, atsevišķu elementu risinājumus, neapbūvējamās teritorijas proporcijas lielumu u. c., rezultātā modelējot šo teritoriju kā vienotu pilsētbūvniecisku ansambli.Savrupnamus bija atļauts celt no koka un ķieģeļiem, taču augstums nedrīkstēja pārsniegt divus stāvus. Mūra namiem virs otrā stāva vēl bija ļauts uzbūvēt mansardu vai tornīti, taču arī šo ēku augstums nedrīkstēja pārsniegt 12,6 metrus, savukārt divas trešdaļas pagalma teritorijas bija jāsaglabā brīvas no apbūves. No ārpuses namiem bija jālīdzinās vasarnīcām. Mūsdienās Mežaparks kļuvis par valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekli ar piemīlīgām savrupmājām starp priedēm.

Dieva azote spēkstacijā

Foto: Gustava Ādolfa baznīca Mežaparkā. Foto no Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas kolekcijas Zudusī Latvija, oriģināls Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma

Starp greznajām savrupmājām, kā no citas pasaules nākusi, koku lapās paslēpusies savdabīga pērle – Gustava Ādolfa baznīca. Tā arī ir pati mazākā Rīgas baznīca, kurā ir tikai 80 sēdvietu. Bieži to sauc arī par Gustava Ādolfa kapelu.

Zemesgabals, uz kura atrodas baznīca, kādreiz piederēja Grāvju muižai. 1904. gadā tika dota atļauja Mežaparkā celt elektrostaciju, ko ierīkoja kādā no muižas ēkām. Tā gan nekalpoja savam sākotnējam mērķim ilgi, jo Mežaparku pievienoja Rīgas pilsētas elektrības tīklam. Pēc tam ēka tika izmantota kā zirglietu noliktava, jo blakus atradās zirgu staļļi un zirgu tramvaja galapunkts. 1911. gadā zemesgabalu savā īpašumā iegādājās akciju sabiedrība Būvbiedrība. Mežaparka iedzīvotāji jau ilgi bija izjutuši savas baznīcas trūkumu, bet, sākoties Pirmajam pasaules karam, baznīcas celtniecībai uzkrātie līdzekļi bija samazinājušies. Tāpēc AS "Būvbiedrība" direktors Heinrihs Aghte ar savu kundzi ierosinājuši par baznīcu pārbūvēt bijušās spēkstacijas ēku. Pārbūvi bija paredzēts pabeigt 1918. gada Ziemassvētkos, taču darbi ieilga līdz 1919. gada 31. janvārim, kad kapelu iesvētīja.

Pēc Rīgas Svētā Pētera baznīcas vācu draudzes mācītāja Maksimiliāna Stendera iniciatīvas 1927. gadā kapelu pārbūvēja, iesvētīja baznīcas zvanu, un dievnams ieguva nosaukumu – Gustava Ādolfa baznīca – par godu Zviedrijas karalim. Dievkalpojumi baznīcā notika vācu valodā, jo arī pašā Mežaparkā pārsvarā dzīvoja vācieši. 20. gadsimta 20. gados baznīcai savas draudzes nebija, bet dievkalpojumus vadīja mācītāji no citām Rīgas vācu draudzēm.

Joprojām vienīgā

Mežaparkā 20. gadsimta 30. gadu beigās pieauga latviešu īpatsvars, un baznīcā vienu līdz divas reizes mēnesī notika dievkalpojumi arī latviešu valodā. 1937. gadā tika nolemts celt atsevišķu baznīcu latviešu draudzei, un Rīgas dome apsolīja zemesgabalu jaunajai baznīcai blakus Zooloģiskajam dārzam. 1940. gada janvārī tika saņemta atļauja, lai latviskotu vācu valodā darināto uzrakstu baznīcas altārī uz tekstu Mans miers lai ir ar Jums, kas saistīts ar baltvācu repatriēšanos 1939. gada rudenī un ziemā.

1937. gada 7. septembra sēdē tika nolemts celt jaunu dievnamu ar 350 sēdvietām aptuveni 100 000 latu vērtībā. Rīgas pilsēta solīja piešķirt baznīcai zemesgabalu blakus Zooloģiskajam dārzam. Ziedojumu vākšanai jaunajai baznīcai 1940. gada 1. februārī tika nodibināta komiteja. Tomēr tikko sākušos ziedojumu vākšanas kampaņu jaunas baznīcas celtniecībai pārtrauca Otrais pasaules karš.

Okupācijas laikā Mežaparka baznīca pamazām izveidojās par nozīmīgu kristīgās ticības saglabāšanas un izplatības centru. Lieli nopelni tajā ir ilggadējam draudzes mācītājam, baznīcas vēstures profesoram Robertam Feldmanim. Padomju varas acīs Mežaparka baznīca bija iemantojusi pretpadomju elementa reputāciju. 1970. gadā baznīcā izcēlās mīklains ugunsgrēks, kas gan tika nodzēsts, bet bojā aizgāja gandrīz viss draudzes arhīvs.

Gustava Ādolfa baznīcas arhitektūra ir vienkārša un askētiska, vienā garenfasādē to izgaismo seši logi. Pārbūvju rezultātā baznīcai izveidots neliels tornītis, kā arī priekštelpa. Dievnama telpiskā dominante ir neliels tornis, kas segts ar piramidālu smaili. Ja nebūtu šīs pārbūves, ēkas arhitektūra maz atšķirtos no apkārtējo namu saimniecības ēkām.

Jauna baznīca Mežaparkā tā arī netika uzcelta, un Gustava Ādolfa baznīca joprojām ir vienīgā Mežaparkā.

Uzņēmīgu iedzīvotāju nopelns

Gan Jaunciema, gan Gustava Ādolfa baznīca ir ļoti cieši saistītas ar apkaimes attīstību un vēsturi. Tās abas ir Rīgas pilsētai ļoti netipiskas baznīcas – gan formas, gan izmēru ziņā. Jaunciema baznīca organiski iekļaujas apkārtējā vidē, veiksmīgi saplūstot ar to, un lieliski raksturo Rīgas nomaļu attīstību 20. gadsimta 30. gados, taču Gustava Ādolfa baznīca asi kontrastē ar 20. gadsimta sākuma Mežaparka arhitektūru, kas bija grezna un vizuāli baudāma. Dievnams it kā slēpjas kokos, un nezinātājam to grūti ieraudzīt. Tomēr abu baznīcu tapšanas un attīstības procesā ir kas kopīgs – uzņēmīgi iedzīvotāji, kas vēlas uzlabot dzīvi, aktīvi iesaistoties gan ar finanšu līdzekļiem, gan ar zināšanām.

Dalies ar šo rakstu

Nedēļas tēma

Elektroinstrumenti kokapstrādes nozarei – kur iznomāt?

Elektroinstrumenti kokapstrādes nozarei – kur iznomāt?

Lai precīzi veiktu iecerēto darbu, nepietiek tikai ar iemaņām, saprašanu, kā un ko darīt, bet vajadzīgi arī precīzi un profesionāli instrumenti. Ir situācijas, ka instruments salūzis vai nav vēl iegādāts, līdz ar to instrumentu noma atrisina īstermiņa situācijas. Īsi apskatīsim populārākos gadījumus!

Aktuālie piedāvājumi

PVC uzlikas margām daudzstāvu ēkās

PVC uzlikas margām daudzstāvu ēkās

Mūsdienās piedāvājumā var atrast dažādus margu risinājumus, un katram no tiem piemīt savas pozitīvās īpašības. Šoreiz uzzināsim vairāk par vienu no margu elementiem – par PVC uzlikām!

Aktualitātes

Uz Vidzemes šosejas sāk darboties elektroniskās ceļazīmes

Uz Vidzemes šosejas sāk darboties elektroniskās ceļazīmes

No 2. decembra uz Vidzemes šosejas (A2) sāks darboties mainīgās elektroniskās ceļazīmes, kas ir daļa no satiksmes vadības sistēmas, kas tiek veidota projekta SMART E263/E77 ietvaros uz valsts galvenā autoceļa Rīga–Sigulda–Veclaicene (A2) posmā no 14,7.km līdz 191.5. km.

Pielaiko telpu, māju, dārzu