Bizness un tīģera kažoks
Duntes iela ir Kr. Valdemāra ielas turpinājums, un pēdējā ir kājāmgājējam patīkamākā no Rīgas centra ielām, kaut arī tajā tikpat kā nav sabiedrisku aktivitāšu punktu, ja dodas pa to tālāk par Elizabetes ielu. Taču Valdemāra ielai joprojām ir potenciāls kļūt par asi, uz kuras savērti daudzi lokāli centri, un līdz nesenam laikam faktiski tukšajā Duntes ielā bija iespēja turpināt centra apbūves tradīciju ar tādām telpiskām kvalitātēm, kādas iespējamas jaunbūvē un nav sasniedzamas rekonstrukcijā. Šķērsojot neomulīgo krustojumu ar Skanstes ielu un nonākot tuvajā Duntes ielā starp jaunajiem biroju kompleksiem, sajūta teic, ka tas vēl nav noticis. Atmosfēra vairāk nekā simts metrus garās ēkas priekšā, pat neraugoties uz atvērto galeriju pirmā stāva līmenī, ir tikpat nedraudzīga kā jaukta tipa darījumu teritorijās ap minētajām autostrādēm. Iespēja paplašināt «centra sajūtu» Duntes ielas virzienā šeit nav izmantota, un tā ir attīstības plānotāju vaina. Kvadrātmetram ir kvadrātmetra cena un no kantora ēkas atbilstoši tirgus loģikai ne jau «augsto mākslu» sagaida, kaut arī kvalitatīvam dizainam kā korporatīvās identitātes iemiesojumam ir jābūt biroju ēku atribūtam. Tāda attieksme arī vērojama Arņa Kleinberga projektētajā namā Duntes ielā 11. Sešstāvu biroju ēka pilnībā aizņēmusi visu noteikumos atļauto izstieptā gruntsgabala telpu. Nelielā ielas puses ārtelpa, ko šobrīd veido divi šauri trotuāri un apmeklētāju pagaidu autostāvvieta starp tiem, ir rezervēta Duntes ielas braucamās daļas paplašināšanas vajadzībām, tādēļ pirmā stāva fasāde veidota kā atvērta galerija. Tāds ir arhitekta un pasūtītāja reveranss centra apbūves tradīcijai – visas pirmā stāva telpas pie galerijas atvēlētas tirdzniecības funkcijai, un, kā ierasts šādā gadījumā, galvenā ieeja biroju ēkā nav uzreiz acīm redzami «nolasāma».
Ēkas apjoms veidots kā lietišķi monotons paralēlskaldnis, kas Skanstes ielas pusē beidzas ar cilindrisku noapaļojumu. Mēroga ziņā to varētu uzskatīt par stūra akcentu lielo maģistrāļu krustojumā, skatoties pāri nojaukšanai nolemtajam divstāvu koka graustam, kas atrodas pašā krustojumā, taču «stūra tornīša» banalitāte tam nepiemīt, jo tas neslejas virs kopējā būvapjoma.
Ielas fasādes apdare pauž korporatīvi sterilu lietišķību – stiklojums, alumīnija apšuvums divos pelēkā toņos un nerūsošā tērauda high-tech detaļas – paņēmieni, kādi kopš Rodžersa «Lloyds» ēkas uzcelšanas 80. gadu Londonā vairāk dekoratīvi nekā konceptuāli ieviesušies visā turpmākajā darījumu apbūves arhitektūrā, kļūstot par globāli atpazīstamu semantisko norādi. Par «Duntes namu» atpazīstamības zīmi kļūst cits apdares paņēmiens, kas tikpat kā nav pārstāvēts ielas fasādē, bet jo dāsni pagalmā – tas ir aplikatīvs pēc īpaša pasūtījuma izgatavotu stiklaplasta bloku panelējums, kas četru toņu kombinācijā apspēlē tīģera kažoka raksta motīvu. Šāda paņēmiena izvēli nosaka gan pasūtītāja, kurš uzaudzis daudz temperamentīgākā mentalitātē, vēlme, gan arhitekta interese par krāsas nozīmi arhitektūrā (sk. «Latvijas Architektūra» 67. burtnīcu). Saprotama ir arī izvairīšanās no tik provokatīva efekta galvenajā fasādē: īrniekiem – dažādiem uzņēmumiem – varētu būt pagrūti identificēt sevi ar tāda tipa lecīgumu, turklāt ir vispārpieņemts, ka korporatīvajam stilam un darījumu pasaulei kopumā drīzāk piestāv salti metālisks nevis raibu spalvu spīdums. Tāds ir biroju nams Duntes ielā 11. Tik pašpietiekams, ka varētu atrasties jebkur citur, kur vien var ērti piebraukt ar automašīnu, reizē universāli lietišķs parādes fasādē, bet fasādiski lecīgs pagalmā. Šo sajūtu gammu vēl iespējams papildināt ar ēkas iemītnieku apciemošanu, kuri katrs savā gaumē iekārtojuši birojus. Piemēram, visu sesto stāvu īrē privāta poliklīnika, kurā nonākot jūs būsiet pārsteigti par to, kas var slēpties aiz tik globāli lietišķi vēsās, automašīnai garām skrejošās fasādes. Autors: Vents Vīnbergs, arhitekts Foto: Indriķis Stūrmanis "LATVIJAS ARCHITEKTŪRA" 2.burtnīca, 2008
