Problēmas portrets uz postmoderna postamenta
Korporācijas Lettgallia Filistru biedrības ēka Rīgā, Dzirnavu iela 36. Projekta autori –NAMS, arh. Sergejs Ņikiforovs, Ivars Tomsons, Maksis Šenteļejevs, piedaloties Līgai Ziņģītei. Interjeri- Dace Lediņa, Karīna Kēberga. Ģenerālais būvuzņēmējs- Lata CMD; vietas pāļi - Ofips Riga, elektrība – Allteks; santehnika, ventilācija – Aqua; fasādes - Akvateh. Būvuzraugs Imants Stonāns, PB Rīga. Realizācija – 2005.-2006.g.
Aptaujas laikā izskanēja dažādi komentāri par to, arī "korupcijas apoteoze". Tad jājautā, vai tie arhitekti, kas 2002.gadā Andra Purviņa vadītajā Latvijas arhitektu savienības diskusiju klubā atbalstīja tagad realizētā projekta virzību - kā "netradicionālu pieteikumu", būtu korumpēti? Nē, "delfu stila" apvainojumi bez pierādījumiem tikai raksturo apjukušo sabiedrību, kurā nav pozitīvu orientieru prolēmu mudžekļa- ko darīt ar daudzajām vecajām ēkām, priekšā. Īpaši ar tām, kuras nav ietvertas kultūras pieminekļu sarakstā kā objekti, bet atrodas vēsturisko centru vai kādu citu savdabīgu un vērtīgu pilsētbūvniecisku veidojumu (dārzu pilsētas, zvejniekciemi u.c.) teritorijā. Atbilstoši likumam, tāda ēka ir daļa no pilsētbūvniecības pieminekļa, un līdz ar to uz viņu attiecas ierobežojumi, bet mazākā mērā, nekā uz ēkām- "īstiem" kultūras pieminekļiem. Vēlot veiksmi projekta realizācijā, Andrejs Ģelzis toreiz izteica viedokli, ka "esošā koka ēkas fasāde ir interesanta no arhitektūras viedokļa un tāpēc var būt izmantojama kā rekonstruējamās ēkas fasādes elements." Komentējot jaunbūves piedāvājumu, viņš ieteica "atteikties no raibo postmoderno elementu izmantošanas un agrsīvi uzbāzīgu "mūsdienīgu arhitektūras klišeju" ekspluatācijas. Ēkas kopējam dizainam, saglabājot vēsturiskās koka fasādes fragmentu, būtu jāakcentē šī lēmuma vizuālo mērķtiecību, necenšoties to pārspēt." Pret piedāvājumu- demontēt "koceni" un veidot tās "rimeiku" uz jaunbūves, izteicās Pēteris Blūms, vērtējot veco ēku kā "labu klasicisma pārstāvi kopējā Dzirnavu ielas mazstāvu apbūves ansamblī, ko izjauc tikai dzelzsbetona monstrs Dzirnavu un Antonijas ielas stūrī." Viņš ieteica ēkas paplašināšanai izmantot pagalmu. Ir pagājuši pieci gadi, minētais "monstrs" ir kļuvis par viesnīcu Alberts, un pārbūves autors Andris Kronbergs ir pievienojis ēkai vienu stāvu un efektīgu balkonu. Tā nu viesnīcas un Filistru biedrības ēkas "gaisa dārzi" ir labi uztverami kopā skatos no Dzirnavu ielas. Tie ir mēģinājumi piešķirt Rīgas centra ainavai jaunu identitāti, jo mūsdienās iespēja aplūkot pilsētu no "savas terases" tiek augsti vērtēta. Rīgas centra šķērsielas mainās, tāpat kā ēku īpašnieki. Pilsētas būvvaldes arhīvā vecākais zīmējums Dzirnavu ielas Nr 36 būvlietā ir arhitekta Jāņa Fridriha Baumaņa 1872.g. parakstītais projekts Johana Georga Kundta vienstāvu koka dzīvojamajai ēkai, kuru pārdesmit gadus vēlāk arhitekts ir pārbūvējis. Vēlāk ģenerāļa Grenhāgena īpašumā bez dzīvokļiem ir bojusi gan malkas tirgotava, gan saldējuma darbnīca, līdz ēku nopirka Lettgallias Filistru biedrība un 1930.gadā to pārbūvēja pēc Lidijas Hofmanes - Grīnbergas projekta. Vienstāvu ēkā tika radīta vieta gan kneipes zālei, gan burgai, gan citām korporeļiem nepieciešamajām telpām. Padomju okupācijas gados šeit bija komunālie dzīvokļi, bet studentu korporācija zemesgabalu un ēku atguva 21.gadsimta sākumā. Īpašnieki, kuru vairums dzīvo ārzemēs, nekavējoties ķērās pie projektēšanas, bet piedāvājums ēkas paplašināšanai izmantot pagalmu viņiem nešķita saistošs. Būvkungu, ja lietojam Baumaņa laika leksiku, nodomi bija ambiciozi – jaunbūve ar maksimāli pieļaujamo stāvu skaitu un blīvumu. Mūsdienīgs biznesa plāns prasa līdzsvarot izdevumus un ienākumus, un ar ziedojumiem vien uzbūvēt un uzturēt kādas sabiedriskās organizācijas ēku nav iespējams, ir vajadzīgas telpas izīrēšanai. Pirmās skices tika pasūtītas savā lokā - komiltonim Renāram Putniņam, bet ar tām saņemot noraidījumu kultūras mantojuma aizsardzības institūcijās, klients vērsās arhitektu birojā NAMS. Jāatzīmē, ka emigrācijā dzīvojošo filistru vidū bija arī arhitekti, un tā uz Latviju ceļoja plānojuma shēmas un ietilpības kalkulācijas, bez vietas simtgadīgajai koka ēkai, jo tā nebija kultūras pieminekļu sarakstā, bet "tikai" atradās Pasaules kultūras mantojuma vietas robežās. Sentimenta trūkumu pasūtītājiem grūti pārmest, jo viņi rēķinājās ar to, ka valsts un pašvaldības prasībai renovēt ēku sekos arī materiālais atbalsts. Bez tā Filistru biedrība nebija gatava saglabāt ēku in situ. Birokrātiskajā sarakstē objekts tika klasificēts kā "rekonstrukcija". Rīgas būvvalde to pieļāva, ar nosacījumu, ka "fasādes projektējamas atbilstoši ēkas arhitektoniskajam stilam un konstruktīvajam izveidojumam, kā arī ņemot vērā esošo pilsētbūvniecisko situāciju". Ņikiforovs, atzīstot, ka koka ēkai ir vēsturiska vērtība, un respektējot arī klienta vēlmi pēc jaunas ēkas gar ielu, piedāvā kompromisu – esošo ēku rekonstruēt ceturtā stāva līmenī, bet pirmos trīs stāvus risināt mūsdienīgās konstrukcijās. Ceturtā stāva līmenī paredzēta terase, veidojot tādu kā trotuāru ap ēku. Metāla kolonas fasādē liktas pa pāriem, tā sasaucoties ar koka ēkas fasādē esošajiem pilastriem. Šis autora piedāvājums 2002.gada septembrī būvvaldes sēdē tika atbalstīts, "kā vienreizējs risinājums koka apbūves saglabāšanā", bet Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija to noraidīja. Projektēšanā iestājās pārtraukums, kura laikā autors savu ideju propogandēja, arī tajā pat rudenī notiekošajā Tallinas arhitektūras triennālē. Liktenīgi, ka tās devīze – "Starp debesīm un zemi", sakrita ar apskatāmo problēmu, kuru autors nu varēja pacelt Rīgā vēl nebijušā augstumā. Atsauksmē par projektu 2002.gada augustā prof. J.Krastiņš rakstīja: "Sākot ar 20.gs. septiņdesmitajiem gadiem, pilsētas centrā ir iznīcināts ievērojams skaits koka ēku, no tām daudzas – nepamatoti, to vietā neko neuzceļot un atstājot haotiskus tukšumus apbūvē. Tajā pat laikā no pilsētvides vēsturiskās attīstības likumsakarību viedokļa mazstāvu koka ēku nomaiņa ar daudzstāvu mūra namiem ir dabisks un ar būvnormatīviem cēloniski nosacīts process. Acīmredzot, ja 20.gs. sākumā to nebūtu pārtraucis Pirmais pasaules karš, šodien Rīgas centrā koka ēku vairs nebūtu. Tāpēc koka ēku saglabāšana nav absolutizējama. Lielākoties tā nav arī ekonomiski pamatota vai pat nav iespējama." Kopumā recenzents Ņikiforova projektu novērtēja kā "mākslinieciski inovatīvu, kura realizācija būtu kvalitatīvs pienesums Rīgas centra apbūvei." Latvijas lielākās arhitektūras akadēmiskās autoritātes atbalsts bija nepieciešams, jo Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas speciālistu viedokļi bija atšķirīgi, un gala slēdziens kavējās. Projekta "būt vai nebūt" izšķīrās 2003.gada novembrī, kad to izskatīja Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome. Balsojums ir pozitīvs, J.Dambis, J.Krastiņš, J.Lejnieks, D.Neiburga, P.Strancis un V.Štrams ir "par", arī A.Cinis - gan ar piebildi, ka šis ir izņēmums un A.Kronbergs, vērtējot projektu kā eksperimentu, kas pieļaujams Dzirnavu ielas apbūves rakstura dēļ, atturas J.Asaris un Dz.Upmace. Pēc mēneša projektu saskaņo arī VKPAI. Paiet vēl pāris gadu līdz būvniecības sākumam, jo klients atsakās no pagraba stāva – pa šiem gadiem ir pieaugušas būvizmaksas, un nākas projektu pārstrādāt. Ēkas demontāžas laikā zem apšuvuma un pilastriem atklājās bīdāmie slēģi, kas bija pārsteigums, jo vecākais fasādes zīmējums rādīja pilastrus. Varbūt ēka savulaik ir tapusi ar atkāpēm no projekta? Ņikiforovs projektu pārstrādā, paliekot pie tās vecākās versijas ar slēģiem, un pusi no tiem izdodas restaurēt. Arhitekts ir uzbūvējis ēku, kas atbilst gan klienta prasībām, gan būvnoteikumiem. Jāņa Fridriha Baumaņa darbs ir atdzimis kā "jauno korporatīvo latviešu" simbols. Pēc analoģijas ar klasisko kremācijas procesu, pēc kura cilvēka fizisko atlikumu var tradicionāli izkaisīt mauriņā, bet var arī tos pašus "vecmāmiņas pelnus" – sekojot jaunākajai modei, pārstrādāt mākslīgā dimantā! Šķiet, ka ēka Dzirnavu ielā ir līdzīgs veids, kā likt atcerēties 19.gs. pirmo latviešu profesionālo arhitektu. Lielākai skaidrībai – lai pēc gadu desmitiem ieinteresētu, bet maz informētu savdabīgās ēku vērotāju nenovestu izmisumā, tai būtu pievienojams kāds uzraksts ar paskaidrojumu. Piemēram: Johan Friedrich Baumann - 1872., Sergejs Ņikiforovs - 2006., jaunbūve un J.F.Baumaņa ēkas kopija. Uz to jau savā recenzijā pamatoti ir norādījis profesors J.Krastiņš, vēloties pirmā stāva stiklotajās virsmās redzēt "lakonisku informāciju par jaunbūves ideju". Tās tapšanas vēsture ir pārāk gara un komplicēta, lai to izteiktu pat šajā rakstā. Tagad, vērtējot pabeigto ēku, būtu svarīgi noskaidrot vēsturiskā un mūsdienīgā samēru, nenoliedzot pašu simbiozes faktu. Diemžēl, patlaban Latvijā diskusijās par jautājumu- ko darīt ar vecajām ēkām, dominē tikai "balto" (ortodoksālie pieminekļu sargātāji) un "melno" (noziedzīgās struktūras) scenāriju konfrontācija. Pirmais nozīmētu likt īpašniekiem atzīt, ka ēkas restaurācija viņus nedz interesē, nedz tā viņiem ir pa spēkam. Sekotu valsts vai pašvaldības rīcība- izmantojot pirmpirkuma tiesības, iegādāties dārgo īpašumu un atrast līdzekļus restaurācijai. Atliek jautāt- kādai gan funkcijai? Spriežot pēc analogiem, kuru vidū nav neviena pozitīva gadījuma pēc 1991.gada, kad notikumi būtu risinājušies aprakstītajā secībā, atliek secināt, ka "baltais" scenārijs nav reāls. "Melnais" ir vienkāršs- pēc ugunsgrēka un/vai ilglaicīgas ēkas pūdēšanas tiek saņemta atļauja to nojaukt, kā tādu, kas "apdraud cilvēku dzīvību". Seko iespēja uzbūvēt jaunu, atbilstoši būvnoteikumiem, kas šajā gadījumā pieļautu jaunas, parastas piecstāvu ēkas būvniecību. Dažkārt starp "balto" un "melno" pastāv arī "pelēkais" jeb kompromisa scenārijs. Šoreiz tam krāsainību piesķir fakts, ka vienstāvu koka ēka pēc darbu pabeigšanas atrodas uz trīsstāvu ēkas, veidojot jaunbūves jumta daļu. Ņikiforova pielietotais kompozicionālais paņēmiens- vaiņagot ēku ar stilistiski atšķirīgu "virsbūvi" nav jauns, novitāte slēpjas veidā, kā tas ir izmantots Rīgā, kur pēdējos gados koka ēku vai to fasāžu izdzīvošanai ir vairāki piemēri. Visai veiksmīgi Gertrūdes centrā Andris Kronbergs šo iespēju realizēja, iebūvējot demontētās ēkas fasādi jaunbūvē, Zaiga Gaile – uzbūvējot kādu Baznīcas ielas Nr18 ēku (ir pielietoti oriģinālie 19.gs. materiāli un būvdetaļas, arī no citām vēsturiskajām ēkām) no jauna Ķīpsalā, Balasta dambī. Tieši ēku pārvietošana šķiet kļūst par vadošo tendenci pēdējos gados. Acīmredzot, tam ir kādi iemesli, pie tam ne tikai investoru ekonomiskais izdevīgums. Vinnē gan tie, kas saņem tukšu būvlaukumu, gan tie, kas "savai kolekcijai" iegūst labu, laika zobu izturējušu koka ēku, gan sabiedrība, kuru priecē tādas vietas, kā Ķīpsala, atdzimšana. Tie ir pozitīvie gadījumi, kad likuma prasības ir izpildītas. Ir gan arī reizes, kad ēkas nozūd. Tā, uzsākot Tērbatas, tagad Tango, pasāžas projektu, konkursa uzvarētājs Gatis Legzdiņš pēc pieminekļu sargātāju uzdevuma vingrinājās visos veidos – kā saglabāt ēku Blaumaņa ielā 18. Viens no tiem bija - aptvert veco un restaurēto "koceni" ar konstruktīvi visai ambiciozu un dārgu jaunbūves ietvaru. Līdzīgu piedāvājumu ēkai Miera ielā 87 ir izteicis arī Viktors Valgums, skat. LA Nr2(64) 2006, bet Rīgā neviens šāda veida "glābšanas pasākums" vēl nav īstenots. Tā Tango pasūtītāju solījumi nerealizējās, jo klientam, turpinot "deju" ar citiem projektētājiem (KUBS, GMARP), ēka jau ir nojaukta. Tātad nav viegli vienlaikus saglabāt koka ēku un radīt klienta prasībām atbilstošu jaunbūvi. Korporācijas Lettgallia Filistru biedrības ēka ilustrē ceļu, kur latviešu studentu korporācija ir veikusi - no studentu vajadzībām kādreiz pielāgotas dzīvojamās ēkas līdz dekonstruētai savas vēstures relikvijai ar mūsdienu laikmetam tik raksturīgo publicitāti. Sergeja Ņikiforova projekts liek domāt par eksistenci pasaulē, kurā nav "īstu" likumu, bet ir korporatīvas intereses. Atbilstoši tās "likumiem" autors var interpretēt pagātni ar krietnu ironijas devu, un nobīdes laikā ir viens no viņa izteiksmes līdzekļiem. Autors: Jānis Lejnieks, Dr.arch. Foto: Indriķis Stūrmanis. "Latvijas Architektūra" 71.burtnīca.
