Eksperte: Sliktas gaisa kvalitātes cena – slimības, alerģijas un slikta pašsajūta
Raksta autore: Aneka Kļaviņa, Rīgas Stradiņa universitātes Aroda un vides medicīnas katedras lektore
Gaiss ir cilvēka dzīvības degviela – bez tā ilgāk par trim minūtēm nav iespējams izdzīvot. Toties var netraucēti dzīvot sliktā gaisā un bieži vien to pat nenojaust, tikai brīnīties, kāpēc pastāvīgi jūtams nogurums vai asaro acis. Kaut arī nelabvēlīgi iekštelpu vides apstākļi nerada apdraudējumu dzīvībai, tie var pasliktināt veselības stāvokli, radīt diskomfortu un samazināt darba produktivitāti, tāpēc ir svarīgi būt informētam par gaisa kvalitāti mums apkārt.
Kas tad ir labs gaiss, un kā to vispār var izmērīt? Vienkārši sakot, gaisa kvalitāte ir fizikālu, ķīmisku un mikrobioloģisku faktoru kopums, kas raksturo gaisu telpās, un šiem faktoriem ir jāatbilst noteiktiem robežlielumiem.
Pirmā grupa ir fizikālie faktori jeb telpas mikroklimats: gaisa temperatūra, relatīvais gaisa mitrums, gaisa plūsmas ātrums. Optimālā gaisa temperatūra, kas vairumam cilvēku ļauj produktīvi strādāt un labi justies, ir 19–25 grādi, bet relatīvā gaisa mitruma optimālās robežas – 40–60%. Tieši šādā gaisa mitrumā cilvēka imūnsistēma darbojas visefektīvāk, savukārt lielākā daļa mikroorganismu un vīrusu sagurst, tāpēc to ietekme uz veselību ir mazāka. Gaisa plūsmas ātrums ir svarīgs rādītājs, jo liecina par gaisa apmaiņu telpā. Vispiemērotākā gaisa kustība iekštelpās ir 0,05 līdz 0,1 m/s, lai būtu nodrošināta gaisa apmaiņa un cilvēks nejustu caurvēju vai tā radīto diskomfortu – tas izpaužas jau pie gaisa plūsmas ar ātrumu 0,3 m/s.
Otra grupa ir ķīmiskais piesārņojums telpā, ko var radīt būvniecības materiālu un mēbeļu emisijas, dažādas krāsas un lakas un citas ķīmiskās vielas, kā arī cilvēka darbība, veicot uzkopšanas darbus, izmantojot sadzīves ķīmiju, gatavojot ēst, smēķējot u. tml. Ķīmisku vielu klātbūtni gaisā var noteikt dažādos veidos. Darba vidē – ķīmiskajā rūpniecībā – nosaka konkrētu piesārņotāju, bet sabiedriskās ēkās un dzīvojamās telpās – ķīmiskā piesārņojuma indeksu vai summāro koncentrāciju, kas saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijām nedrīkst pārsniegt 0,3 mg/m3.
Trešā grupa ir bioloģiskais piesārņojums. Tie ir dažādi mikroorganismi, piemēram, pelējuma un rauga sēnītes, kā arī alergēni – kaķu un suņu spalvas, pelējuma toksīni, ziedputekšņi un citi piesārņotāji no apkārtējās vides. To apmēru var noteikt tikai speciālists, kurš paņems paraugus, noteiks konkrēto mikroorganismu sugu, saskaitīs un aprēķinās koloniju veidojošās vienības.
Toties paša cilvēka radītais piesārņojums gan ir nosakāms ar sensoriem un viegli novēršams – vienkārši izvēdinot telpas. Proti, runa ir par oglekļa dioksīdu jeb CO2, metabolisma produktu, kas rodas katrā cilvēka izelpā. Tas ir dabisks process, kas pastāvēs tikpat ilgi kā cilvēce. Telpās bez ventilācijas, kur uzturas trīs vai vairāk cilvēku, CO2 koncentrācijai ir tieksme strauji pieaugt. Oglekļa dioksīds ir dabiska gaisa sastāvdaļa – bezkrāsaina gāze, bez smaržas, tāpēc visvienkāršākais veids kā konstatēt oglekļa dioksīdu telpās ir ar sensoru palīdzību. Ja CO2 līmenis pārsniedz 1000 ppm, var pasliktināties pašsajūta: samazinās kognitīvās spējas, parādās nogurums, pieļaujam vairāk kļūdu, var rasties elpceļu problēmas, kairinājums, klepus, kņudēšana kaklā.
Ja runājam par dažādām vidēm – dzīvojamām ēkām, skolām, birojiem, sabiedriskām ēkām, jāapzinās, ka katrai ēkai ir tikai tai raksturīgs piesārņojums, ko ietekmē gan ēkas funkcija, gan atrašanās vieta (pilsētas centrs vai mikrorajons). Tāpēc katra vieta ir jāvērtē individuāli – tāpat kā cilvēks veselības pārbaudē. Vienlaikus var identificēt kopīgas problēmas noteikta tipa ēkām.
Skolās galvenā problēma ir pastāvīgs un straujš oglekļa dioksīda pieaugums, lielam skaitam skolēnu ilgstoši uzturoties vienā telpā. Klasēs pārsvarā ir tikai dabiskā ventilācija – iespēja atvērt logu, ko nereti piemirstas izdarīt. Tirdzniecības zālēs, visdrīzāk, būs konstatējams ķīmisks piesārņojums, ko rada sadzīves ķīmijas vai specifisku produktu izgarojumi. Birojos, kur parasti ir nodrošināta mehāniskā ventilācija, biežāk izplatītas ir mikroklimata problēmas – gaisa temperatūras izmaiņas, ja nav gaisa kondicionēšanas vasarā vai pietiekamas apsildes ziemā, kā arī pārāk zems relatīvais gaisa mitrums, kas izraisa gļotādu un kakla kairinājumu. Peldbaseinu ēkās gaisā var būt augstas hlora koncentrācijas, savukārt sporta zālēs – krāšņa mikrobioloģija, jo tur uzturas daudz svīstošu cilvēku, katrs ar savu mikrofloru. Bet visvairāk uzmanības gaisa kvalitātei ir jāpievērš mājās, jo tur var atrast visu iespējamo. Nepareiza siltumizolācija, nekontrolēta gaisa temeperatūra apkures sezonā, pelējums, ēdiena gatavošana, mazgāšana, uzkopšana, oglekļa dioksīds, putekļu ērcītes, mājdzīvnieku spalvas un parazīti utt. – tas viss ietekmē gaisu, ko elpojam. Ja sabiedriskās ēkās visbiežāk ir mehāniskā ventilācija un nodrošināta gaisa apmaiņa, dzīvojamās ēkās lielākoties pieejama tikai dabiskā ventilācija (logi) un pasīvā ventilācija (iebūvēts ventilators vannasistabā vai tvaika nosūcējs virtuvē), un arī to ne vienmēr atceramies lietot.
Salīdzinājumam: iztēlosimies vardi, ko, protams, nevar ielikt verdošā ūdenī, jo varde uzreiz izlēks ārā, bet, ja ieliksim aukstā ūdenī un to pakāpeniski uzkarsēsim, varde nemanot izvārīsies. Ieejot telpā ar lielu gaisa piesārņojumu, to uzreiz jutīsim, bet, ja nepārtraukti uzturēsimies nelielā piesārņojumā, kas pamazām pieaug (kā oglekļa dioksīds klases telpā vai mājās), dienas beigās jutīsimies kā vārītas vardes. Hroniskas veselības problēmas, protams, neveidojas vienā dienā vai nedēļā, taču, simptomus ignorējot, pie tiem pierod, un tad gan ir viegli palaist garām brīdi, kad slikts gaiss sāk ietekmēt ne tikai pašsajūtu, bet arī veselību. Īstermiņā tā var būt šķaudīšana, klepošana, ādas kairinājums, acu asarošana, ja radies ķīmisks piesārņojums; sausas gļotādas, āda un kakls, ja gaiss ir pārāk sauss; lokāli apsaldējumi, muskuļu un locītavu stīvums, ilgstoši uzturoties caurvējā; koncentrēšanās spēju zudums, miegainība un nogurums, ja telpā ir pārāk karsts utt. Ar laiku pieaug hronisku slimību risks, un cilvēkam var parādīties neizskaidrojamas alerģijas, bronhiālās astmas pazīmes, dermatīts, ādas nieze, ekzēma. Visvairāk no sliktas gaisa kvalitātes cieš jutīgā populācija – zīdaiņi un mazi bērni, grūtnieces, seniori, cilvēki ar hroniskām elpceļu problēmām un citām hroniskām slimībām.
Ir daudz dažādu sensoru, kas palīdz cilvēkam pamanīt brīdi, kad gaisa kvalitāte telpā ir kritiski pasliktinājusies. Savi sensori ir gaisa temperatūrai, mitrumam, CO2 līmenim utt. Inovatīvākie no tiem spēj identificēt ne tikai vienu, bet dažādas problēmas un vēl informēt saimnieku ar ziņu uz mobilo tālruni, kā, piemēram, LMT viedais gaisa kvalitātes un dūmu sensors “Elpo”. Sensori nesaka, ka noteikti radīsies veselības problēmas, tas ir tikai atgādinājums, ka, neko nedarot, problēmas agri vai vēlu liks par sevi manīt. Par gaisa kvalitāti ir jārūpējas cilvēkiem pašiem, ieteicams, pirms sensori brēc nebalsī.
Ko tad darīt, ja telpā ir slikts gaiss? Pirmais un galvenais solis – apmainīt gaisu, atverot logu vai iedarbinot mehānisko ventilāciju. Ja telpā ir par daudz oglekļa dioksīda, vēdināšana ir vienīgais efektīvais līdzeklis. Var, protams, lietot dažādus palīglīdzekļus, piemēram, slimnīcās, izmanto īpašas dezinfekcijas iekārtas, bet vai to vajag birojā, kur strādā trīs cilvēki, – diez vai. Toties varbūt ir vērts padomāt par gaisa jonizētājiem, ozonētājiem, mitrinātājiem, sausinātājiem vai filtrācijas iekārtām, kas gaisu attīra, izfiltrējot cietās daļiņas (putekļus, putekšņus utt.) vai veicot ķīmisko filtrāciju ar ogles vai HEPA filtriem. Un nevajag novērtēt par zemu pavisam ikdienišķas darbības. Ja gatavo – ieslēdz tvaika nosūcēju. Ja pavadi mierīgu vakaru mājās, nededzini aromātiskās sveces, bet izbaudi viens otra kompāniju. Ja kaimiņi telpās smēķē, aizej, aprunājies – varbūt izdosies ne tikai vienoties par tīrāku gaisu, bet arī nodibināsies labas attiecības. Un biežāk atver logu – nav nekā uzmundrinošāka par svaigu gaisu.
