Eksperti diskutē: Rīga bez graustiem jeb kā veicināt degradēto teritoriju sakopšanu pilsētā
Graustu, aizsērējušu ūdenstilpju, mežonīgu krūmāju un dubļainu ceļu vietā – stalti dzīvojamie nami un biroju ēkas, labiekārtota ielu infrastruktūra, gājēju tiltiņi un zaļi apstādījumi. Kura pilsēta gan varētu vēlēties vēl vairāk? To, ka Rīgā tā nav tikai vēlmju domāšana, apliecina mājokļu attīstītāja “Bonava Latvija” tikko noslēgtais projekts Latgales priekšpilsētā. Tur 3,7 ha platībā sakopta degradēta teritorija un tapis “Krasta kvartāls” – sešas deviņstāvu mājas ar 566 mūsdienīgiem un energoefektīviem dzīvokļiem labiekārtotā bijušās mēbeļu rūpnīcas “Latgale” teritorijā starp Kojusalas, Latgales, Grēdu ielu un Krīdenera dambi. Vienlaikus eksperti norāda – ir pilnībā jāmaina domāšana, lai nekustamā īpašuma attīstītāju skatienus pievērstu degradētajām teritorijām.
No vienas puses, arvien sarūkošais rīdzinieku skaits raisa zināmu trauksmi un liek meklēt veidus, kā apturēt iedzīvotāju aizplūšanu. No otras – kaut arī galvaspilsētā trūkst kvalitatīvas dzīves telpas, ērtu, energoefektīvu ēku, zaļas un labiekārtotas vides, teritorijās, kur ir visi priekšnosacījumi šādu projektu attīstībai, mājokļu attīstītāji regulāri paklūp pār sprunguļiem, ko viņu riteņos liek birokrātija, izpratnes trūkums un novecojusi domāšana. Par to diskusijā “Rīga bez graustiem jeb kā panākt degradēto teritoriju sakopšanu pilsētā?” 12. septembrī sarunājās eksperti – Rīgas domes Attīstības komitejas vadītāja Inese Andersone, jauno projektu attīstītāja “Bonava Latvija” valdes priekšsēdētājs Mareks Kļaviņš, biedrības “Rīgas apkaimju alianse” valdes priekšsēdētājs Māris Jansons, pilsētplānotājs, SIA “Grupa93” direktors Neils Balgalis un biedrības “Pilsēta cilvēkiem” pārstāvis Mārtiņš Kozlovskis.
Kas kuram degradēts
Ko iesākt ar būvlaukumu, kura attīstību kavē viena pussagruvusi ēka, kas pilsētai tomēr šķiet kultūrvēsturiska vai arhitektoniska, tāpēc saglabājama vērtība? Vai atteikties no jauniem mājokļiem, sargājot vēsturiskos dārgumus, vai arī droši braukt pāri ar buldozeru labākas nākotnes vārdā? Eksperti atzīst – patiesība ir kaut kur pa vidu, taču nereti šķēršļus straujākai attīstībai liek vienotas izpratnes trūkums. Rīgas domes Attīstības komitejas priekšsēdētāja Inese Andersone uzsver – pašvaldībai patīk Rīgas jaunā attīstība, taču patīk arī vēsture un industriālais mantojums.
“Vispirms mums būtu jāvienojas, ko saprotam ar degradētām teritorijām. Tās nav tikai brūkošas mājas. Tie ir arī piesārņoti grāvji un kanāli, piemēram, Kīleveina grāvis un Sarkandaugavas upe – sanācija izmaksātu ap 30 miljoniem eiro katrā šajā objektā. Ja mums izdotos to paveikt, mēs redzētu, kā attīstās Torņakalna un Sarkandaugavas apkaime. Bet vai mēs kā sabiedrība un pilsēta esam gatavi investēt šajos projektos, ņemot vērā, ka aizņemties tam nevaram, bet Eiropas fondi naudu šādam mērķim neparedz? Toties pašvaldība šogad iegulda 10 miljonus eiro Skanstes revitalizācijā – te būs jaunas ielas, parks, rekreācijas vietas jauniešiem, bērniem. Un atkal – kas vieniem degradēta teritorija pilsētas centrā, otriem – viņu mazdārziņi, kur kaut ko stādīt un audzēt. Degradētas teritorijas var būt arī privātīpašums, un mēs nevaram ielauzties otra pagalmā un teikt – mēs te tagad rosīsimies, jo tu pats neko nedari,” skaidro Inese Andersone. Viņa uzsver – pašlaik notiek Rīgas teritoriju plānošanas process pašā pilsētas kodolā – vēsturiskajā centrā, lai apzinātu, kas būtu darāms gan privātajam sektoram, gan pašvaldībai.
Ne tikai sargāt, bet arī attīstīt
Daudziem tas var šķist pārsteidzoši, bet pat Krasta ielu virkne pilsētplānotāju uzskata par degradētu teritoriju, atgādina SIA “Grupa93” direktors Neils Balgalis: pāris kilometru attālumā no pilsētas centra pie upes, kur varētu radīt izcilus apstākļus dzīvojamo ēku būvniecībai, atrodas angāri, lielveikali un stiepjas automaģistrāle. Viņš gan mierina – vērtības transformējas, kā to šobrīd lieliski var vērot Latgales priekšpilsētā. Galvenais būtu mainīt Rīgai ierasto punktveida attīstību un veidot savienojumus, turklāt darīt to ātri un saskaņoti, aizsargājot to, ko var aizsargāt, bet netraucējot būvēt tur, kur var būvēt.
“Mums būtu jāmaina domāšanas veids – no aizsardzības uz attīstību. Mēs ļoti daudz domājam par aizsardzību – par dabas aizsardzību, par vēsturisku ēku aizsardzību, – kas ir mantojums no mežonīgajiem deviņdesmitajiem gadiem, kad apsviedīgi cilvēki, piemēram, Turaidas pilī gribēja ierīkot kazino. Taču mēs joprojām ieņemam aizsardzības pozīciju, kaut arī būtu jāliek klāt attīstības komponente. Tā vietā, lai fokusētos uz vērtību aizsardzību, mums būtu jākoncentrējas uz degradēto teritoriju attīstību. Piemēram, “Krasta kvartāls” ir visas Rīgas lepnums, kura detālplānojumu izdevies īstenot ļoti īsā laikā – 9 mēnešos – par baltu skaudību gan mūsu kaimiņiem lietuviešiem, kam šāda mēroga projekta plānošana un saskaņošana prasītu pusotru, divus gadus, gan igauņiem, kas Tallinā kaut ko tādu mēģinātu panākt gadiem ilgi. Tātad ir iespējams izdarīt, nebaidoties un strādājot kopā! Pilsētas attīstībai ir svarīga lielu teritoriju iekļaušana atpakaļ apritē. Taču tam, tāpat kā uzņēmējdarbībā, ir svarīgs ātrums,” norāda Neils Balgalis. Viņš arī atgādina, ka salīdzinājumā ar 2000. gadu sākumu attīstītāji ir nobrieduši un zina, kā būvēt, tāpēc šobrīd būtu svarīgi nepalaist garām labas iespējas tikt pie kvalitatīviem uzlabojumiem pilsētvidē.
To, cik ļoti apkaimes vērtību var celt vienas degradētas teritorijas sakārtošana, uzsver arī Biedrības “Pilsēta cilvēkiem” pārstāvis Mārtiņš Kozlovskis: “Manuprāt, pašvaldībai būtu plašāk jāskatās uz degradētajām teritorijām, meklējot pievienoto vērtību, ko tās var nest visai apkaimei. Kā labu piemēru var minēt atjaunoto Āgenskalna tirgu un atdzīvināto Uzvara parku, kas ir būtiski vairojis Āgenskalna pievilcību, cilvēki vairāk grib tur dzīvot, ir lielāks pieprasījums pēc mājokļiem, un aug arī attīstītāju interese ieguldīt būvniecībā un renovācijā.”
Strādāt kopā un vienoties par mērķiem
Lielākais jauno mājokļu attīstītājs “Bonava Latvija” rūpīgi izvēlas vietu saviem nākamajiem projektiem un priekšroku dod zemes gabaliem, kas jau iepriekš tikuši izmantoti un ir piemēroti dzīvojamai apbūvei. “Rīgā aptuveni astoņdesmit procentiem no visiem zemes gabaliem ir dažāda veida apgrūtinājumi. Visizplatītākie ir ekspluatācijas aizsargjoslas ap inženiertīkliem, koplietošanas ceļi, zemesgabala īpašniekam nepiederošas būves, kā arī īpaša statusi objekti, piemēram, dižkoki. Plānojot šāda zemes gabala apbūvi, apgrūtinājumu ievērošana ir obligāta un paredz attiecīgu saskaņojumu saņemšanu, kas nereti mazina zemes gabala pievilcību potenciālo attīstītāju acīs,” atzīst “Bonava Latvija” valdes priekšsēdētājs Mareks Kļaviņš.
Viņaprāt, degradēto teritoriju pievilcība attīstītāju acīs palielinātos, ja tiktu atbalstītas īpašnieku vēlmes ar to kaut ko iesākt. Saglabāt ēkas ir labi, bet, ja esošajā veidolā tās nespēj atgūt resursus, kas jāiegulda to saglabāšanā, neviens uzņēmējs ar to nenodarbosies. Tāpat viņš uzskata, ka būtu jāmaina Rīgas domes saistošie noteikumi, kas būtiski apgrūtina attīstītāju darbu, piemēram, maksa pašvaldībai par to, ka tiek aizņemta iela, kuru attīstītājs remontē. “Attīstītājus varētu iedrošināt, nevis nodarbojoties ar birokrātiju, bet vienojoties par mērķi; nevis meklējot ieganstus, kāpēc kaut ko nevaram izdarīt, bet gan domāt, kā to paveikt, strādājot visiem kopā,” saka Mareks Kļaviņš.
Viņam piebalso arī biedrības “Rīgas apkaimju alianse” valdes priekšsēdētājs Māris Jansons – lai gan attieksme pret to, kam būtu jāmaksā par Rīgas ielu sakārtošanu privātu uzņēmēju projektos, nav viennozīmīga, kompromisi un vienots redzējums par mērķi ir vajadzīgi. “Pilsētai ir jāpasaka, kas tai ir svarīgi, un arī attīstītājam, protams, ir savas intereses, kuras nevar neņemt vērā. Jaunas ielas vajag, taču tā nauda kaut kur ir jāatrod, tātad jāatņem kaut kam citam. Nereti, attīstītājiem velkot deķi uz savu pusi, cita ļoti svarīga puse paliek nepiesegta. Taču ir jābūt skaidriem un vienādiem spēles noteikumiem visiem.”
Kā vienu no risinājumiem eksperti min kompensējošo plānošanu – piemēram, attīstītājs sava projekta ietvaros izbūvē jaunu ielas posmu vai labiekārto ietves, ko lieto ne tikai jaunā nama iedzīvotāji, bet visi apkaimes iemītnieki, un pilsēta pamazām atmaksā ieguldīto naudu, kā tas tiek praktizēts Lietuvā. Tāpat būtu jāveicina privātā un publiskā partnerība, kuras ietvaros, būvējot jaunos projektus, attīstītājs pēc pilsētas pasūtījuma izbūvē, piemēram, jaunu ielas krustojumu, ko pašvaldība ar laiku pārņem savā pārziņā.
Visu diskusiju iespējams noskatīties “Bonava Latvija” Facebook lapā.
