Eksperti uzsver – dažādu atkritumu veidu dedzināšana Jāņu ugunskurā ir bīstama veselībai un videi
Viens no Jāņu svinēšanas tradicionāliem rituāliem ir ugunskura iekuršana. Tomēr, kā liecina novērojumi, sabiedrība nereti izvēlas ugunskura liesmās atbrīvoties no dažādām izlietotā iepakojuma vienībām, videi kaitīgām precēm un bīstamiem atkritumiem, kuru patvaļīga dedzināšana neatbilstošos apstākļos rada būtisku piesārņojumu, kas izraisa negatīvas sekas dabai un cilvēka veselībai. Atkritumu dedzināšana ugunskurā ir administratīvi sodāma rīcība.
“Tradicionāli Jāņuguns kurta augstāka kalna galā, apspīdot plašu apkārtni un simboliski ietekmējot auglību laukos un pasargājot no ļaunuma un slimībām. Tradīcijas saglabājušās līdz mūsdienām, tomēr reālo Jāņu ugunskura ietekmi uz dabu cilvēki spējuši mainīt. No auglības, veselības un labā sarga Jāņuguns nereti pārvērsta par potenciālu draudu veselībai un dabai, ja ugunskurā dedzinātas lietas, kuras nedrīkst mest ugunī,” uzsver “Zaļā josta” pārstāve Laima Kubliņa.
Izplatītākā atkritumu vienība, ko cilvēki neapdomīgi dedzina Jāņu ugunskurā, ir plastmasu saturoši pārtikas iesaiņojumi un vienreizlietojamie trauki un izstrādājumi. Piemēram, šķietami nevainīgais materiāls polivinilhlorīds (PVC) sadeg vairāk nekā 1000 0C temperatūrā, savukārt ugunskura temperatūra nepārsniedz 300-400 0C. PVC materiālam nepilnīgi sadaloties, gaisā izplatās hlorsavienojumi un dioksīns, ko ieelpojot, nodarām pāri gan savai veselībai, gan apkārtējai videi, piesārņojot gaisu, ko paši elpojam. Turklāt šīs kaitīgās vielas pieder pie noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem, kas nogulsnējas uz augsnes, līdz ar lietus ūdeņiem nonāk gruntsūdeņos, radot piesārņojumu, kas apdraud vidi un cilvēku vēl vairākus gadus. Galarezultātā noturīgie organiskie piesārņojumi nonāk un uzkrājas cilvēka organismā caur augiem, kurus lietojam pārtikā. Uzkrājoties cilvēka organismā, plastmasas nepilnīgas sadegšanas laikā radušās kaitīgās vielas izraisa dažādas saslimšanas, bojā endokrīno un reproduktīvo sistēmu, palielina audzēju risku.
Lai arī veikalu plauktos vienreizlietojamie polistirola (PS) trauki vairs nav sastopami, tomēr PS kā iesaiņojuma materiāla veids turpina tikt plaši izmantots pārtikas produktu fasēšanai. Izmests Jāņugunī, polistirols degot izdala bromorganiskos savienojumus, kas ietekmē reproduktīvo sistēmu, uzkrājas taukaudos, kā arī nonāk mātes pienā.
Nereti ugunskurā tiek utilizētas arī videi kaitīgas preces kā auto riepas, saplīsušais piepūšamais matracis vai izlietotas baterijas. Jāuzsver, ka videi kaitīgo preču dedzināšana ir īpaši bīstama kā videi, tā arī cilvēka veselībai. Piemēram, riepas, kā arī citi gumijas izstrādājumi, sadegot izdala sēra organiskos un neorganiskos savienojumus, kam ir elpceļus kairinoša un smacējoša iedarbība, un ir īpaši bīstama astmas slimniekiem. Arī izlietoto bateriju nonākšana ugunskurā ir nepieļaujama savas bīstamības dēļ. Sadegot bateriju sastāvā esošajām skābēm un citām ķimikālijām, bīstamie ķīmisko vielu savienojumi izgarojumu veidā nonāk gaisā un vēl daudzus gadus saglabājas ugunskura pelnos un zemē. Šāda piesārņota ugunskura vieta vairs nekad nebūs piemērota kartupeļu cepšanai. Turklāt, baterijām degot, to korpuss var sprāgt un ķimikālijas var apdraudēt tuvumā esošos cilvēkus, radot smagus ķīmiskus apdegumus.
Par konstatētu atkritumu dedzināšanu ir jāinformē pašvaldības policija. Par neatbilstošu atkritumu apsaimniekošanu, tostarp dedzināšanu, var tikt piemērots naudas sods – fiziskai personai līdz 1000 eur, savukārt juridiskai personai līdz 2800 eur.
Tāpēc “Zaļā josta” aicina kurt gaišu ugunskuru, nemest tajā visu, kas pa rokai, aiztaupot kaitējumu savai un citu veselībai un dzīvajai dabai. Lai nelauzītu galvu par dažādu sadedzināšanai nepiemērotu atkritumu utilizāciju, L. Kubliņa iesaka gatavoties svētku svinībām laikus: “Lai mazinātu radīto atkritumu daudzumu, jāpārdomā, ko un cik daudz liksim galdā. Visiem svinību viesiem jāvienojas, kādus gardumus katrs sarūpēs, lai nerastos pārtikas atkritumi. Savukārt, pagatavojot maltīti pašiem un ņemot to līdzi daudzkārt lietojamos traukos, nevis pērkot jau gatavos ēdienus vienreizlietojamos iesaiņojumos, iespējams ievērojami mazināt radīto iepakojuma atkritumu apjomu. Svētku laikā radītiem iepakojuma atkritumiem, no kuriem nav iespējams izvairīties, jāsarūpē tukšas kastes vai lieli maisi, kur šos atkritumus sašķirotā veidā izmest, lai pēc svētkiem ērti nogādātu uz tuvāko atkritumu šķirošanas laukumu vai konteineru.”
