Eksperts: "Ar sabiedrību jārunā pietiekami atklāti. Mēs gribam būt energodroši"
“Ar sabiedrību ir jārunā pietiekami atklāti. Mēs gribam būt energodroši,” diskusijā par enerģētisko neatkarību uzsvēra Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks enerģētikas jautājumos Edijs Šaicāns.
Runājot par energoneatkarību, Šaicāns aicināja izprast atšķirību, jo viens ir absolūtā energoneatkarība, bet otrs – energoneatkarība, kur Latvija nepieciešamības gadījumā spēj aizvietot energoresursus, lai būtu neatkarīga no dažādām piegādēm. Viņš atklāja, ka patlaban ir divi paralēli virzieni. Pirmais saistīts ar iedzīvotāju individuālā patēriņa samazinājumu. Otrs – radīt pieejamus energoresursus nākamajai apkures sezonai un nākotnē mazināt šķēršļus, lai kāpinātu atjaunojamās enerģijas jaudas un izveidotu tehnoloģijas.
Izvērtējot pašreizējo situāciju valsts energodrošības jomā, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Enerģētikas institūta profesors Aigars Laizāns izteica šādu salīdzinājumu: “Kad bērns piedzimst, viņu baro no mammas krūts. Kad bērnu no tās atdala, viņš briesmīgi auro. Mēs šobrīd esam līdzīgā situācijā, jo mums bija ļoti lēts energoresurss ilgus gadus. Tagad esam situācijā, kur mums pašiem jāsāk domāt par to, kā mēs katrs un kā valsts tālāk dzīvosim.” Arī zaļās enerģijas uzņēmuma “Gren” biznesa vadītājs Latvijā Andris Vanags pievienojās, ka ir svarīgi skatīties uz drošu energoapgādi: “Skaidrs, ka Latvija viena pati nekad nebūs pilnīgi pašpietiekama un energoneatkarīga. Tāpat kā mēs nekad nebūsim militāri neatkarīgi, pašpietiekami. Mums jāsadarbojas ar partneriem un tie ir rūpīgi jāizvēlas. Ja mēs esam Eiropas Savienības valsts, tad mums nevajadzētu baidīties sadarboties ar Lietuvu, Igauniju un Skandināviju.”
Viens no Skandināvijas valstu paraugiem, kas izskanēja diskusijas laikā, ir enerģijas ražotnes Eiropā, kurās tiek izmantoti pārstrādei nepiemēroti atkritumi. Vanaga skatījumā, Latvija ir palikusi kā sala, kur šāds risinājums nav attīstīts un realizēts, bet šobrīd tam ir potenciāls. “Jo vairāk pārstrādei nederīgo atkritumu varēs lietderīgi izmantot siltuma un elektrības ražošanā, jo izdevīgāk tas būs sabiedrībai un videi,” skaidro A. Vanags.
“Atkritumu resurss mums ir daudz neizmantots. Eiropā industriālā simbiozē viens no nozīmīgākajiem projektu veidiem siltumenerģijas iegūšanai ir tieši izmantot tos atkritumus, ko vairs nav iespējams pārstrādāt citā veidā, kā vien uzglabāt atkritumu poligonos. Atkritumu pārvēršana lietderīgā enerģijā ļautu mazināt izmaksas par poligonu uzturēšanu, pozitīvi ietekmētu vidi, nevis degradētu to, un attiecīgi spert soli pretī energoneatkarībai,” atgādināja biedrības “Cleantech Latvia” izpilddirektore Evija Pudāne.
Atbilstoši Eiropas Savienības mērķiem līdz 2035. gadam Latvija atkritumu poligonos varēs glabāt 10 % no gadā radītajiem sadzīves atkritumiem. Pašlaik valsts apglabā gandrīz 60 %, un no tiem vairāk nekā puse ir otrreizējai pārstrādei (izejmateriālu ieguvei) nederīgi.
“Industriālā simbioze tik tiešām ir viens no aprites ekonomikas stūrakmeņiem un vadošiem modeļiem. Tas nozīmē, ka tas, kas vienam ir palicis lieks un to nevar vairs izmantot, tas nevis tiek apglabāts poligonā, bet gan maksimāli izmantots cita produkta ražošanā vai pakalpojuma sniegšanā,” skaidroja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere, piebilstot, ka atkritumu hierarhijā, pirmkārt, būtu jāizvairās no to radīšanas un jāsamazina atkritumu apjoms, tāpat jāpārstrādā materiālā jeb jaunā produktā. Savukārt pārējo, ko nevar pārstrādāt, izmanto iepriekš pieminētās enerģijas ražošanā.
Ieguvumus industriālās simbiozes projektam uzsvēra E. Pudāne: “Man liekas, ka viens no svarīgākajiem skaitļiem, ja mēs skatāmies uz to, ka mēs varētu samazināt Rīgā izmantoto siltumapgādi, – labais krasts varētu būt aptuveni 25 % finansēts no enerģijas, ko iegūtu, reģenerējot atkritumus. Savukārt atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā 2021.–2028. gadam minēts, ka Latvijā pārstrādei nederīgu, bet augstas energoietilpības materiālu daudzums, ko iespējams sagatavot kā energoresursu enerģijas ražošanai, ir diezgan liels, proti, 200–220 tūkstoši tonnu gadā. Tas ir enerģijas daudzums, kas ekvivalents 7 % dabas gāzes importam gadā.”
Arhitekte Beatrise Šteina, kurai ir darba pieredze Dānijā, norādīja uz reģenerācijas stacijas veiksmīgo integrāciju pilsētvidē, ko izdevies realizēt Kopenhāgenai: “Melnais mākonis un nelabais aromāts, kā arī kaitīgums ir pagājušā gadsimta uzskats, kas, pielietojot mūsdienu tehnoloģijas, vairs neeksistē. Modernajās tehnoloģijās dūmu gāzes ir iespējams attīrīt tā, ka tiek sasniegti CO2 neitrāli izmeši. Kopenhāgenas piemērā ēka ir pilsētvidē ar publisku slēpošanas funkciju. Iedzīvotājiem esot iesaistītiem procesā, tiek novērsts negatīvais uzskats, jo tā cilvēki saprot, ka tas ir videi draudzīgāk par nepārstrādājamo atkritumu glabāšanu vidē.”
Tāpat līdzšinējai pieredzei vērsa uzmanību A. Laizāns: “Mēs šobrīd taisām lielus atkritumu kalnus, aprokam un atstājam sev nevajadzīgas, pat kaitīgas vielas un materiālus nākamajai paaudzei kā sveicienu no mums. Ja mēs neizmantosim to visu, ko var izmantot atkārtoti, kā arī to, ko var izmantot enerģijas ieguvei, tad, aprokot šos atkritumus, mēs turpināsim bojāt un piesārņot Latvijas lielāko vērtību – zemi. Viennozīmīgi ir vērts skatīties uz pasaulē pārbaudītām un atstrādātām tehnoloģijām, kas nodrošina tīru un kontrolētu šo atkritumu pārstrādi – viens labs piemērs ir Jelgavas koģenerācijas stacijā izmantotā verdošā slāņa izmantošana degkamerā.”
E. Šaicāna skatījumā, šādas stacijas ir konceptuāls risinājums, lai nodrošinātu siltumapgādi, bet ir nepieciešams rast stratēģiski piemērotāko atrašanās vietu no jaudas un piegādes aspekta.
Diskusijas laikā nevalstiskās organizācijas, publiskā un privātā sektora pārstāvji vērtēja Baltijas reģiona energoapgādes infrastruktūru, alternatīvas siltumapgādes risinājumus, aicinot pievērt uzmanību Skandināvijas valstu industriālās simbiozes principam, lai uzlabotu energoapgādes drošības situāciju nākotnē.
