Eksperts: Latvijas būvniecības normatīvos valda haoss
Kā pareizi izvēlēties, ko un kā likt konstrukciju aprēķinos? Kāda ir pieredze, izmantojot dažādus Latvijā pieejamos normatīvus?
Normatīvu sistēma Latvijas valstī būvkonstrukciju projektēšanā nav sakārtota tādā līmenī, lai būvinženierim vismaz būtu iespēja izstrādāt juridiski korektu projektu ar uzsvaru uz «juridiski», jo tas, cik droši ir projekta risinājumi, ir atkarīgs tikai no būvinženiera pieredzes. Būtībā jebkura normatīvu sistēma ir droša, ja vien netiek pieļautas kļūdas. Tātad aktuālākais jautājums: kā tas tiek darīts Latvijā? Šajā jautājumā Latvijā ir pilnīgs haoss – viens būvinženieris izmanto LBN un SNiP, otrs – LBN kombinācijā ar eirokodiem, vēl kāds projektē tikai pēc eirokodiem. Interesantākais, ka neviens variants juridiski nav pilnīgi korekts. Piemēram, metāla konstrukcijām SNiP ir izņemts no izmantojamiem normatīviem jau desmit gadus, kaut gan tas ir no tās pašas normatīvu grupas, no kuras LBN. Savukārt eirokodi vēl nav pilnā komplektā apstiprināti un iztulkoti, lai izmantotu Latvijā kā visaptverošu nacionālo standartu, tas ir, vairākiem trūkst nacionālo pielikumu, kuros tiek doti galvenie drošības koeficienti un prasības. Bez nacionālā pielikuma EN ir tikai sagatave vai informatīvs materiāls. Trešais variants – kombinācija no LBN un EN – neatbilst vispārējo būvnoteikumu prasībām, kur teikts, ka vienas konstrukcijas projektēšanā nevar izmantot dažādu valstu normatīvus vai standartus. Un tas nav pārmetums būvinženieriem, bet gan tām valsts iestādēm, kas atbild par šo normatīvu sistēmu. Turklāt es minēju tikai nesaistes starp normatīvu sistēmām. Vēl jau pastāv pretrunas pašu normatīvu sistēmu iekšienē, piemēram, LBN nosaka, ka jālieto B markas betons vai AIII klases stiegrojums, ko Latvijā jau sen vairs neražo, tiek prasīts ēku aprēķins uz seismiku, bet nav doti nekādi izejas parametri pēc kuriem to veikt, LBN būvklimatoloģijā dotas vienas vēja slodzes, bet eirostandarta nacionālajā pielikumā – citas. Šo uzskaitījumu var turpināt ilgi. Un tās ir tikai «lielās» nesaistes, kas ietekmē vesela normatīva vai visas būves aprēķina rezultātu. Ir vēl ievērojams daudzums redakcionālu tulkoto dokumentu neprecizitāšu vai pat kļūdu, kas var būtiski ietekmēt konkrētās konstrukcijas vai mezgla aprēķina rezultātu.
Izskatās ļoti bezcerīgi. Kāda ir izeja no situācijas?
Reāli situācija nav tik bezcerīga, ka visi projekti ir neatbilstoši. Tomēr to var saukt par sprādzienbīstamu, jo, kā jau teicu, katrs būvinženieris meklē savu «recepti» un pieņem lēmumus atbilstoši savai pieredzei. Uzsvars uz «sava recepte», jo ekspertam, iespējams, ir «cita recepte», un, ja ir konflikts, parādās vēl trešais un ceturtais eksperts ar saviem viedokļiem. Tas nozīmē – pat ja risinājumam no nestspējas viedokļa nav problēmu, iespējams, ir kādas neatbilstības pret kādu no normatīviem vienā no iespējamām kombinācijām.
Izeja ir skaidra – sistemātiski jāveic normatīvās bāzes korekcijas. Un tikpat skaidrs, ka līdz šim Ekonomikas ministrija to neveica vai veica nepietiekami, lai būtu jūtams efekts. Es pat teiktu, ka konkrētais darbs ar normatīviem nebūtu jāveic tieši ministrijas ierēdņiem, bet ministrijai ir jānodrošina sistēma, kas ietver ārpakalpojumu, informācijas apriti un galarezultātā izstrādātā dokumenta apstiprināšanu. Šajā gadījuma es domāju nepārtrauktu darbu ar normatīvo dokumentu sistēmu, kas ietver informācijas apkopošanu, izmaiņu sagatavošanu un apstiprināšanu. Patlaban līdzīgi darbojas eirostandartu ieviešanas process. Ir tikai kāda neliela starpība – lai sakārtotu dokumentu sistēmu kopumā, tas ir, novērstu kļūdas vai neatbilstības, jāiesaista visa būvinženieru sabiedrība vai jāizveido profesionāla iestāde, piemēram, pētniecības institūts, kas ar to nodarbotos nepārtraukti. Otrs variants ir maz ticams, tā ka atliek iesaistīt būvinženieru sabiedrību. Lai tas notiktu, jābūt atgriezeniskajai saitei un sapratnei, ka sistēma darbojas, tas ir, jāsaprot, kas apkopo informāciju, kas dod rekomendācijas izmaiņām, cik garš ir process un kad var gaidīt rezultātu izmainītu normatīvu vai aktu izskatā. `
Turpinot jautājumu par normatīviem, būtiski ir noteikumi par projekta sastāvu, detalizācijas pakāpi un prasībām veicamo aprēķinu apjomam un noformējumam.
Piemēram, konstruktors projektējis vienu veikalu. Vai otram tādam pašam veikalam tik un tā jāpārrēķina katrs mezgls?
Pat vienas veikalu ķēdes veikali nemēdz būt pilnīgi vienādi, taču, ja atkārtojas pilnīgi vienādi risinājumi, kāpēc neizmantot jau gatavus mezglus un to aprēķinus projektā? Protams, to nevar darīt automātiski, skatoties tikai uz izmēriem plānā. Var mainīties pasūtītāja prasības. Piemēram, Maxima veikalu ķēde pēdējā laikā prasa jumta konstrukcijas rēķināt tādai sniega slodzei, lai ziemā nebūtu sniegs jātīra. Tātad, ja par paraugu ņems piecus gadus vecu projektu, tas vairs neatbildīs šodienas prasībām. Runājot par paraugu izmantošanu, ļoti raksturīga ir situācija, ka būvnieki pamato savus priekšlikumus ar šādiem argumentiem: «Es tādu jau cēlu, pārsegums bija 16 centimetru biezs, viss bija normāli, bet jūs projektā esat ielikuši 20 centimetrus.» Salīdzinājumu var veikt ar līdzīgiem izejas datiem un prasībām, piemēram, tāds pats laidums, tāda pati slodze. Ir ļoti daudzi faktori, kas var ietekmēt konstrukciju, kaut vai ugunsdrošības prasības vai papildu prasības izliecēm. Faktori summējas.
Kāda ir situācija ar slodzēm saistīto normatīvu jomā?
Latvijā nav normatīva, kas nosaka slodžu izmantošanu. Lāpāmies ar SNiP, ko pieļauj Mministru kabineta noteikumi, vai arī eirostandartu. Toties mums ir klimatoloģisko slodžu normatīvs, tikai nav pietiekamas informācijas. Sniega slodzei ir dota ļoti aptuvena (tikai desmit apdzīvotas vietas) Latvijas shēma, no kuras grūti precīzi pateikt vērtības. Kartei ir pievienota tabula, kurā neeksistē tādas pilsētas kā Rīga, Ventspils, Valmiera. Būvinženieriem jāzīlē, kāda Rīgā slodze, jo tuvākā norādītā ir Ainažos un Dobelē, un, ja pieņem formāli, aprēķinos vēl aizvien var lietot 70 kg/m2. Ja ārzemju eksperts man prasa precīzu ciparu sniega slodzei Rīgā, es to nevaru nosaukt. Man, inženierim, ir jādod meteoroloģiskā prognoze!
Tas īpatnējākais, ka pirms pāris gadiem, kad sabruka nezin cik ēku (man bija dati par desmit nopietniem objektiem, kas sabrukuši sniega dēļ, bet domāju, ka reāli bija krietni vairāk), nekas nemainījās. Vairāki būvinženieri tajā gadā pārbaudīja sniega svaru uz zemes, un tika iegūti dati par 120–130 kilogramiem uz kvadrātmetru. Tātad pārāk liela nesaiste starp normās pieļaujamiem 70 kg/m2 un realitāti. Pirms desmit gadiem Lietuvā sniega dēļ sabruka tikko uzbūvēta sporta celtne, un kaimiņvalstī nekavējoties tika palielināta sniega slodze, lai gan tur bija arī konstruktīvas problēmas. Pie mums tā nenotiek.
Tas liecina par attieksmi un nesapratni. Arī tas, ka divdesmit gadu laikā pēc neatkarības atgūšanas atbildīgā ministrija nav izdarījusi neko, lai iztulkotu divus normatīvus un līdz galam sakārtotu LBN sistēmu. Tas tiešām ir traģiski. Arī tas, kādā steigā tiek dzīta cauri Būvniecības likuma pakete, neskatoties uz profesionālo organizāciju iebildumiem, vairāk izskatās pēc kāda pasūtījuma izpildes, nevis vēlmes sakārtot būvniecības sistēmu. Kad ekonomikas ministram kādā intervijā jautāja par būtiskiem uzlabojumiem jaunajā Būvniecības likumā, viņš atbildēja, ka ir sakārtota ar būvniecības procesu saistītā apdrošināšana. Bet apdrošināšana jau nav nekas jauns un darbojās arī līdz šim.
Varbūt cer, ka apdrošināšana līdzēs, ja to vēl vairāk pastiprinās?
Apdrošināšana nevar atrisināt šīs problēmas. Viņi sāk strādāt, kad problēma jau iestājusies. Apdrošināšanas ietekme var parādīties ilgākā laika periodā, operējot ar apdrošināšanas prēmiju lielumu, bet, ja nav skaidras izejas pozīcijas, nav sakārtoti dokumenti, pēc kuriem strādāt, nav iespējams darbu paveikt kvalitatīvi, un to apdrošināšana nevar ietekmēt. Es ar savu pieredzi varu strādāt arī bez nepieciešamajiem normatīviem, jo atradīšu, kā tos izrēķināt, bet kā mūsu normatīvu sistēmā lai orientējas jaunais speciālists, kas pēc universitātes beigšanas nedaudz pastrādā kādā inženieru birojā vai nokļūst projektēšanas birojā, kur ir tikai arhitekti. Viņš nostrādā pāris gadu, pašmācības ceļā apgūst kaut ko papildus, pēc tam iegūst sertifikātu un nolemj, ka strādās individuāli un var taisīt pat debesskrāpi. Neviens nevar pateikt, kā viņš orientējas šajā jūklī, kur ir LBN, SNIP un eirokodi, kur nav korekti definētas slodzes...
Zolitūde ir loģisks iznākums. Tas nav tikai viena inženiera vaina, to pieļauj sistēma.
Vai arī zemākās cenas princips ir daļa no sistēmas?
Patlaban projektēšanas process Latvija tiek degradēts ar zemākās cenas principu. Valsts pasūtījumi varētu būt labas prakses indikatori. Bet kāda ir reālā situācija? Privātais pasūtītājs, publiski pieejamās informācijas avotos iepazinies ar cenām valsts un pašvaldību iestāžu projektēšanas iepirkumos, secina, ka projektēt var arī par trešo vai ceturto daļu no reālajām izmaksām. Pašvaldību izvēle par labu zemākajai cenai formāli ir skaidra, jo, tiklīdz priekšroka tiek dota saimnieciski izdevīgākās cenas piedāvājumam, sākas tiesāšanās un sūdzības, laiks rit, un rodas risks zaudēt ES fondu termiņos ierobežoto līdzfinansējumu. Faktiski tā ir neizdarība vai neprasme, plānojot projektēšanai un būvniecībai nepieciešamo laiku, droši vien arī profesionalitātes trūkums, lai izvirzītu profesionālus kritērijus, jo Publisko iepirkumu likums jau neprasa zemāko cenu kā vienīgo alternatīvu. Bet, ja ir konkurss par zemāko cenu, projekts visbiežāk tiek izstrādāts cenai atbilstošā kvalitātē un apjomā. To neglābj pat projektu ekspertīze, kas pēdējā laikā bieži iekļauta projektēšanas līgumā, jo ekspertu izvēlas pats projektētājs, kas principiāli jau ir nepareizi. Pat ja pasūtītājs saprot, ka projekts nav kvalitatīvs, tas ir jāpieņem, citādi rodas risks zaudēt ES fondu termiņos ierobežoto līdzfinansējumu. Un tas ir tikai ceļa sākums. Tālāk ir būvniecības konkurss atkal par zemāko cenu, un tam par pamatu ir projekts ar nepilnīgu informāciju, pārspīlētām rezervēm, nepārdomātiem risinājumiem un visbiežāk kļūdām, ko profesionāls būvnieks ņem vērā, lai būvniecībā sagādātu papildu tāmes. Tehniskā uzraudzība tāpat nepalīdzēs, jo arī tā tiek izraudzīta pēc zemākās cenas principa. Vai pasūtītājam tas ir izdevīgi? Ieekonomējot uz projektēšanas izmaksām 2–3% no būvniecības izmaksām, būvniecības izmaksas visbiežāk pieaug par 10–15%, nereti arī par 20% un vairāk, nerunājot nemaz par to, ka nepieļaujami pieaug kļūdu risks. Pirmie augļi zemākās cenas principam projektēšanas konkursos parādīsies tuvāko gadu laikā, kad masveidā sāks nodot ekspluatācijā šīs sistēmas radītos produktus, tas ir, ēkas.
Runājot par zemākās cenas principa ietekmi uz projektēšanas nozari, to varētu nosaukt par lēnu pašiznīcināšanās procesu. Zemākas cenas princips nozīmē naudas ekonomiju visā projektēšanas procesā, turklāt ar samazinājumu divas trīs reizes. Pirmkārt, projektēšanas nozarē galvenās izmaksas veido algas, tātad nav iespēju nodrošināt konkurētspējīgu atalgojumu un piesaistīt jaunus, spējīgus speciālistus. Otrkārt, lielas izmaksas saistītas ar datortehniku un programmnodrošinājumu, ko nav iespējams pienācīgi atjaunot, līdz ar to mūsu projektētāji drīz atpaliks no kolēģiem citur Eiropā. Treškārt, projektētāja kompetence atkarīga no tā, cik daudz tiek apgūta informācija paralēli pašam projektēšanas procesam: semināri, kursi un pašizglītība. Arī tas jāsamazina. Tomēr sliktākais būs tas, ja izmainīsies speciālistu domāšana, proti, tiks izvēlēts nevis labākais risinājums pasūtītājam, bet sagatavots pats vienkāršākais risinājums no projektētāja viedokļa, vārdu sakot, vairāk tiks domāts par projektēšanai nepieciešamā laika ekonomiju, izejot uz kompromisu ar projekta risinājumu kvalitāti.
Vai uz projektēšanā izmantoto programmatūru var paļauties, kā to dažkārt dara jauni inženieri?
Programmas ir tikai lieli kalkulatori. Cik precīzi inženieris ievadīs datus, tik precīzu rezultātu arī saņems. Bez aprēķinu programmām projektēšanas nozare šodien vairs nav iedomājama, jo ēkas kļūst arvien sarežģītākas un projektēšanas temps arvien aug. Ar programmu jāprot strādāt, tas nozīmē, ka jāprot pietiekami precīzi ievadīt datus un, saņemot rezultātu, jāprot novērtēt tā atbilstību reālajai situācijai. Tas nāk ar pieredzi. Protams, katrs var kļūdīties, tāpēc būtiska ir savstarpējā kontrole, izstrādājot projektu, un arī korekta projekta ekspertīze.
Attīstās 3D modelēšana, kas prasa no projektētāja papildu prasmes un profesionalitāti, toties būtiski var paātrināt projektēšanas procesu un samazināt kļūdu iespējamību.
Vai konstruktoriem, tāpat kā ārstiem, būtu jāmācās vismaz 12 gadus, līdz varētu strādāt patstāvīgi?
Ķirurgam katrs gadījums ir dzīvības svarā. Konstruktoriem tas varētu būt līdzīgi, tāpēc man nav īsti saprotama ne tikai vieglprātīgā attieksme pret normatīviem, bet arī diskusija par sertifikācijas nepieciešamību. Speciālists mācās visu mūžu, jo notiek nemitīga attīstība. Tāpat augtākas prasības būtu jāizvirza ekspertiem.
Daudz kas atkarīgs no cilvēka spējām, un nebūtu pareizi apgalvot, ka no 30 vai 35 gadiem var būt pieredzējis konstruktors un vadīt biroju. Taču pāris gadu laikā pēc universitātes beigšanas jaunais speciālists vēl nevar uzkrāt pietiekamu pieredzi, lai varētu strādāt patstāvīgi.
Kāds būs laiks, kamēr dzīvē tiks ieviests jaunais likums un vispārīgie būvnoteikumi?
Domāju, ka būs lielāks vai mazāks haoss. Naudas maiņa, Būvniecības likuma maiņa, eirokodu ieviešana. Jaunais Būvniecības likums ir saistīts ar vairāk nekā 50 dažādiem Ministru kabineta lēmumiem, un ir jāpārskata, vai tie nav jāmaina. Ja, likumam stājoties spēkā, nekas netiks izdarīts, tas būs apzināti veidots haoss. Kam tas ir izdevīgi? Ja ministrija nebija gatava to izdarīt, varbūt jaunā likuma ieviešana uz kādu laiku jāatliek. Vecais Būvniecības likums nav tik nepareizs, ka tā dēļ kaut kas apstāsies. Daudz lielāks risks ir izgrūst pusjēlu likumu paketi un tad gadiem to slīpēt. Pat tajā brīdī, kad visa likuma pakete ir sakārtota, vajag pārejas posmu, lai visiem iesaistītajiem speciālistiem ir iespēja iepazīties ar jaunajām normām. Ja mēs nomainām vienu prasību pret citu, cilvēkam pie tās ir jāpierod. Ja tiek nomainīta likumu sistēma veselai nozarei, pārejas periodam ir jābūt vismaz gadam, lai pamanītu nepilnības un kļūdas, kā arī varētu sagatavot kādus papildu dokumentus.
Ekonomikas ministrijā teica, ka šādu situāciju radījuši būvnieki, kuri nevar vienoties. Nenotiek normāls darbs, sēžot pie viena galda, analizējot, izvērtējot un atrodot kompromisus.
Manuprāt, problēma ir Ekonomikas ministrijā. Tur nav pietiekami kompetenti un autoritatīvi cilvēki, kas principā var spriest par nozari kopumā. Tagad tiek pārmests, ka visa būvniecības nozare nespēj vienoties par kaut kādu principu. Klaigāšana notika par vienu lietu, kas, manuprāt, nav galvenā, proti, par sertifikāciju. Netika pietiekami diskutēts par jautājumiem, kas nozīmīguma ziņā ir būtiskāki un vairāk ietekmē nozari. Sertifikācija ir viens mazs jautājums. Sertifikācijas oponenti brauc otrā grāvī, jo, prasot atcelt sertifikātus, būtu loģiski piedāvāt kādu citu kvalitātes kontroles sistēmu, bet tas netika darīts. Sertifikācija manā sapratnē ir tikai siets, kas notur kaut kādu līmeni. Ja rezultāts neapmierina, loģiski būtu samazināt sietam acis, tas ir, palielināt prasības, nevis atcelt sietu vispār. Tas, ka ar sertifikātu kāds pieļāvis kļūdu, nav arguments, lai teiktu, ka sertifikāts nekam neder. Arī pieredzējuši speciālisti var kļūdīties, bet sistēmai jābūt tādai, lai katrs tiek kontrolēts. Svarīga ir ne tikai sakārtota kontrole, bet arī visiem skaidras atbildības robežas katram būvniecības dalībniekam. Latvijā nez kāpēc ir aizmirsts, ka arī pasūtītājs atbild, un viņa atbildībā ir izvēlēties pietiekami kompetentus būvniecības procesa dalībniekus, kā arī līgumā paredzēt saprātīgu laiku gan projektēšanai, gan celtniecībai. Turklāt pasūtītāja atbildībā ir pārbaudīt izstrādāto projektu un to pieņemt.
Mārīte Šperberga
Žurnāla "Būvinženieris" galvenā redaktore
Žurnāls "Būvinženieris" 2014. gada aprīlis
Foto: STOCK.XCHNG; Edijs Pālens / LETA; Lita Krone / LETA
