E un K pērk dzīvokli. Apsveram dzīvi gaisa pilīs
Apstaigājot šīs bēniņu telpas un parunājoties ar to saimniekiem, atklājās arvien vairāk argumentu (daudzus no kuriem es jau iepriekš biju izvēlējies nedzirdēt) par sliktu bēniņu iegādei. Gandrīz nevienai no šīm bēniņu telpām sākotnēji nebija nekādu komunikāciju, daudzos gadījumos arī jumts ir jāceļ uz augšu, kas nozīmē, ka mēs būtu ne tikai vienīgie, kas ciestu no jumta defektiem, bet mums vēl arī būtu jāfinansē tā pārbūve, kas nav ne lēta, ne ātri paveicama. Mānīga ir arī lielā kvadratūra – ja jumts ir 60 grādu leņķī, tad vieta, kurā sākas 2 m augsti griesti, ir 1 m no sienas (atceroties vidusskolas vielu par sinusiem J). Tātad 10 m garai bēniņu platībai lietojami ir par 20 m2 mazāk, nekā sākumā šķiet. Un, protams, daudzi jumti ir zemākos leņķos, piemēram, 45 grādu, kas nozīmē vēl lielākus telpas zudumus dēļ zemajiem griestiem. Cita lieta, ka bēniņu telpas parasti pārdod uzreiz veselas, 200 m2 un uz augšu. Tas nozīmē, ka pat ar viszemāko cenu par m2 summa sanāk salīdzinoši liela. Sākotnēji šo problēmu bija doma atrisināt, sadalot lielo bēniņu telpu uz pusēm un vienu pusi pārdodot vai izīrējot, bet šāda telpu sadalīšana izrādījās daudz sarežģītāka nekā mums likās, tādēļ šo domu atmetām. Tā mēs no bēniņu meklējumiem nolaidāmies vairāk uz zemes. Iespējams, pat nedaudz par daudz, jo atkal sarunās uzpeldēja idejas par privātmāju. Lai arī bijām diezgan skaidri sapratuši negatīvās lietas privātmājai, tomēr ļāvāmies gaisa piļu celšanai. Pārrakām katalogus ar māju projektiem un uzzīmējām arī savas sapņu mājas projektu. Kāds tieši bija šis projekts, pastāstīšu kādu citu reizi, kad uznāks vēlme novirzīties no pamattēmas. Pirms vēl pavisam pārtraucām fantazēšanu par privātmāju, izmēģinājām arī atrast jau gatavu privātmāju, ko vienkārši izremontēt, nevis celt no nulles. Liela daļa privātmāju, kas pieejamas pārdošanā, ir samērā nolaistas koka mājas, kuru izglābšana no bojāejas būtu pāri mūsu spēkiem. Viena, kas mūs nedaudz aizķēra un ko pat centāmies izpētīt tālāk, bija mūra māja, kas atradās botāniskā dārza rajonā, zaļajā teritorijā starp piecstāvu mājām. Tās galvenie plusi bija atrašanās vieta un tas, ka Elīnas vecāki dzīvo turpat blakus lietuviešu sērijas mājā. Mājai bija uzrakstīti telefoni, ka to pārdod, tomēr uz zvaniem neviens neatbildēja. Tā kā māja tajā laikā nebija apdzīvota, mums īsti nebija iespēju sazināties ar tās īpašniekiem, tādēļ netika noskaidrota pat tās cena. Un laikam labi vien bija, jo pēc tuvākas izpētes atklājās, ka māja ir diezgan nolaista un ap to ir dziļa atkritumu kārta. Visādā citādā ziņā diez vai šīs mājas izpēte būtu uzmanības vērta, tomēr tā aizsāka nopietnu fāzi mūsu dzīvesvietas meklējumos. Mums sagribējās dzīvot tieši šajā, botāniskā dārza, rajonā, un tajā mēs atradām vairākus nopietnus kandidātus, un pat uzsākām reālas pārrunas ar bankām un dzīvokļu saimniekiem. Par to – nākamreiz! E&K
