Gastons Neimanis par savu māju Āgenskalnā
Sarkanā Krusta medicīnas koledžas direktors Gastons Neimanis intervijā stāsta, kā pārbūvējis savu māju, atklāj interesantus risinājumus, kurus izmantojis ērtākai dzīvošanai, kā arī stāsta, ar ko savās mājās lepojas visvairāk.
Kāda ir mājas vēsture? Un kā radās doma to pārtaisīt?
Māja agrāk bija pēckara laika tipiska tintnīca. Tā ir būvēta 1949.gadā. Cik zināms, zemi dabūjis kāds virsnieks – padomju armijas virsniekiem tajos laikos deva zemi lietošanai. 1972. gadā tēvs atklāja, ka tāda ir un vēlējās to iegūt savā īpašumā. Man pašam tajā laikā bija dzīvoklis centrā. Runājot par vietu, Pārdaugava man ir daudz mīļāka par centru, jo šeit ir vairāk zaļumu – var gan ar riteni izbraukt, gan ar suni pastaigāties.
Mājai iepriekš bija uz ātro piebūvēts priekšnams, kas lūza nost. Tā bija šķība un greiza, bet vismaz pamati bija ielikti taisni. Iemesls pārbūvēt bija mani abi puikas, kas drausmīgi plēsās, jo vietas bija ļoti maz. Tagadējās vannas istabas vietā bija veļasmašīna ar boileri, kas sildīja ūdeni un vēl vēlāk šeit bija ar malku kurināma krāsns. Telpa bija tik liela, cik tā bija.
Agrāk mājā bija tikai vannas istabas telpa, mazs koridors, virtuve un saimnieku guļamistaba. Puikas gulēja vienā divstāvu gultā un mājās gāja vaļā pamatīgi brāļu kari.
Bija jāsāk domāt risinājumu. Atradu vienu labu arhitektu - Aivaru Rītu, kas manā uztverē bija ļoti prātīgs un viņš uzreiz pateica, lai uzrakstu to, ko es gribu, kādas ir manas vajadzības un kāpēc man tas viss ir jāpārbūvē. Tas man patika.
Kā sākās pārbūves process?
Aivars Rīts sāka šo un to zīmēt. Es savukārt braucot pa Rīgu, pētīju kā ir citur, meklēju idejas. Uzreiz sapratu, ka vēlos, lai koplietošanas telpas ir plašas, lai nav jāspraucas pārējiem garām.
Tad sākās izaicinājums - puikas vēl bija maziņi, mums nebija kur palikt, taču bija jāsāk remonts. Pats lielākais izaicinājums, protams, bija celtniekiem, jo mums bija nepieciešamība turpat arī palikt un dzīvot, kamēr notiktu remonts. Īsāk sakot, māja gan tiktu pārbūvēta, gan turpinātu funkcionēt.
Pirmais lielais etaps - visu pamatu nostiprināšana, jo tie jau bija paguvuši nosēsties. Tad pamazām, tā teikt, pagarināja māju, piebūvējot vēl vienu daļu pirmajam stāvam. Meistari bažījās par to, ka tūlīt sāksies rudens un mitrais laiks. Es savukārt teicu, lai vīri saņemas, jo mums to ir nepieciešams izdarīt – tās ir ērtības, un, ja nesāksim būvēt tagad, mēs zaudējam teju gadu. Es viņus kaut kā tam pielauzu.
Tas rudens, kad sākām aktīvi strādāt pie būvniecības, bija fantastisks, laikam 1999. vai 2000. gads. Paguvām uzbūvēt mājas pagarinājumu uz augšu, jeb otro stāvu. Noplēsām vecajai mājas daļai jumtu, uzlējām betonu, tādējādi sajūdzot veco ar jauno mājas daļu kopā. Viss bija apsegts tikai ar plēvi, un pats lielākais izaicinājums bija tas, ka no viena gala sāka būvēt spāres. Parasti, protams, spāres sāk būvēt no viena un otra gala vienlaicīgi. Vispārsteidzošākais bija tas, ka pirmais lietus bija tieši tad, kad pabeidza likt skārdu. Nospriedām, ka laikam esmu kaut ko ļoti labu kādam izdarījis. Iepriekš kā reiz deviņus gadus nostrādāju par ķirurgu, varbūt tas arī bija iemesls. Tā arī šī māja tapa.
Jumts uzlikts, ko tālāk?
Jumts ziemai tika uzlikts, celtnieki aizgāja prom, un es turpināju ņemties ar tā saucamo melno apdari - riģipsi un visu pārējo. Ziemu nodzīvojām, tā sauktajā, vecajā daļā un pavasarī atkal turpinājām būvdarbus jaunajā daļā un tad jau lēnām pārvācāmies uz to.
Izaicinājumu bija gana daudz. Viens no tiem, protams, ir tas, ka esi piesiets pie vecā plānojuma.
Kā ar grīdām?
Uzreiz zināju, ka halli vēlos ļoti lielu un tai būs siltās grīdas, jo šķiet ērti, atnākot mājās ziemas dienā, apavi paši nožūst no grīdu dotā siltuma. Akmens grīdu izvēlējos tāpēc, ka tā ir ērti kopjama un vēlējos, lai pirmajā stāvā varētu droši nākt iekšā ar apaviem, nedomājot, ka tas bojās grīdu. Manis izvēlētās akmens flīzes ir ļoti izturīga, tās domātas sabiedriskajām telpām. Flīzes arī izskatās ļoti labi - kā no jūras izskaloti dēlīši, un bieži vien cilvēki ir jautājuši, kur tādus dēlīšu var dabūt. Flīzes ir kārtotas pa diagonāli, jo tāds risinājums savelk abas telpas kopā – virtuvi un halli. Tas notika vienkārši - ar arhitektu novilkām striķi telpai pa diagonāli.
Runājot par siltumu, vai ziemā māja ir silta?
Mums ir gāzes apkure, šāda apkure jau bija iepriekš, uzlikām tikai jaudīgāku katlu, kas sanāca arī samērā izdevīgi. Gāzes apkures risinājums ir ļoti labs. Māja, protams, nosiltināta. Siltās grīdas dod savu artavu, tāpēc ar siltumu ziemā nav problēmu.
Interesanti ir tas, ka virtuvē zem letes ir vēl viens radiators, ko nevar redzēt – tika izveidota lūka, kur pa apakšu pienāk gaiss un caur palodzi, kur izkalti caurumi, izplūst siltais gaiss. Ir arī, tā saucamās, siltās durvis – pildītas ar putuplastu.
Paštaisītās trepes
Trepes esmu taisījis pats. Trepju izmaksa ir vienkārši smieklīga, es domāju, ka tā nepārsniedz 150Ls. Pats tās vedu uz galdniecību ēvelēt. Pats izdomāju, kādus stiprinājumus veidot. Domāju, ka trepes tādas arī paliks. Tās stāv jau trīspadsmit gadus un ir vienkārši uzliktas uz grīdas, jo pie siltās grīdas nedrīkst neko skrūvēt.
Kā ritēja sadarbība ar meistariem?
Celtniecībā ir ļoti svarīgi pieturēties pie konkrētiem meistariem. Es neizvēlējos lētākos, zinot, ka ir jāveic pietiekoši liela pārbūve. Viss būvniecības periods, kas kopumā bija gads vai pusotra, aizgāja nedēļas nogalē pašam un radiem strādājot pie mājas būvniecības. Pats liku logus, durvis, elektrību, apdari utt. Tā ir – pats sev sataisīs vislabāk.
Mājas ārpuse
Māja no ārpuses ir apšūta ar putuplastu, jo tas ir salīdzinoši lēts veids un līdz ar to nevar vairs pateikt, kura ir vecā un kura ir jaunā daļa. Māja, protams, iepriekš nebija taisna. Apmetuma biezums ir ļoti atšķirīgs, tādējādi māja tika iztaisnota. Savukārt tas kā veidot jumtu bija vairāk arhitekta ideja. Jumts savelk visu māju it kā kopā. Tā kā jumtu es negribētu savā mūžā labot, tad izvēlējos slīpo jumtu, lai viss sniegs krīt lejā un nerada problēmas. Visa māja ir būvēta tā, ka visur ir pažobeles, kur var savietot dažādas lietas. Kā zināms cilvēkam ir raksturīgi apaugt ar krāmiem.
Mājas iekšpuse
Sienas ir tikai divās krāsās, izņemot indīgi zilo tualetes telpu. Dzelteno gribēju es pats, bet zilo ieteica arhitekts. No sākuma biju pret, taču beigās izskatās ļoti labi. Tā ir pietiekami neitrāla un to var ļoti labi atdzīvināt ar detaļām, kas uz zilās krāsas izskatās labāk nekā uz citām. Iepriekš minētā tualetes telpa savu tumšzilo krāsu aizguvusi no krāna roktura krāsas.
Šajā telpā ir gan kabinets, gan bibliotēka, gan atpūtas daļa, gan guļamistaba un pat vannas istaba. Cilvēki vienmēr jautā, kur ir durvis uz vannas istabu, es saku: "Nevajag".
Stabi otrajā stāvā nav dekorācija, jo vienas mājas puse turas tikai uz tiem. Trešajā stāvā pagaidām var iekļūt tikai caur mazu lūku, kāpjot pa izvelkamajām trepēm. Pagaidām šeit ir mantu glabātuve, taču kādreiz gribētu šeit kaut ko izbūvēt, pats gan nezinu ko.
Pagaidām kopš mājas pabeigšanas, nekas nav pārbūvēts, nekas nav remontēts. Mana pirmā izglītība ir kuģa mehāniķis, tāpēc centos to visu izmantot arī mājas būvniecībā. Taču man ir ieteikums - ja ir nepabeigts trešais stāvs, bet ir funkcionējošs otrais, tad nevajag skopoties ar siltumizolāciju.
Par sajūtām, iekārtojot māju
Iekārtojot māju, ir vairāk jāļaujas savām sajūtām, nevis jāuzticas citam. Gribu dzīvot ar savu interjeru, kas, protams, rodas pamazām. Visas lietas pamazām atrod savu īsto vietu. Māja, tāpat kā Rīga, nekad nav pabeigta. Centos tādas lietas kā elektrības slēdžus, durvju rokturus sakombinēt, lai visā mājā tie būtu vienādi. Tā ir lieta, kas jādomā uz priekšu. Kad vilka elektrību, tad pats staigāju apkārt mājai un domāju, kur kas būtu ērtāk. Nevis vienkārši ļāvu kādam to uzzīmēt. Domāju kā gribu, lai durvis vērtos. Runājot par elektrību, man ieteikums ir visus vadus vilkt uz elektrības kasti. Tad vienmēr ir iespēja visu samanīt vietām. Ar vienu slēdzi ieslēgt, ko vēlies. Sanāk vairāk metru vadu, bet tomēr tās ir neatsveramas ērtības. Viena no gleznām, starp citu, nosedz elektrības kasti.
Runājot par gleznām
Gleznas mājās ir tiešām daudz, liela daļa ir dāvināta. Manas mīļākās stāv pirmajā stāvā. Te ir Matisons, kurš gleznojis Brīvības un Tallinas ielas stūri, Brektes gleznotā Vecrīga un Irbītis.
Un kā ar citām senlietām?
Sekcija, teiksim, ir atrasta miskastē. Māsas vīrs, braucot uz talku, zvanīja un teica, ka te ir kaut kas, kas mani varētu interesēt. Tas bija tepat pāri ielai, kāds droši vien bija, tikko remontējis savu dzīvokli. Tā ir restaurēta, pats uztaisīju iekšējos plauktiņus. Riekstkoka ir gan sekcija, gan ēdamgalds, tikai ēdamgalds ir taisīts no parastāka riekstkoka. Galdu arī ir taisījuši tie paši meistari, kas logus un durvis.
Daudzi no nieciņiem ir atrasti krāmu tirgū vai uzdāvināti. Man ir arī autentisks veca zviedru kuģa kompass. Tagad buriniekiem ir tādi paši, taču daudz spīdīgāki.
Pulkstenis ir no kādas lauku virtuves, tas iepriekš bija nokūpējis un samērā briesmīgs, tam ir 1823. gada mehānisms. Tas ir ar roku taisīts. Es pats viņu savulaik izjaucu, saliku atpakaļ un tas nogāja vienu dienu. Pulksteņu meistars to sataisīja, un tas nogāja nedēļu. Taču tagad viss kārtībā.
Mājās daudz parādās laivu motīvs – gleznās, sīklietiņās, kāds ir stāsts?
Burāšana man ir tuva no bērnības. Laivas un kuģi - man patīk "ķimerēties", process, kurā jāizjauc un jāsaliek kopā, viss vienā veselumā. Bērnībā biju diezgan alerģisks, tāpēc mani sūtīja uz baseinu. Tēvs arī ņēmās ap laivām un burāšanu, tā es arī visu bērnību pavadīju uz ūdeņiem. Tā arī radās atkarība un vajadzība pēc ūdeņiem. Tagad vasaras vakaros braucam ar laiviņu. Pilsētas tveici ir ļoti patīkami nomainīt pret vakara brīzi uz ūdeņiem. Man patīk arī stihijas, bet tādā gadījumā ir jāuzņemas liela atbildība.
Ko vēl vēlētos redzēt savā mājā?
Domāju, ja ne par saules bateriju kā tādu, tad vismaz ūdens sildītāju - melnā kastē melns caurums, ko silda saule. Saules baterijas pagaidām ir dārgas, taču tagad, ceļoties elektrības cenām, jāpadomā vai tas nebūs pat izdevīgāk. Laiku pa laikam domājam, ka gribam savu ūdeni. Arī pamati būtu kaut kad jānosiltina. Būs arī pirtiņa.
Kas ir tas, ar ko mājā lepojies visvairāk?
Es lepojos ar visu kopumā. Trepes man ir mīļas, jo paša taisītas, pulkstenis un sekcija ir labs komplekts. Labi ir tas, ka cilvēki šeit labi jūtas. Mājās ir plašums un laba aura. Lielākais lepnums ir tas, ka tas bija gan finansiāli, gan morāli grūti, taču viss strādā.
Mājas ir ļoti svarīga telpa. Primāri cilvēkam ir nepieciešams sakārtot savu vidi. Tāda bija arī mana doma, remontējot māju. Arī manai mazajai meitenei tagad tas ir nepieciešams - ja cilvēks aug skaistā vidē, viņam rodas vēlme pēc tās arī izaugot.
Foto: Rita Antonova
