Ģeotermiskā apkure: Kādi ir tās veidi, priekšrocības un trūkumi?
Mūsdienās daudzi mājokļu īpašnieki sapņo par tādu apkures veidu, kas būtu videi draudzīgs un neatkarīgs no cenu svārstībām un centralizētajām sistēmām. Tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka arvien biežāk interesi saista ģeotermiskā apkure.
Kas ir ģeotermiskā apkure?
Ģeotermiskā enerģija ir siltums, kas iegūts no zemes dzīlēm. Ja gaisa temperatūra gadalaiku maiņas rezultātā piedzīvo krasas svārstības, tad zemē, piemēram, 30 metru dziļumā temperatūra visu gadu saglabājas ap +10℃. Tā ir pastāvīgi pieejama un nemainīga siltumenerģija, par kuras esamību mēs ikdienā bieži vien pat neaizdomājamies.
Priekšrocības un trūkumi
Ģeotermiskajai apkurei piemīt daudzas priekšrocības: tā ir ekoloģiska, neatkarīga un ekspluatācijas laikā arī lēta. Apsildes procesā neizdalās nekādi kaitīgi izmeši – vienkārši tiek akumulēts dabiskais zemes siltums. Šādu apkures sistēmu neietekmē tādi ārējās vides faktori kā gāzes, elektrības vai granulu cenu svārstības vai pilsētas centrālapkures sistēmas reorganizācija.
Tomēr, ja nolemts mājokļa apkurei izmantot zemes dzīļu siltumu, jārēķinās ar diezgan lielām uzstādīšanas izmaksām un pamatīgiem rakšanas darbiem. Turklāt ne vienmēr ģeotermālais siltumsūknis spēj optimāli apsildīt māju dziļākajā ziemas spelgonī, tādēļ parasti iesaka uzstādīt arī kādu rezerves apkures variantu.
Darbības principi
Galvenās ģeotermiskās apkures sistēmas sastāvdaļas ir kolektors, kas uzņem siltumu no zemes dzīlēm, un siltumsūknis, kas to izplata pa mājokli. Pieejamie apkures sistēmu risinājumi pārsvarā atšķiras tieši ar kolektoru – atšķiras dziļums, kādā tas jāgulda, un platība, kādu tas aizņem.
Starp zemē ierakto kolektora un mājā uzstādīto siltumsūkni cirkulē nesasalstošs šķidrums (antifrīzs), kas vada siltumu. Siltumsūknis darbojas pēc līdzīgiem principiem kā ledusskapis, tikai pretēji – tas uzkrāj siltumu un izplata to apkārtējā vidē. Lai sistēma būtu efektīvāka, ieteicams kā apsildes elementu izvēlēties apsildāmo grīdu, nevis radiatorus, jo apsildāmās grīdas darbībai pilnībā pietiek ar ūdeni, kas uzsildīts līdz 35℃, bet radiatoriem vajag vismaz 60℃.
Ģeotermisko apkures sistēmu veidi
Ģeotermiskās apkures sistēmas iedalās pēc kolektora veida un atrašanās vietas. Ja mājokļa tuvumā atrodas vismaz divus metrus dziļa ūdens tilpne, siltuma kolektoru var ierīkot zem gultnes. Tas ir ļoti labs un ekonomisks variants, taču diemžēl ne jau vienmēr ir pieejamas tādas ūdenstilpnes.
Tad nu atliek iztikt ar zemes dzīlēm. Visbiežāk par kolektoru tiek izmantots horizontāls kontūrs, kas ierakts dziļumā, kurā zeme vairs nesasalst (apmēram 1,5 metri). Tādai vajadzībai ir nepieciešama teritorija, kas apmēram trīs četras reizes pārsniedz apsildāmo platību. Šajā laukumā nedrīkst neko būvēt vai to citādi apēnot.
Tādi ierobežojumi nepastāv, ja tiek izvēlēts zondes tipa kolektors. Tā uzstādīšanai nav nepieciešams daudz vietas, taču tas notiek 30—80 metru dziļumā – jāveic dziļurbums, kas prasa papildu izdevumus un papildu atļaujas. Toties energoefektivitāte ir daudz augstāka nekā horizontālajam kolektoram.
Meklējot siltumsūkni, jāpievērš uzmanība ražotāja norādītajai minimālajai āra gaisa temperatūrai, pie kuras to paredzēts darbināt. Bez klimatiskajiem apstākļiem svarīgākie faktori, kas nosaka apsildes sistēmas izvēli, ir pieejamā teritorija un finansiālie līdzekļi.
