Gotiskais stils arhitektūrā: Vēsture un mūsdienās izcilākie piemēri Latvijā
Estētiski greznais un konceptuāli neparastais gotiskais stils ir kļuvis par vienu no raksturīgākajiem arhitektūras stiliem visā pasaulē; gotika – arhitektūras stils Eiropā, kas pastāvēja no 12. gadsimta vidus līdz 16. gadsimtam, joprojām ir redzams dažās no Eiropas skaistākajām ēkām. Stils tiek iedalīts trīs posmos: agrajā gotikā, dižgotikā un vēlajā jeb tā dēvētajā liesmojošajā gotikā.
Gotiskā arhitektūra izceļ augstumu, vienlaikus demonstrējot sarežģītu un smalku estētiku. Lai gan tās saknes ir meklējamas Francijā, gotiskās arhitektūras risinājumi ir atrodami baznīcās, katedrālēs un citās ēkās visā Eiropā un arī ārpus tās. Latvijā gotiskā arhitektūra ienāca 13. gadsimta pirmajā pusē un saglabājās līdz pat 18. gadsimtam.
Gotiskais stils arhitektūrā
Foto: Bob C Images/flickr.com; autors: notre_dame_parizes_dievmates_katedrale
Gotikas stils radās 12. gadsimta pirmajā pusē Ildefransas reģionā Francijā. Par pirmo gotisko celti uzskatāma Sendenī bazilika, kas laikā starp 1140. un 1144. gadu tika ievērojami pārbūvēta, aizstājot šauro kori pret daudz plašāku un gaišāku. Savukārt, viena no pirmajām un ievērojamākajām agrās gotikas celtnēm ir Parīzes Dievmātes katedrāle, kuras celtniecības darbi noritēja no 1163. līdz aptuveni 1250. gadam.
Sākot ar 13. gadsimta pirmo pusi gotiskā arhitektūra izplatījās gandrīz visā Eiropā. Gotiskā arhitektūra nomainīja romānikas stilu, tomēr pārņemot un pielāgojot atsevišķus tā elementus; gotiskā stila raksturīgākās iezīmes bija pārspīlētas arkas, velves un izteikti logi, ribu spriešļi, smailie loki un atbalsta arkas, tādējādi panākot telpiska viegluma iespaidu. Nomainot romāniku, gotiskā arhitektūra atmeta arī vienu tās galveno iezīmi: biezās sienas. Lai uzbūvētu augstākas, smalkākas celtnes ar plānākām sienām, gotikas arhitekti izmantoja ārējus arhitektoniskus atbalsta elementus (kontrforsus un arkbutānus jeb "lidojošās arkas").
Ziemeļu gotikai arkbutāni nav raksturīgi, jo tie nav piemēroti mainīgajam klimatam, kā arī mitruma un sala postošajai ietekmei; to vietā velvju sānspiedes līdzsvarošanai galvenokārt izmantoja koka vai metāla savilces starp velvju balstvietām. Gotiskā stila izpausme ziemeļu zemēs ir daudz pieticīgāka nekā dienvidos, nav tik izsmalcināta, un visbiežāk izmantotais celtniecības materiāls ir sarkanie māla ķieģeļi.
Gotiskais stils Latvijā
Foto: Uldis Bardins/flickr.com; autors: sveta_meinarda_baznicas_rupas_ikskile
Latvijas teritorijā gotiskais arhitektūras stils ienāca jau ar pirmo mūra celtni – Ikšķiles baznīcu un pili, ko 1185. gadā cēla bīskaps Meinhards. Jāsaka, ka gotikas stilā ir uzceltas visas senākās Latvijas viduslaiku mūra baznīcas un pilis, un visvairāk gotikas pieminekļu sastopami tieši Rīgā.
Rīgai laika gaitā kļūstot par Hanzas savienības godpilnu locekli, uzvaras gājienu veica arī gotiskais stils; baznīcas tika celtas atbilstoši gotikas prasībām – lai cilvēka dvēsele varētu tuvināties Dievam. Lielākā gotiskā celtne Latvijā ir Rīgas Svētā Pētera evaņģēliski luteriskā baznīca, kuras vidusjoma augstums sasniedz 30,4 metrus, un kas dokumentos pirmoreiz minēta 1209. gadā.
Pie citām iespaidīgām gotiskā arhitektūras stilā būvētajām sakrālajām celtnēm jāmin arī Rīgas domkapitula klostera zāle (1215), Cēsu Svētā Jāņa baznīca (1283), Valmieras Svētā Sīmaņa baznīca (1283), Burtnieku Svētās Marijas baznīca (1283) un Rīgas Svētā Jāņa baznīca (1483–1491) ar senāk celtu portālu (1330).
Gotiskā arhitektūras stila iezīmes saskatāmas arī vairākās Latvijas viduslaiku pilīs, te minama Zobenbrāļu ordeņa pils Siguldā (1212), Rīgas arhibīskapa pils Limbažos (1223), Rīgas pils (1330), Jaunpils viduslaiku pils (14. gadsimts), Ēdoles viduslaiku pils (14. gadsimta pirmā trešdaļa), Dobeles viduslaiku pils (1335–1339), kā arī Cēsu viduslaiku pils (1522). Gotiskām smailloka arkām pārsegtas ailes vēl arvien saglabājušās vairāku Latvijas viduslaiku piļu drupās, piemēram, Zobenbrāļu ordeņa pils drupās Siguldā, Rīgas arhibīskapa pilī Limbažos un citās.
