Hidroizolācija: Galvenie veidi un padomi nekļūdīgai izvēlei
Mitrums ir nevēlams viesis gan būvniecības vai pārbūves procesā, gan tad, kad mājoklis jau tiek apdzīvots. Tas apgrūtina apdares darbus, bojā apmetumu un tapetes un rada labvēlīgu vidi pelējuma un citu mikroorganismu attīstībai. Tāpēc palīgā nāk hidroizolācija – pārklājums, kas aizsargā virsmu no mitruma. Pieejami dažādi aizsargpārklājumu veidi ar atšķirīgām īpašībām un pielietojumu. Aplūkosim dažus izplatītākos hidroizolācijas veidus!
Bitumens
Bitumens ir no naftas vai akmeņoglēm iegūts organisko savienojumu maisījums. Tas ir viens no senākajiem un populārākajiem hidroizolācijas materiāliem. Virsmu hidroizolācijai visbiežāk tiek izmantota bitumena mastika, kas ir viegli uzklājama un labi aizpilda plaisas. Bitumenam piemīt labas mitruma aizturēšanas īpašības un tas ir ķīmiski izturīgs, tomēr tas slikti panes temperatūras svārstības un saulesgaismu.
Bitumena mastika ir piemērota gan horizontālu, gan vertikālu virsmu apstrādei un ir klājama uz betona, koka un arī metāla virsmām.
Kaučuks
Atšķirībā no bitumena kaučuks ir izturīgs pret temperatūras svārstībām. Tas ir hidroizolācijas materiāls, kas ir lietojams gan telpās, gan ārpus tām. Bieži vien kaučuka mastiku izmanto, lai pasargātu no mitruma vannasistabu virsmas vai ārsienu pamatu daļu.
Nereti lieto jaukto kaučuka-bitumena mastiku.
Šķidrais stikls
Šķidrais stikls ir nātrija vai kālija silikātu šķīdums ūdenī. Parasti to izmanto betona virsmu apstrādei. Šķidrais stikls ir ekoloģisks materiāls, kas ir piemērots būvdarbiem gan iekštelpās, gan laukā. Tas ne vien aiztur mitrumu, bet kalpo arī par antiseptiķi, tādēļ uz virsmas, kas apstrādāta ar šķidro stiklu, nedzīvo sēnītes un neaug sūnas vai ķērpji.
Šķidrais stikls ir noturīgs pret ķīmisko vielu iedarbību un temperatūras svārstībām, taču nav savienojams ar organiskām vielām. Tomēr jāņem vērā, ka jau pēc pieciem gadiem silikātu slānis sāk noārdīties, bet šķidrā stikla kalpošanas laiku iespējams paildzināt, virsmu nokrāsojot.
Lineļļa
Viens no vissenāk izmantotajiem koksnes aizsargpārklājumiem ir lineļļa, un tā nav zaudējusi savu popularitāti arī mūsdienās. Lineļļa ļauj iekonservēt dēļus, saglabājot koksnes dabisko rakstu, tai piemīt gan antiseptiskas, gan hidroizolācijas īpašības. Turklāt tas ir ekoloģisks, videi un veselībai nekaitīgs materiāls.
Diemžēl ar lineļļu piesūcinātai koksnei ir salīdzinoši augsts aizdegšanās risks, tāpēc to ieteicams apstrādāt ar antipirēniem.
Kas jāņem vērā?
Pirms iegādāties hidroizolācijas materiālu, jānoskaidro daži svarīgi jautājumi:
- Kādu virsmu apstrādei tas paredzēts?
- Vai tas ir piemērots darbam telpās vai laukā?
- Cik ilgs būs hidroizolācijas kalpošanas laiks?
- Kādi ir materiālam piemērotākie vides apstākļi?
- Kādu pēcapstrādi iespējams veikt virsmām, kas apstrādātas ar konkrēto materiālu?
Kad atbildes uz šiem jautājumiem atrastas, izvēle kļūs daudz vieglāka.
Lai hidroizolācija sasniegtu maksimālo efektivitāti un darba laikā nerastos kaitējums tavai veselībai, rūpīgi seko darba drošībai un materiāla ieklāšanas instrukcijai!
