Historisma stils arhitektūrā: Vēsture un mūsdienās izcilākie piemēri Latvijā
Historisma arhitektūra bija dažādu pagātnes arhitektūras stilu atdzīvināšana un atdarināšana 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta sākuma arhitektūrā. Tas bija eklektisks virziens, kas ietvēra dažādus neostilus, piemēram, neogotika, neorenesanse, neobaroks, un citi. Stils parādījies kā reakcija uz pārāk stingrām klasicisma formām. Jēdziens "historisms" dažkārt tiek sašaurināts, lietojot to vienīgi eklektisma stila apzīmēšanai, tomēr ar to saprotama daudz plašāka mākslas parādība.
Vēsture
Foto: Gewhar Nj/flickr.com; autors: kelnes_katedrale
Arhitektūra un māksla līdz 18. gadsimtam bija īpašas sociālās kārtības interpretācija, kas sakņojās pārmantojamībā; tā reprezentēja ilgmūžību, kārtību, baznīcu un sabiedrības eliti. Šī kārtība sašķobījās un sabruka Franču revolūcijas laikā, proti, pasludinātās un piemērotās cilvēktiesības, kā arī subjektu pārveidošana par pilsoņiem iznīcināja gadsimtiem seno tradīciju. Historisma stila attīstībā būtiska nozīme bija nacionālā stila meklējumiem.
19. gadsimtā Eiropas arhitektus interesēja pagātnes vēsturisko stilu principu lietojums jaunradē, tādējādi historisma arhitektūras jaunrades metode bija vēsturisko formu interpretācija. Jāņem gan vērā, ka tie nebija vēsturisko paraugu atdarinājumi: arhitektūras laikmetīgo raksturu apliecina laikmetam atbilstošs ēku plānojums, materiālu lietojums un dekoratīvā risinājuma paņēmieni. Vēsturiskie stili ne tikai atdzima, bet vienlaikus tika uzlaboti, radot kaut ko oriģinālu un jaunu. Eiropā agrākie historisma paraugi arhitektūrā radās jau 18. gadsimta otrajā pusē, tomēr daudzviet pasaulē stils aktualitāti saglabāja arī 20. gadsimta sākumā.
Piemēram, neogotika tika pasludināta par Lielbritānijas nacionālo arhitektūras stilu brīdī, kad Vestminsteras pils arhitektūras projektu konkursā tika izvēlēts arhitekta Čārlza Berija neogotikas stila projekts. Vācijā interesi par viduslaiku arhitektūru veicināja nepabeigtā Ķelnes katedrāle; 1824. gadā tika panākts apstiprinājums senās katedrāles būvniecības projekta īstenošanai, vienlaikus iezīmējot neogotikas stila sākumu vācu zemēs.
Historisms Latvijā
Foto: Dāvis Kļaviņš/flickr.com; autors: lizuma_muizas_pils
Historisma stils arhitektūrā kļuva populārs arī Latvijā, un šajā periodā tika celtas gan muižas, gan baznīcas, gan sabiedriskās ēkas. Historisma stils arhitektūrā sākās ar vairāku neogotisku muižu celtniecību 19. gadsimta vidū, vēlāk attīstoties līdz ar pilsētbūvniecības attīstību. Rīgas apbūvi 19. gadsimta otrajā pusē noteica tas, ka tika nojaukti vecie pilsētas nocietinājumi, līdz ar to radās brīva telpa apbūvei. Attīstoties rūpniecībai un tirdzniecībai, arvien vairāk pilsoņi kļuva turīgi un varēja atļauties pasūtīt ēkas – individuālus projektus. Tā, piemēram, Rīgas birža būvēta venēciešu palazzo stilā, mūsdienu Nacionālā opera – klasicisma stilā.
Historisma periodam Latvijas arhitektūrā raksturīga vairāku neogotisku muižu kungu māju – piļu – celtniecību. Iespējams, viena no senākajām neogotiskajām pilīm Latvijā ir Vecauces muižas pils. Nozīmīgi paraugi ir arī Gārsenes muižas pils, Bīriņu muižas pils, Lizuma muižas pils, Preiļu muižas pils, Alūksnes muižas pils, Cīravas muižas pils un Rūmenes muižas pils.
Nedaudzās luterāņu un katoļu baznīcas šajā laikposmā ierasti tika būvētas saskaņā ar neogotikas stilu, atdarinot viduslaiku lielo katedrāļu arhitektūru. Vairākas 19. gadsimtā no sarkaniem ķieģeļiem celtās ēkas ar augstiem torņiem sākotnēji bija sarežģītas, tomēr stils vēlāk ieguva vienkāršākas formas.
