Prettrieciens betona tiltiņiem — karalisks kičs
Vēsturē stili vienmēr sazaļo līdz dekoratīvam apnikumam un aši grimst zem kaila pretstata. Sterilo no jauna izmēda pušķošanās, mantoto nomaina pieredzētais, stabilo — iekārotais, rekordu — mērķis. Stāstu par alternatīvo Liepāju parasti sāku ar diviem pozitīvi trakajiem, kas nav liepājnieki, pat ne latvieši, taču ir atdzīvinājuši divas stratēģiskas, agrāk nolaistas, gandrīz kriminogēnas pilsētas daļas. Pirmais — zviedrs Kalle (Karls Bjoršmarks) — kopā ar mākslinieci Kristīni Briedi par eksotisku mākslas nometni padarīja Karostu, otrs — dānis Luijs Fonteins (īstajā vārdā Stīns Lorencs) — pārī ar mākslinieci Ivonnu Kalitu Vecliepājas kanālmalā atvēra magnētisku mūzikas piestātni. Karostas un kanālmalas enerģijas straumes sanestas vienā radošuma upē — Kalle vada arī Stūrmaņu ielas restorānu Karaliskais ķēķis. Labāk par teorētiskām norādēm un pārdzīvojuma aprakstu, kas tverams attēlos un ko jāpārbauda dabā, piedāvāju fragmentus no sarunām ar autoriem. Labi nepareizajiem piedod daudz Kopš 2003. gada, kad ar pilsētas galvenā arhitekta Uģa Kaugura pārliecību Vecajā ostmalā atvēra promenādi un piekļautajā rajonā saimnieko uzņēmēja un mūziķa Fonteina saime, teritorija teju kilometra rādiusā ap to kļuvusi interesanta visu nepieradināto mākslu paudēju un noņēmēju dzīvei, uzdzīvei vai naktsdzīvei. Atjaunotā Fontaine Hotel (Jūras ielā 24) koka ēka, kas Latvijas Arhitektu savienības 2005. gada skatē līdz ar Rīgas Ķīpsalas koka mājām tika atzinīgi novērtēta «kā pārbūve ar saglabātu ēkas dvēseli», bija pirmā bāka dīvaiņu biežākai iekuģošanai klusajā nostūrī un, saprotams, drīz kļuva galvaspilsētas arhitektu iecienīta. Kad kopējās lietošanas naktsmītnei sekoja mākslinieku kopienas sabiedriski aktīvās atpūtas nams — mūzikas klubs Fontaine Palace (Dzirnavu ielā 4), rīdzinieki tur apgrozās vairāk par liepājniekiem. Nu fanu pulku uzņemšanai poš nākamo «Fonteina impērijas» adresi — lielo viesnīcu Hotel Fontaine Royal. Dienvidu kanālmalas izklaides valstība plaukst līdzīgi leģendārās kinofilmas Star Wars pasaulei. Bijušā Okeāna zvejas flotes Liepājas bāzes kantora, noliktavu un tīkla darbnīcu monotonais korpuss, ko 1964. gadā uzcēla vienlaikus ar koncertdārzu Pūt, vējiņi! un kas pie Tirdzniecības kanāla apkalpoja nelielo civilajai ostai atstāto daļu laikā, kad neaizsalstošā Liepājas osta bija nodota PSRS Jūras kara flotei, 1997. gada maijā tika pārdota kā maksātnespējīga uzņēmuma nekustamā manta. Togad ar likumu par Liepājas speciālo ekonomisko zonu ostas teritoriju iekļāva LSEZ pārvaldījumā. Un Liepājas centra lielbūvēm tipiski — pēc 10 gadu dīkstāves privatizācijas «izolatorā», neilgi pēc nonākšanas Fonteinu saimniecībā šāgada maijā tika pabeigta pārbūves pirmā kārta. Viesnīca Hotel Fontaine Royal atklāja pirmos 25 numurus (pavisam būs 60), lai gan remontdarbi turpinās. Ideja par viesnīcu pie promenādes, paredzētu ne pārāk turīgiem tūristiem, ko bagātinātu vairāki restorāni ar dažādām ēdienkartēm, varēja sākt īstenoties, ja vien ne, Liepājas domnieku vārdiem, smagnējie būvniecības normatīvi un brīvmāksliniekiem ierasti sliktā draudzība ar birokrātiju... 2005. gadā izcēlās skandāls ap kluba Fontaine Palace nodošanu ekspluatācijā, un to aizslēdza. Fonteins pašvaldību publiski nosauca par lēnāko pasaulē, jo, viņaprāt, būvatļaujas saņemšanas process ievilcies gada garumā aiz komunikācijas trūkuma LSEZ pārvaldes, būvvaldes un domes starpā. LSEZ teritorijas, pašlaik pilsētas arhitekte Iveta Ansone tolaik apgalvoja, ka netika prasīts vairāk kā pārējiem, turklāt kluba popularitātes dēļ ļoti nākts pretī: «Fonteins negribēja uztaisīt projektu un būvēt pēc tā. Vispirms uzbūvēja un tagad grib projektu.» Stāstot par viesnīcas iekārtošanu, Ivonna Kalita apstiprina būvvaldes pretimnākšanu, par strīda cēloni minot Latvijas likumu slogu privātuzņēmējiem: «Ja nopērkam ēku, paņemam bankā aizdevumu, nevaram divus gadus gaidīt, kamēr uztaisīs projektu un tad sākt būvēt. Jo maksājam par to, ka tā vienkārši stāv. Projektu sākām vienlaicīgi ar celtniecību, bet uzcelt sanāk ātrāk.» Kuģis dokos, pacietīgs arhitekts un asfalts Ziņu portālos lasāms, ka necilo celtni Fonteini pārvērš par prestižu vietu pilsētas viesiem, izstiepto, saplacināto kasti apšujot no ārpuses, bet īstie pārsteigumi gaidāmi iekšpusē. Faktu par apšūšanu ar melniem Bulgārijas kalnu akmeņiem Ivonna maina atbildē par tagadējo apdari: «Silikātķieģelis bija nomelnējis pelēks. Tas "nepavilka" uz karalisko. Sākumā gribējām nokrāsot - lai būtu akmens māja. To fiziski grūti izdarīt. Man patika melnais koks.» Tā kā APU prasīja fasādes dalījuma izveidi, sēdējusi uz soliņa un garo laidumu proporcionāli dalījusi galvā: «Lai visa nebūtu melna, apakšdaļā ir ķieģeļi. Ļoti iederas kanālmalas noliktavu imidžā. Riņķī ir spīķeri — ķieģelis un melns koks.» Ar arhitekta Gunta Jurjāna palīdzību nama «ietērpšana svētku drānās» koriģēta un fiksēta zīmējumā. Ēkas izskata koncepcija balstīta apkārtnes gaisotnē, kur pretējā krastmalā 19. gadsimta vidū bijusi Liepājas kuģu būvētava, — tā ir kuģis, kas izcelts krastā. Ar aplikatīviem atgāžņu baļķiem kā improvizētiem dokiem. Gunti iepazinuši, meklējot arhitektu mazās viesnīciņas pārveidei: «Mierīgs un patīkams cilvēks, ar kuru viegli sastrādāties, pacietīgs un stiprs, lai mūs abus izturētu. Esam brīvdomātāji. Viņš mēģina iejusties, respektē veco ēku un atļaujas tērēt vairāk laika izmaiņām. Ir ļoti daudz arhitektu, kas štancē. Projektē bez mīlestības, bez iedziļināšanās. Saliek datorā, kur būs sienas, neskatoties uz to, kas redzams pa logu. Sevišķi svarīgi izjust vecu māju un tad sākt plānot, nevis sadalīt rūtiņās inventarizācijas plānu. Kā izrādās, arhitekti arī nemaz nav tik radoši. Liela daļa — bez domas lidojuma.» Kad ielikti jaunie logi, Guntis piesaistīts projekta dokumentācijas kārtošanai. Guntis divreiz saka «smags» — gan objekts, gan pasūtītājs. Taču labprātāk izvēlas strādāt ar jau pazīstamu klientu. Situācijā, kad nav bijis skaidra uzdevuma, bet konceptuāls «te kaut kas būs», projektēšana ilgst gadu un vairāk — tieši būvlaukumā un pakāpeniski, saskaņojot atkāpes un pa etapam saņemot būvatļaujas. Projekts atdots ekspertīzei un priekšā labošanas. «Šī sadarbība nav standarta variants, un tas nav mans stils. Bet pārmaiņu pēc. Vari paskatīties uz lietām filozofiski savādāk — viss notiek pamazām, mainās kā dzīvē.» Arī aušības interjerā Guntis uztver konceptuāli, piemēram, atmazgātos ribotos paneļus griestos, kas citus šausmina: «Pietiek ar sakopšanu. Parasti taisām eiroremontus — visu vajag perfekti nobeigt. Izplēst un uzliet asfaltu...» Klucis, nekļūdīgas krāsas un efektīva vienkāršība Laimīgi sagadījies, ka Fonteinu namīpašumi nopirkušies «bariņā» — vienā Liepājas rajonā. Tajā, kurā Ivonnas ģimene dzīvo. «Padomju mājā — ķieģeļu sienā redzēju ko fascinējošu. Eleganta savās proporcijās.» Arī Guntis apšauba VKPAI vērtējumu «degradējošs» deficīta ēras minimālismam: «Tajā klucī kaut kas ir. Tik taisns un ģeometrisks. Jā, maliņā pamests.» Tas pēc ilgas cerēšanas no viena pārdevēja iegādāts vienlaikus ar kluba spīķeri. Bijis skaidrs — tur jābūt publiskai funkcijai. Īpaši pirmajā stāvā. Fonteins esot viesnīcu fanātiķis, pieredze šajā uzņēmējdarbībā apostīta un būves oriģināla plānojums bijis atbilstošs. Ir maz jaunu sienu. Pārplānots vien saturs. Augšstāva mazajos kantorīšos prefekti savietojušies numuriņi, otrā stāva grandiozo zāli sadalījuši uz pusēm — 400 dalībnieku saietam katrā no tām... Ieejas stāvā no halles pa labi izbūvēs SPA kompleksu ar peldbaseinu. Ivonna sevi uzskata par interjera speciālistu, tāpēc interjeristus talkā neaicina. Viņa ir izglītota restauratore, bet visu, ko zina par arhitektūru, iekštelpu dizainu un kompozīciju, trīs gadus mācījusies no arhitekta Agra Padēļa—Līna. «Kā gleznotāja varētu būt nepārliecināta, kā interjeristei man nav kompleksu. Tikai radošās šaubas. Interjeru iekārtoju tāpat kā gleznoju. Kad redzu telpu, lielajos vilcienos iztēlojos, kas nepieciešams. Piemēram, augšējais koridors. Nezinu, kā krāsot. Staigāju turpu, šurpu, domājot, ko ar to izdarīšu. Kamēr izdomāju: šitā būs labi! Saņemos drosmi, izdaru.» Kļūdīties nedrīkst... Pieļautās kļūdas nelabos — tāds ir Ivonnas ekonomiskās saimniekošanas noteikums: «Ja nokrāsoju sienu nepareizi, tāda tā paliks. Ir nopirkta krāsa, par krāsošanu samaksāts.» Pretēji padomju ēkā iekrautajam spožumam, Ivonna vairākkārt uzsver, ka visu mēģina taisīt ar visvienkāršākajiem līdzekļiem: «Mēs negribam sarežģītu un nepērkam neko dārgu. Sapratām, ka Latvijā mēbeles nenopirksim. Skaistu nav. Ja ir, tad ļoti dārgas. Tāpat lampas un viss cits. Milzīgai ēkai vajag milzīgu daudzumu. Mums ir labs draugs Ēģiptē. Tur ir pilsēta Damjate, kuru viņi sauc par ciematu, tajā dzīvo pusotrs miljons — galdnieki, polsterētāji, kokgriezēji, apzeltītāji... 90 procenti Ēģiptē ražoto mēbeļu nāk no turienes. Aizlidojām un divas nedēļas iepirkāmies.» Lētais zelts, kosmopolītisms un rīģipša šarms Ik ēģiptiešu ģimenes mājā atrodams viens komplekts zelta mēbeļu, ko kāzu dienā vīrs dāvinājis sievai. Lai arī izvēle bijusi plaša, vietējo tradīcijas iedvesmoti, Fonteini pieņēmuši lēmumu «iet uz pilnu klapi», noskatījuši greznākos kokgriezumus, piemeklējuši audumus un palūguši visu apzeltīt. Aptuveni 200 konferenču krēslu, 200 sēdekļu restorānam, 30 sēdgrupas ar cakainiem dīvāniņiem, katrā no 60 istabiņām pa greznai gultai, šur tur papildvieta, kopā — 8 konteineri mēbeļu, skulptūru, lustru, tūkstoš un viens sīkums. «Mums bija plāns, ka viesnīca sauksies Fontaine Royal Hotel. Lai ienākot būtu pārforsēti "glaunas", trakas viesnīcas sajūta. Ne katru dienu sanāk gulēt zelta gultā, sēdēt zelta dīvānos. Viesnīca nav dzīvoklis. Ir patīkami, ka tas ir piedzīvojums, nevis vienkārši gulta. Vedām visu ko — jebko no jebkurienes (flīzes no Spānijas, vannas no vecās Liepājas sanatorijas utt.), lai tā būtu kosmopolītiska. Ar ceļojumu garšu. Lai, neizbraucot no Latvijas, sajustos, ka esi aizceļojis nezin kur,» Ivonna cer saglabāt radošo atmosfēru, kur apmeklētāji nesasprindzinās, priecājas, ballējas un dzer šampanieti, turklāt tiek pārsteigti. Diemžēl invalīdi pa kāpnēm sasniedzamo līmeņu brīnumus pagaidām neredzēs. «Nedaudz uz hipiju "pavelku", man patīk zelts, spīguļi un tepiķi.» Arī darbiniekiem ļauts strādāt panku drēbēs. Uniformu nebūs. VKPAI Liepājas inspektors Gunārs Silakaktiņš gan dominējošo stilu saskanīgi noslīpētu līdz raksturīgas skaņas frekvencei — ar vēderdejotājām, personālu parandžās, vismaz faraona vārdu nosaukumā, tomēr tuksneša klātbūtni jūt un dārgmetālisko alošanos brutālajā dzelzsbetona kolonnu tīklā redz izpildītu samērīgi, pat piederīgi — kā kapeņu dārgumus pret akmens piramīdām, un, labdabīgi smaidot, ilustrē galvaspilsētas kolēģu komisijas sejas izteiksmes. Butaforiju greznības apmāts, dažs apvaicājies, vai maz virtuve īsta. Versiju par sociālisma skarbās estētikas turpināšanu iekštelpā, kas detaļās harmonētu apjomam, Ivonna akceptē: «Ja ēka būtu bijusi ideālā stāvoklī, varbūt tā arī būtu darījusi. Līdz ar rīģipša zīmogu šī ēka zaudē padomju laika šarmu. Nevarējām visur atstāt redzamus pārseguma paneļus kā viesnīcas numuros. Kur varējām, atstājām vecās dēļu grīdas.» Nodalošā stiklotā sienā pielietojums rasts arī logu koka rāmjiem, kas iegādāti vēl pirms pasūtījuma plastmasai. «Protams, tiek dabā izmērīts un uzzīmēts! Santehniķi sēž uz poda un mēģina, vai ir, kur elkoņus izplest.» Vannas istabu aprīkojumam modulis uzskicēts, taču tik detalizētu skiču, lai celtnieks durvis neieliktu piecus centimetrus ne uz to pusi, nav. Jaunie čaļi ātri liek rīģipsi, taču iemaņu amatniecībā nav. Tāpēc «nelabojamās» kļūdas ieviešas, kamēr Ivonnas «nav uz vietas». Bet «vieta», tāpat kā mirguļojošie priekšmeti, mērāma tūkstošos (kvadrātmetru. Postmodernisms pret modernismu Fonteinus priecē paralēlās promenādes lēnā labiekārtošana un nakšņošanas biznesa straujā koncentrēšanās ap Tramvaja tiltu, tostarp jaunatvērtā dizaina viesnīca kaimiņos: «Mēģinām centru pārvilkt uz kanālmalu. Kad ieceļotājs aplūkos pilsētas karti: o, te es nākšu!» Ivonna pieradusi pie nekvalitatīvā gājēju tiltiņa blakus, taču nenožēlotu, ja tas un netālais viesu nams Bura sabruktu. Viņai žēl nojaukšanai nolemtu vecpilsētas koka māju, sāp nodarījums Karostai: «Modernā arhitektūra man patīk, ja tai ir mākslinieciska vērtība.» Tādu Liepājā neatrast. Rajonā gan esot — Drupu māja vai Mākoņu brīvdienas. Tur mājojot mūsdienīga harmonija. Ivonna apzināti centusies neradīt ļoti modernu viesnīcu, kas pēc trīs gadiem kļūs nemoderna: «Īpaši nesekoju līdzi tendencēm. Īpatnēji, kā mode attīstās — pēkšņi visā pasaulē vienlaikus sāk nēsāt getras, bizītes vai rozā lūpu krāsu. Tā laikam ir kosmiska sajūta, kā mode ienāk cilvēkos. Tāpat ar interjeriem. Man patīk rokenrols, nepatīk elektroniskā mūzika, jo tā ir auksta. Nepatīk arī pelēkās krāsas, ko lietot interjeros ir moderni jau vairākus gadus. Askētisms man liekas nemājīgs. Kā prettriecienu tiem betona tiltiņiem dodu šo zelta baroku.» Trāpījumam tēmā Ivonna piekrita ar ovācijām, bet nobeigumā uzbur skaidrojošu etīdi: «Sēžu ar draudzeni. Esmu nopirkusi jaunu kleitu: velns, šitā galīgi nebūs moderna. Viņa saka: ko uztraucies, tu taču esi postmoderna!» Autore: Indra Ķempe, arhitekte Foto: Andris Tone "Latvijas Architektūra" 71.burtnīca
