Iespējas noteikumu robežās
Jūrmalas priežu ieskautā ģimenes māja šķiet neliela, harmoniski saplūstoša ar vidi un tāla no pārspīlējumiem. Noteikumos pieprasītais 9% apbūves blīvums ir strikti ievērots, un gudru kompromisu māksla, lavierējot starp noteikumiem un pasūtītāja prasībām pēc telpām, ļāvusi divstāvu apjomā izveidot vairāk plašuma, nekā pirmajā acumirklī šķiet. Ēka ir izstiepta vertikāli, spēlējoties ar līmeņiem un rodot vietu puspagrabam, kas ir trešdaļa ēkas pamatu platības un attiecīgi veido vairāklīmeņu grīdu pirmajā stāvā, un nosacītam trešajam stāvam, kas iecerēts kā jumta daļas akcents, kā neliela dzīvojamā (viesu) telpa ar izeju uz tīrības celli – terasi ar burbuļvannu zem klajas debess, nepārskatāmu ne no ielas, ne kaimiņu pagalmiem. Kāpēc atteikties no vannas izvietošanas tuvāk debesīm, ja tam nepieciešams tikai cits idejiskais uzstādījums plānojumam un pāris izturīgāku pārsegumu otrā stāva griestu līmenī? Vizuāli šķiet, ka ēka salikta kopā no daudziem suverēniem apjomiem, efektu panākot ar izvirzījumiem, stūra logiem, jumta izbūvi un vieglo koka terasi pirmā stāva līmenī. Izspēlētais dalījums paspilgtināts ar dažādu faktūru plaknēm fasādē. Ēka tapusi atšķirīga no pašlaik Latvijā tik populārā fasādisma. Šeit vadmotīvs bijusi funkcija – no pagraba līdz pat jumta stāvam. Lai arī apjoms pretendē uz strikti konstruktīvu stilu, nav aizmirsts par tik nepieciešamajām jumta pārkarēm, kas saudzē fasādi no nokrišņiem; tās nav tik daudz arhitektoniskās izteiksmības noteiktas, cik funkcionāli nepieciešamas. Piemēram, pirms pāris gadiem glancētos žurnālos redzamās jaunbūves bez jumta pārkarēm tagad realitātē lepojas ar paplukušām fasādēm – apdares materiāli, daudzo nokrišņu samērcēti, pelē un lobās. Arī Mežaparka funkcionālisma stila ēkām, kas celtas iepriekšējā gadsimta 30. gados, ir pārkares, – ja nu kādam būtu kas iebilstams pret jumtu pārkarēm, kas, iespējams, bojājot tīrās ēku silueta formas. Jūrmalai raksturīgā vēsturiski definētā jumta konstrukcija mūsdienu izpildījumā ir nozīmīgs elements ēkas kopējā tēlā – ar izteiktu virsvērtību. Jumta konstrukcija veidota bez nosedzošās kastes, un skatienam atklātie efektīgie spāru gali ir kā saikne starp vēsturi un mūsdienām. Analogi veidots arī ieejas mezgla jumtiņš – pusotru metru gara konsole, balstīta uz koka sijām, kuru slodzi uzņem otrā stāva pārsegums. Realizācija no celtniekiem prasījusi nedaudz vairāk, kā ierasts, piemēram, ja risinājums paredzētu izbūvēt betona spāres ar butaforisku koka apdari.
Interjera stila izstrādei virzienu piešķīris plānojums – arhitektoniskajā formā vienkārši ielikts stilista pakalpojums, kardināli konstruktīvi risinājumi interjera veidošanā nebija nepieciešami.
Kāpnes, kas savieno privātmāju stāvus, parasti ir vājais punkts, jo aizņem diezgan daudz kubatūras, kura tiek zaudēta derīgai izmantošanai. Atkarībā no ēkas apjoma tiek izmantoti atjautīgāki vai mazāk atjautīgi risinājumi. Arī šeit ir labdabīga šmaukšanās, kas ļāvusi ekonomēt krietnu devu telpas, kuras jau tā ir salīdzinoši maz. Kāpņu telpa ar nodomu izvietota ziemeļos, un tā apvienota ar ieejas daļu.
Zem kāpnēm paslēpta ieeja puspagrabā, līdz ar to atgūta telpa viena kāpņu laiduma garumā. Ne daudz, ne maz – iegūti 10 kvadrātmetri un ātrijs kā vizuāls paplašinātājs un gaismas avots. Ekonomijai gan ir viens trūkums – skaņas izolācijas virzienā uz augšu gandrīz nav. Māja ir caurdzirdama un caurredzama līdz pat jumta stāvam, toties radīta tik organiski nepieciešamā plašuma izjūta, kas apsveic katru ienācējus. Tieši izjūta, jo reāli «plašums» nav īstais jēdziens, ko attiecināt uz konkrēto apjomu. Otrā stāva koptelpas – halles – platība ir nepilni 10 m2, būtībā tik daudz, lai ērti nokļūtu tur izvietotajās bērnu un saimnieku guļamistabās. Otro un trešo pusstāvu jeb jumta izbūvi savieno vītņu kāpnes, kas ietiecas tieši telpā.
Jumta stāvs funkcionāli veltīts meditācijai, garīgajai un miesiskajai, atvēlot izbūvēto apjomu atpūtai un daļu 45 kvadrātmetru plašās terases – burbuļvannai. Spa zem atklātām debesīm – tuvāk gaismai, tuvāk kokiem, pietiekami atrauts no ikdienas ritma un ar daudz lielāku iespējamo vientulības koeficientu. Terasi drošības nolūkos ierobežo koka un tērauda konstrukcijas reliņi. Jumta izbūve, kas nosacīti veido trešo stāvu, nav noteikumu pārkāpums, bet pieļaujamais akcents, piemērojot dzīvošanai 16 m2 platību. Pirmā stāva iekštelpu plānojuma loģika pakļauta debespusēm, pret ziemeļiem vēršot ieeju un virtuvi, pret dienvidiem un rietumiem secīgi izvietojot ar virtuvi saplūstošu ēdamzonu un dzīvojamo zonu, kuras šķir dažāds līmeņojums, un suverēnu kabinetu – bibliotēkas telpu. Zonējumu savienotajās telpās palīdz uzturēt arī pakāpieni un dažādi grīdas segumi, nozīmīgs interjera ieguvums ir slīpēta betona grīda virtuves un ieejas halles daļā. Ēkai piekļāvusies terase, protams, vērsta dienvidu virzienā, uz tās iespējams nokļūt gan no ēdamzonas, gan bibliotēkas. Faktiski pirmais stāvs ir kompakts un loģisks ēkas komunikācijas centrs – šeit ienāk, no šejienes nokļūst uz terases, uz otro un trešo stāvu, galu galā var doties arī uz pagrabu, kur notiek dona Kihota cienīgas cīņas ar ieplūstošo ūdeni augsta gruntsūdens līmeņa un celtniecības laikā pavirši izolētu pamatu dēļ. Par biedinājumu un brīdinājumu citiem varētu piebilst, ka grunts sausums būvbedres rakšanas laikā var būt maldinošs un celtnieku optimismam ne vienmēr ir derīgi uzticēties. Ēkas nesošās konstrukcijas būvētas no siltinātiem vieglbetona blokiem, apjoma izbūves tapušas no koka karkasa, siltinājumam izmantota akmens vate. Koka karkasa izbūves atsevišķos fragmentos turpinās divu stāvu augstumā, piešķirot ēkai vieglumu un īpašu raksturu, ar mēru izceļot vertikālo akcentu un dažādojot ēkas konfigurāciju. Ēkas caurspīdīgums iekštelpās un no ārpuses bāzējas ne tikai ātrijā, bet arī logos – vairākiem stiklotās paketes satiekas stūros, ikdienas vērošanai funkcionāli garantējot pastkaršu cienīgu panorāmu. Stūra logi vizuāli mazina ēkas piezemētību, aklie fasāžu stūri līdz ar to ir pārrauti ar transparentu struktūru, kas eleganti un smalki tiek ierobežota ar koka profiliem. Fasādes tonējums apmestajā un koka daļā ir gaišs, dažādā apgaismojumā mainīgs un harmonējošs ar apkārtējo vidi – priežu mežu un tam raksturīgo augu segu, kas saglabāta lielā daļā teritorijas. Katrs kvadrātmetrs vai pat daudz mazākas mērvienības platība ēkā ir plānoti, lai iegūtu maksimālu lietderības pakāpi, taču ne uz arhitektoniskās izteiksmības rēķina. Ēku meistarīgi caurvij veiksmīgu kompromisu māksla. Autore: Agrita Lūse, mākslas vēsturniece Foto: Andris Tone "LATVIJAS ARCHITEKTŪRA" 3.burtnīca (2008)
