Industriālais stils arhitektūrā: Vēsture un mūsdienās izcilākie piemēri Latvijā
Industriālā arhitektūra – jēdziens, ko mūsdienās plaši izmanto, lai aprakstītu ēkas, kas būvētas, lai atvieglotu rūpniecības vajadzības; industriālā arhitektūra ietver virkni ēku veidu un stilu, apvienojot gan funkcionalitāti, gan dizainu. Industriālā stila arhitektūru raksturo minimālas un pēc skata neapstrādātas virsmas, rūpniecisku materiālu izmantošana, tīras līnijas, kā arī plakani jumti.
Vēsture
Pirmās industriālās ēkas tika uzceltas 1700. gados pirmās rūpnieciskās revolūcijas laikā, kas galvenokārt norisinājās Lielbritānijā no 1760. līdz 1830. gadam. Jēdzienu “industriālā arhitektūra” sāka lietot jau salīdzinoši sen, proti, laikmetā pēc industriālās revolūcijas (19. gadsimta otrā puse), un attiecināja uz ēkām, kas nodrošināja rūpniecisku ražošanas procesu – galvenokārt fabrikas un noliktavas. Pie industriālās arhitektūras pieder arī citi ar rūpniecību saistīti ēku tipi, piemēram, ūdenstorņi, graudu tvertnes, spirta rūpnīcas, alus darītavas, naftas pārstrādes rūpnīcas, spēkstacijas, un dažkārt arī atsevišķi transporta infrastruktūras objekti kā, piemēram, dzelzceļa stacijas vai bākas, un daudzas citas pielāgotas utilitāras struktūras.
18. gadsimta beigās rūpniecībā parādoties tvaika dzinējiem un 19. gadsimta vidū strauji attīstoties dzelzceļa infrastruktūrai, jauni ražošanas uzņēmumi vairs nebija obligāti jāizvieto ūdensceļu tuvumā – arvien biežāk tie tika celti lielpilsētās un to tuvumā. Arī noliktavas būvēja ne tikai ostu, bet arī dzelzceļa mezglu tuvumā. Pilsētu panorāmā parādoties iespaidīgām industriālām būvēm, jau 19. gadsimta nogalē daudzviet Eiropā un Amerikā pilsētplānošanā tika īstenota zonēšana, atsevišķi nodalot industriālos rajonus.
Pēc I pasaules kara industriālā arhitektūra attīstījās modernisma kontekstā, un tajā saglabājās arī pieprasījums pēc ikoniskiem un unikāliem projektiem, kas pildīja uzņēmuma reklāmas funkciju. Viens no šādiem piemēriem ir uzņēmuma Coca-Cola rūpnīca Losandželosā, kas tika būvēta 1936. gadā, ēkas arhitektūrā attēlojot okeāna laineri. Mūsdienās popularitāti guvuši objekti ir, piemēram, 2010. gadā projektētais atkritumu apstrādes komplekss Centro de Tratamiento de Residuos en el Vallés Barselonas provinces municipalitātē Vacarisses vai olīveļļas ražošanas uzņēmuma “Elaia Lagar” vajadzībām 2010. gadā projektētā ēka Marmelo Mill Portugālē, Fereirā du Alentežū.
Kas raksturo industriālo arhitektūru?
Kopš 20. gadsimta beigām līdz mūsdienām industriālu ēku dizainā noteicoši kritēriji ir funkcionāla efektivitāte, energoefektivitāte un ilgtspējība. Šim stilam ir dažādas formas, taču vienojošās iezīmes ir funkcionalitātes un dizaina kombinācija; lieli, atvērti plānojumi; augstie griesti; rūpniecisku un neapstrādātu materiālu, piemēram, betona, ķieģeļu, metāla, izmantošana; ornamentu iztrūkums ēkas fasādē; atsegti ķieģeļi, caurules un cauruļvadi, kas citādi būtu apslēpti dzīvojamās ēkās; lieli metāla režģa logi.
Industriālais mantojums Latvijā
Autors: Antra Osa/flickr.com
Latvija 19. un 20. gadsimta mijā bija viena no rūpnieciski attīstītākajām Krievijas impērijas provincēm, savukārt Rīga pirms I Pasaules kara bija trešā lielākā rūpnieciskā pilsēta. Industriālo arhitektūras stilu Latvijā veido gan 17.-18. gadsimta ražotnes, gan turpmāko gadsimtu ar rūpniecību saistītas ēkas: fabrikas, bākas un hidrotehniskās būves, dzirnavas, cietokšņi un citas fortifikācijas būves, spēkstacijas, un citas.
Latvijā sastopami ļoti daudzi industriālā mantojuma objekti, piemēram, Kuldīgas vecpilsētā atrodas kādreizējās Adatu fabrikas ēka (“Meteors”), kas būvēta 1854. gadā un darbojās līdz pat 1910. gadam, kad ražotni pārcēla uz citām telpām. Līgatne, savukārt, ir Latvijā senākās papīrfabrikas strādnieku ciemats, kas ir unikāls un vienots industriālā mantojuma ansamblis. Cēsu Vecais alus brūzis celts 1878. gadā kā daļa no tolaik jaunā Cēsu pils parka; tas ir unikāls industriālās arhitektūras stila paraugs, kura ēkas glabā 19. un 20. gadsimta vēstures liecības.
