10. Irmas viesu namiņa sērija. Mājiņu pārvērš par cūkkūti
Mājiņa atrodas tieši uz mūsu teritorijas robežas, pie ciema centrālās ielas, iepretim tai virknējas kaimiņu mājas, un būda ir ļoti labi pārredzama. Bet, neskatoties uz šiem apstākļiem, vācieši uzrīkoja visnesakoptākās un nevīžīgākās dzīvesvietas paraugdemonstrējumu. Viņi ne tuvu neņēma vēra to, ka īrēt mēs devām tikai mājiņu, nevis būdu kopā ar visu tai blakusesošo zemi. Pie pašas ieejas mājiņā, kas atrodas ar skatu pret ceļu, viņi uzrīkoja veļas žāvēšanas zonu, ik dienu tur izkarinot savu apakšveļu. Neatceros tādu dienu, kad uz striķiem nekas nekarātos. Blakus mājiņai, bet arī no ceļa labi pārskatāmā zonā atradās suņu būda, āra galds ar krēsliem, saulessargs. Bet riņķī šai zonai bija izlikti dažnedažādi maisi ar lupatām un citu saturu, tostarp atkritumiem, vecs matracis, kastes u.c. Bet, kas darījās iekšpusē! Pēc pirmās viesošanās tur man mati stāvus sacēlās. Vispirms jau no smakas, kas iecirtās degunā, atverot durvis. Tad no skata, kas pavērās manām acīm – šķita, ka tur neviens neko nav kārtojis, kopš ievākšanās brīža, kaut gan bija pagājuši jau vairāki mēneši. Grīda pilna ar smiltīm un drupačām, knapi atpazīstama tās krāsa. Gaišās tapetes bija palikušas pelēkas, nodriskātas, mēbeles (tai skaitā dīvāns), vairs nelietojams, jo viscaur apskrāpētas, nodeldētas. No visas šīs nekārtības pilnīgi spiedās ārā dārga elektrotehnika – liels, plakans televizors, DVD atskaņotājs un divi portatīvie datori. Laikam tāpēc bija prasījuši vīram pievilkt otru interneta vadu, lai varētu darboties pie abiem datoriem. Vienu dienu vāciete bija atskrējusi ar sūdzību par kanalizāciju – ūdens vairs neejot prom. Vīrs veselu dienu bija ziedojis, lai to salabotu. Bija jārok vaļā kanalizācijas vads metru zem zemes un jātīra tas. Darbs jau nav no tiem patīkamākajiem, jo īpaši, kad tas jādara priekš svešiem cilvēkiem. Liels bija viņa pārsteigums, kad viņš ieraudzīja kanalizācijas aizsprostojuma iemeslu! Izrādījās, ka vāciete podā bija metusi visu, ko vien var iedomāties – sieviešu higiēnas preces (tostarp tādas, kas bija bērnu pamperu apmērā), līdz plastmasas pudelītēm! Neviena kanalizācija tādu neizturētu. Vācijā sistēma ir savādāka, podā var patiešām visu mest, jo tur ir iestrādāti mehānismi, kas to visu sasmalcina. Brīdinājām viņus par šo situāciju, bet nepagāja pat mēnesis, kā atkal vāciete klauvējās pie mūsu durvīm ar to pašu problēmu. Vīrs vēlreiz iztīrīja kanalizāciju, taču šoreiz piekodināja, ka vairāk to nedarīs, ja nemāk izmest atkritumus blakusstāvošā miskastē, nevis podā, tad lai dzīvo ar aizsprostotu podu. Bez šī visa bardaka, ko abi bija sataisījuši, viņi atļāvās nepieklājīgi uzvesties – to vien dzirdējām caurām dienām un naktīm kā vācietis bļauj. Kā vēlāk izrādījās, nepārtrauktā skaļā bļaušana traucēja ne mums vien. Šī uzvedība izraisīja kaimiņu antipātijas. Uz policiju tika aizsūtītas vairākas sūdzības ar lūgumu noskaidrot, kas darās tai mājā. Un aizradījumu, protams, dabūjam mēs!
Taču vāciešiem šī dzīvošana likās pavisam pieņemama un normāla, ja jau abi izdomāja uzrīkot bārbekjū tusiņu. Uz A4 formāta lapām tika uztaisīti plakāti - ielūgumi, ar kuriem vācieši devās pie katra no kaimiņiem un aicināja piedalīties. Ielūgumu saņēmām arī mēs, taču mēs neieradāmies, jo uzskatījām to par necieņas kalngalu – rīkot tusiņu laikā, kad nebija samaksāta īres nauda. Taču tagad vismaz atnākušie ciemiņi pārliecināsies par to, ka tie neesam mēs, kas bardaku taisa un neļauj mierīgi dzīvot, bet tas, protams, vienalga godu mums nedara. Pasākums beidzās ar neatļautā vietā kurinātu ugunskuru, izmīdītu zālienu un puķēm, visur riņķī izmētātām tukšām pudelēm.
