15. Irmas viesu namiņa sērija. Nesaskaņas attiecībās
Nesaskaņas slēpjas faktā, ka darba noteikumi darba devēja (jeb mūsu) un strādnieku starpā tika atrunāti pašā sākumā, un tie, protams, tika izpildīti, pie tam labā kvalitātē. Mums pret celtniekiem pat bija radusies draudzīga uzticība. Tomēr nācās izjust nepatīkamu brīdi, kad, plānojot nākamos darbus, iepretim samaksai, ar kuru bijām rēķinājušies, tika pieprasīta lielāka. Tā bija vilšanās, kaut gan strādnieku pozīcija bija ļoti labi saprotama – kāda velna pēc pelnīt mazāk, ja var pelnīt vairāk. "Strādājam labi, kvalitatīvi, pie tam valstī inflācija. Mums nav "jāupurējas" (jāiet pret saviem mērķiem, vēlmēm, naudas nopelnīšanas iespējām) tikai tāpēc, ka ir izveidojušās labas attiecības." Un tomēr. Samaksa pieprasīta lielāka, naudas, ko samaksāt nav. Darbi apstājās. Patiesībā jau ir grūti ar tiem strādniekiem, es domāju darba organizēšanas un cilvēcisko attiecību ziņā. Nedrīkst līdz galam uzticēties, jābūt acīgam un piesardzīgam, jo vienmēr darba attiecībās pastāv "piečakarēšanas" iespēja, ne tiki attiecībā uz naudu, bet arī uz padarīto. Cilvēks pēc dabas ir slinka būtne, kuras prioritātes ir mazāk darīt, bet vairāk par to saņemt. Īpaši svarīgs šis moments ir jaunu darba attiecību veidošanā. Nedrīkst paļauties uz strādnieka goda prātu, jo vienmēr cilvēka izvēle kritīs par labu nedarīšanai nekā darīšanai, vai arī darīšanai tikai ar motivējošu samaksu. Tāpēc uskatu, ka darba devējam jau sākotnēji stingri jāpozicionē darba uzdevums un samaksas forma. Pirmais strīda punkts – jumta seguma klāšanas darbi. Strādnieki gribēja klāt jumta segumu par 8 Ls/m2, bet vīrs iebilda, ka tas ir par dārgu un no strādnieku pakalpojumiem jumta seguma likšanā nācās atteikties. Tobrīd vīrs bija sameklējis kādus rīdziniekus, kas jumtu bija gatavi uzlikt par summu uz pusi lētāku. Bet, protams, ka uzreiz radās šaubas par izpildes kvalitāti un gala rezultātu. Kāds gan tas varētu būt par tādu samaksu? Nolēmām neriskēt un jumta darbus atstāt finansiāli labākiem laikiem. Jāpadomā arī par lētāku iespēju – varbūt ģimenes vīrieši paši to var uztaisīt? Otrs nesaskaņu iemesls – apdares dēļi. Bijām nopirkuši parastus dēļus priekš mājiņas ārējās apdares, kurus pirms uzlikšanas vajadzēja vēl apstrādāt. Kokapstrādes ierīces nebija jāīrē, jo manam dzīvesbiedram tādas jau ir. Taču strādnieki par šī darba veikšanu, būtībā ēvelēšanu, pieprasīja tādu summu, kas pārsniedza jau gatavu dēļu cenu. Mēs to nevarējām atļauties. Arī ideja par ieekonomēšanu tad pilnīgi izgāztos. Vīrs nolēma to darīt pats. Pēc notikušā un ņemot vērā pieredzi ģimenes mājas celtniecībā, secināju, ka, pirmkārt, pirms darbu uzsākšanas, ir precīzi jāsarunā, ko strādnieki darīs un par kādu cenu, pilnībā izslēdzot summas maiņu procesa gaitā (protams, ņemot vērā situāciju, un to, ka bez izņēmumiem parasti neiztiek). Otrkārt, nemaksāt avansu, ja negrib palikt kā bez naudas, tā bez rezultāta – sākumā jāizpilda darbs, pēc tam par to jāsaņem samaksa. Neesam nekādi bagātnieki, naudu nopelnam pašu spēkiem, godīgi, tāpēc arī skaitam katru kapeiciņu, meklējam lētāko iespēju, atlaides un ekonomijas variantus. Par labu, kvalitatīvu darbu, godīgiem strādniekiem jau nekad nav žēl samaksāt. Tomēr ne mums vien laikam būvēšanas pieredzē ir nācies sastapties ar negodīgiem celtniekiem – tādiem, kas par savu darbu prasa vairāk, nekā patiesībā tiek izdarīts. Arī es par to esmu aizdomājusies, vai kaut kas tāds nenotiek manā celtniecības procesā, tomēr apstājos pie pārliecības, ka godīgs cilvēks tā nekad nerīkosies, savukārt gudrs pasūtītājs to nekad nepieļaus. Nekaunīgi pieprasīt augstu samaksu par savu darbu, kas tiek veikts slikti, uzskatu, ka ir zemiski. Ja ir otrādi, arī nav labi, bet, kurš tad grib strādāt pa nullēm un nenopelnīt vairāk kā iepriekš? Mūsu situācijā pieļauju, ka cenas diktēja inflācija, kaut gan neizslēdzu arī citas iespējas. Priecājos, ka pieturējos pie principa – nemaksāt avansu, jo šajā situācijā naudu būtu zaudējusi, bet darbi paliktu nepadarīti, par tiem nemaz nevienojāmies, jo pieprasītā samaksa par augstu mūsu iespējām.
