Irmas viesu namiņš. 2. sērija. Krahs, bads, krīze
Bet tas jau vēl nekas. Pats interesantākais bija būvmateriālu medīšana! Ar celtniecības materiāliem (un ne tikai) bija gaužām švaki. Lai nopirktu ķieģeļus, vīram bija jādežūrē uz šosejas un, redzot kravas automašīnu, jāmetas to stādināt, jāpielauž šoferi, lai iebrauc pie mums un atstāj nedaudz no savas kravas, par ko, protams, bija jāsamaksā. Mums vieglāk bija tādā ziņā, ka vīrs strādāja garāžās, un ar transportu nekad nebija problēmas - bedre pamatiem tika izrakta, smiltis aizvestas, tad atvestas utt. Rosīšanos pa mājas celtniecību pārtrauca perestroika. Tas bija stiprs trieciens mūsu ģimenei, kurai nu jau pievienojās arī trešā atvase. Vīrs – vienīgais pelnītājs ģimenē - palika bez darba, sākās jukas. Divus gadus izcietām badu. Atceros dienas, kad bija jāpārtiek no kartupeļiem vien, dažkārt pat tie nebija. Labākās dienās izcepu pīrādziņus, ko nesu pārdot, lai sagrabinātu kādu naudiņu bērniem skolas vajadzībām. Grūti bija saprast, kas notiek valstī, - kur palikusi vecā iekārta un kāpēc jaunā ir tik nežēlīga. Apķērīgākie tai laikā jau grāba savā īpašumā visu, ko var, kamēr mūsu smadzenes bija piepūlētas tikai uz bērnu pabarošanu un palaišanu skolā. Kredīts kā enkurs vilka uz bezdibeni, taču līdz zināmam brīdim. Naudas vērtība saruka tik krasi, ka latu izteiksmē visu kredītu samaksājām ar vienu maksājumu. Tas tobrīd laikam bija vienīgais pozitīvais notikums. Pamazām atjēdzāmies. Vīrs sāka nodarboties ar biznesu. Atceros, pirmā viņa alga bija četri snikeri. Ar laiku dzīves apstākļi uzlabojās, un mēs sākām domāt, ka nebūti slikti, ja mūsu īpašumā būtu kafejnīca (tas bija laiks, kad katram otrajam piederēja veikals vai kafejnīca). Mēs nolēmām, ka celsim jaunu ēku, ko dalīsim divās daļās – vienā pusē atradīsies veikals, bet otrā kafejnīca. Vienīgais no Gailes vadītā biroja, kas pēc perestroikas palika ciemā, bija arhitekts Kalniņš. Būdams bez darba, viņš par samērā nelielu samaksu piekrita legalizēt vīra būvniecības ieceres – lielas siltumnīcas projektu (tobrīd aktuāla bija ziedu audzēšana) un kafejnīcu. Taču bizness ievirzījās citā gultnē, un daļu no siltumnīcai paredzētās platības vīrs pārveidoja par ražošanas cehu. Paralēli tam, ar saviem spēkiem tika celta arī kafejnīca. Tā tika izvietota stratēģiski izdevīgā vietā – pretim laukam, uz kura pagasts perspektīvā plānoja celt vairākas piecstāvu mājas. Un tas nozīmēja tikai to, ka ciema iedzīvotāju pamatmasa dzīvos tieši blakus mūsu veikalam-kafejnīcai. Tikai pēc tam, kad tika pamesta pusuzcelta skola un restorāns, kļuva skaidrs, ka nekādas celtniecības tur nebūs un kafejnīcu tādā gadījumā būtu bijis labāk izvietot tuvāk šosejai. Taču celtniecība jau bija uzsākta, un mainīt vairs neko nevarēja. Parādījās pirmās domas par to, ka šai ēkai varētu mainīt funkciju un izmantot to citām vajadzībām. Taču neparedzētie biznesa līkloči laupīja iespēju jebkādām darbībām. Par cehu pārveidotā telpa pēkšņi arī vairs nevienam nebija vajadzīga. Biznesā ieguldītā nauda – zaudēta.
