8. Irmas viesu namiņa sērija. Noveda līdz dzeršanai
Ne jau tāpat vien Viktors meklēja dzīvesvietu ārpus pilsētas, pie tam nevis daudzstāvu dzīvojamajā mājā, bet gan privātmāju teritorijā, jo viņš nodarbojās ar metālizstrādājumiem – darināja no metāla dekoratīvus un funkcionālus elementus mājai, piemēram, kāpņu margas. Viņam bija vajadzīga vieta, kur ar to nodarboties. Būda atrodas mūsu privātajā teritorijā un nožogojuma apkārt tai nav, tāpēc arī vietas šim nolūkam bija pietiekami. Pēc kāda neilga laika mājiņā ievācās arī Viktora sieva ar bērnu – izrādījās, ka viņa ģimenē pavisam nesen piedzima bērniņš. Ieraugot līdzi sievai atbraukušo smago mašīnu ar lielo mantu krāvumu, sapratām, ka viņi šeit plāno palikt ne jau nu vienu mēnesi. Vēlāk noskaidrojām, ka viņi bija mitinājušies pie sievasmātes. Dzīvoklis bija divistabu un sākotnēji vietas pietika visiem, taču pēc ģimenes pieauguma situācija mainījās – vietas kļuva par maz. Arī spiediens no sievasmātes vairs nebija izturams – pārvākšanās kļuva neizbēgama. Uzskatu, ka būda jau nu noteikti nav nekāds ideālais miteklis jaunai ģimenei, taču pagaidu variantam gan der. Tomēr aizdomīgi jau bija tas, ka sieva atbrauca ar visam mantām, kas nemaz neliecināja par nodomu uzturēties šeit īslaicīgi. Viņi mums paprasīja atļauju, vai un ko viņi drīkst būdā mainīt, ko demontēt un ko pielikt klāt, vai uztaisīt pa jaunam. Viktors izrādījās gana strādīgs vīrietis. Tikai viņam bija viens liels mīnuss – viņš ļoti mīlēja iedzert. Glāze šņabja no rīta bija pilnīga norma. Tad mēs arī sapratām, kāpēc sieva vienreiz viņu padzina un kāpēc strīdi turpinājās arī pēc tam. Taču, neskatoties uz to, ka vīrs dzēra un bija strīdi, higiēnu mājās sieva turēja augstā līmenī, jo mājoklī tomēr atradās zīdainis. Un tas man ļoti patika, jo biju droša, ka būdā vienmēr būs kārtība. Šiem īrniekiem nebūtu ne vainas, ja vien Viktors nepiedāvātu piehalturēt manam vīram. Protams, nestrīdos, ka naudiņu varēja nopelnīt ļoti labu, un mums to ļoti vajadzēja, lai turpinātu būvniecību. Par vienu pasūtījumu, kas izpildāms nedēļas laikā, Ls 1,500 mierīgi varēja dabūt. Mans vīrs jau kārtīgi tai lietai arī piegāja – kā jau atbildīgs, nopietns, strādīgs cilvēks. Tikai šī "pasākuma" organizētājam darbs nebija pirmajā vietā. Metināšana, metāla griešana un ar to saistītās lietas ir diezgan grūts darbs. Jābūt speciālistam, lai ar tām tiktu galā. Bet Viktors, neskatoties uz iespējamo situācijas bīstamību, katru reizi pirms darba "iepļāva" 200 gramus un tikai tad sāka strādāt. Vienreiz šīs atkarības dēļ pats sev nocirta īkšķi. Atceros to dienu, kad vīrs atskrēja pēc palīdzības! Viktoram visa roka asiņoja. Izsaucu ātros, pēc laika pirksts tika piešūts un brūce sadzija. Bet ar to nepietika. Viņš tās sasodītās dzeršanas dēļ pusmēnesi strādāt nenāca, bet pasūtījumi taču nevarēja gaidīt! Vīram nācās visu darīt pašam. Bet, cik grūti tas bija! Darbs taču bija veicams divatā. Un, ja vēl par to saņemtu atlīdzību! Nekā! Viktoram patika no mana vīra aizņemties naudu. Un, protams, ka neatdot. Viņš to darīja sekojošā veidā: tikās ar pasūtītāju (jo viņš parasti atrada haltūras) un saņēma gan avansu, gan atlikušo summu, kas tika dalīta uz pusēm. Savu pusi viņš savāca uzreiz un, neatdodot naudu manam vīram, uzreiz no viņa daļas aizņēmās gandrīz to visu. Viktors dzeršanas dēļ bija zaudējis autovadītāja tiesības – policija viņam tās atņēma. Un vīram piespiedu kārtā bija jākļūst par viņa šoferi – sākumā izpalīdzot, bet vēlāk ar aizbildinājumu, ka jābrauc pie pasūtītāja, jāsaņem jauns pasūtījums un tamlīdzīgi. Benzīnu vīrs iztērēja, bet naudu vietā nedabūja. Arī tas nebūtu nekas – bet arī mans vīrs pēc darba, tur pat pie mājas veicot pasūtījumu, sāka ierasties mājās dzēris. Viena reize, otra, trešā diena... nedēļa. Es jutu, ka nav labi, un zināju, ka, ja neko nesākšu darīt, vīrs tiks nodzirdīts. Sākumā aprunājos ar vīru. Viņš teica, ka iedzer tikai kompānijas pēc, Viktors ik reizi viņam piedāvājot, viņš nevar vienmēr atteikt, tas ir nepieklājīgi. Taču es uzstāju, ka tas jau notiek pārāk ilgi, un vairs nav normāli, ka tiek dzerts katru dienu. Izteicu bargu piezīmi Viktoram – ja dzer, lai dzer viens un neiesaista manu vīru (kaut gan no paša sākuma jau skaidri zināju, ka nekādus dzērājus laist būdā nedrīkst, jo tas tā vai savādāk vienmēr beidzas slikti). Viņš šim brīdinājumam nepievērsa uzmanību. Nākamā brīdinājuma vairs nebija. Ģimene tika izlikta aiz durvīm. Aizejot viņi atstāja visas savas mēbeles, tostarp bija virtuves komplekts ar virtuves galdu un krēsliem, kumode un balts, spīdīgs drēbju skapis.
