Japāņu interjera dizaina pamatprincipi
Galvenais princips Japāņu stila principi, kas sastopami jebkurā interjerā ir sabi un vabi estētikas kategorijas. Tās ļoti bieži tiek lietotas arī mūsdienu dizaineru veidotajos interjeros. Lai arī paša principu vēsture ir sena, tā aktualitāte nezūd. Šie jēdzieni burtiski nav tulkojami, taču ir pieejams to skaidrojums. Sabi ir vienkāršība, kas izpaužas nesamākslotībā un maksimālā pietuvinājumā dabai, savukārt vabi ir klātbūtnes efekts – sajūta, ka mazajā vienlaicīgi ir ietverts lielais. Visaugstāko savas izpausmes formu šie principi sasniedz dzenbudismā, tādejādi veidojot jaunu pasaules uztveres modeli dzen. Tieši asimetrija ir dzen mācības jeb mākslas galvenā iezīme. Japāņu māksla ir daudz aizguvusi no Ķīnas, taču dzen ir dziļi japāniska esības kategorija, kura necieš izskaistinājumus. Mākslas centrā ir dabas apcere, kura visādos veidos tiek apspēlēta, piemēram, kopējais mājas tēls neizcelsies no vides ainavas, bet tieši pretēji – maksimāli centīsies saplūst ar dabu, kas vienmēr it kā uzvarēs cilvēka darināto, arī robeža starp iekštelpu un ārtelpu kļūs mazāk redzama. Lai arī kurā iekštelpas vietā cilvēks atrastos, viņš jutīsies tā, it kā būtu nedaudz ārā no tās.
Pieejot klāt pie kādas ēkas, piemēram, operas, ir nepārprotami redzamas antīkas skulptūras, kolonnas, ieeja, taču japāņu celtnēs, kur tiek ievēroti minētie principi, ēka ar dabu saplūst tādā veidā, ka ieeju aizsedz, piemēram, krūmi un rada apmānu par durvju atrašanās vietu, tādējādi rosinot cilvēka apziņu uz apceri.
Telpas zonas Japāņu mājokļa galveno daļu veido atvērta platība, kas sevī iekļauj viesistabas zonu, atvērtu virtuvi, tējas dzeršanas podiumu, ēdamistabu un darba vietu. Japāņu mājas filozofija ir saistīta ar dabu – materiālu, krāsu un kompozīcijas ziņā. Bet galvenā dabas iezīme ir iespēja transformēties, mainīties, attīstīties. Platība tiek radīta ar starpsienu, pārbīdāmu aizslietņu palīdzību, kas sadala telpu dažādās zonās, piemēram, viesistabas un atpūtas zonā. Aizslietņi padara telpu vieglu un caurspīdīgu. Tos pārbīdot, interjers var tikt mainīts kaut vai katru dienu. Bīdāmās sienas rada iespēju vienai un tai pašai vietai dienā un naktī pildīt savādākas funkcijas – ja dienā tā ir viesistaba, tad naktī sienas tiek pārbīdītas un telpa pārtop par guļamistabu. Platība tiek strukturēta skaidri un mierīgi. Būtiski ir tas, ka pat ļoti mazā japāņu mājoklī būs atvēlēta skaistuma baudīšanas zona – vieta no kuras skatiena rakurss ļaus redzēt pasaules uzbūves kopsakarības.
Mēbeles, gaisma un aksesuāri Japānā dzīvojamās platības ir diezgan mazas, līdz ar to arī telpas netiek pieblīvētas ar mēbelēm – viss ir novests līdz minimumam. Taču pat tās dažas mēbeles noteikti ir transformējamas. Japāņu mēbelēm raksturīga gaiša, pieklusināta krāsa, tās virsma – gluda, bez faktūras. Mēbeles ir pieticīgas, neliela augstuma, bet dīvāni un galdi – dažāda augstuma. Japāņi gandrīz nelieto mēbeles eiropiešu izpratnē. Piemēram, interjerā nav korpusa skapju, tos aizvieto speciāli izveidotas nišas sienā, kuras parasti tiek dekorētas ar vāzēm vai statuetēm. Ļoti aktuāli ir skapji-kupejas, kuros tiek savietotas visas sadzīves lietas, maksimāli atbrīvojot telpu. Bieži japāņu istabā var redzēt stiklotu ārsienu, kuras vidū gareniski ir ielikts galds – viena tā puse atrodas iekštelpā (nosacīti apdzīvotāka), bet otra – ārpusē (nosacīti pamestāka). Iekštelpas puse ir apstrādāta, taču ārējā daļa vides ietekmē maina savu faktūru, krāsu; japāņi uzskata, ka nav skaistāka skata par to, kā dabīgi noveco materiāls.
Nav mazsvarīga arī telpas piepildīšana ar gaismu, kuras jābūt daudz, jo gaisma japāņu interjerā ir daļa no kompozīcijas. Logi vienmēr tiek veidoti līdz grīdai, - ne tikai, lai ielaistu maksimāli daudz dabīgās gaismas, bet arī, lai vizuāli paplašinātu telpu un radītu lielāku saikni ar ārpasauli. Mākslīgā gaisma tiek iegūta no parastām lampiņām, kuras ietver vienkāršas formas (sfēra, prizma, taisnstūris) papīra abažūrs, padarot gaismu mīkstāku un izkliedētāku, neapžilbinot acis, bet pasvītrojot katru interjera elementu. Tāds interjers paliktu nepabeigts, ja tajā netiktu iekļauti aksesuāri, kas sevī iekļauj tradicionālus motīvus un ornamentus: lādītes, miniatūras, skulptūras un dažādi darinājumi no dabīgajiem materiāliem, paklāji no salmiem vai bambusa, keramiskas vāzes vai interjera lelles tērptas kimono, japāņu vēdekļi ar sakuras attēli. Lai gan visas šīs detaļas ir sastopamas interjerā, tomēr japāņi nepieķeras pie lietām. Vēl šodien ir dzīvs zelta likums: "Ja ko jaunu mājās atnesi, kaut kas ir jāizmet ārā". Ja interjerā tiek lietots ornaments (zīmējums), tad tas parādīsies asimetriski – uz vienas sienas, atstājot brīvas pārējās. Tukšums nekad netiek aizstāts ar gleznu, jo tukšums ir bagātība. Materiāla izvēle un krāsa Visi materiāli, kas tiek izmantoti interjerā, ir dabīgi – koks, bambuss, papīrs, zīds, kokvilna, bet, lai kaut ko akcentētu, izmanto metālu. Japāņu stils asociējas ar naturāliem ziediem gaišos toņos, raksturīgas arī vienkāršas plaknes, naturāla faktūra. Krāsu gamma ir ļoti pietuvināta Japānas dabā esošām krāsām, kur nav ne tropisko krāsu mežonības, ne tundras un taigas ziemeļu aukstuma. Japānas stilā priekšroka tiek dota krēma, bēša un citiem mīkstiem un gaišiem toņiem. Taču tas nenozīmē, ka Japānas interjers ir pelēks, tas varbūt arī pietiekami pikants, saglabājot visus estētiskos principus.
Augi interjeram un Japānas dārzs Japāņu interjerā labi izskatās ziedi: vāzēs vai ikebanas izskatā, dzīvi vai izžāvēti. Bet var arī podā iestādīt miniatūras kociņu – bonsai. Tāpat kā citi austrumu mākslas veidi, bonsai Japānā ne tikai ir miniatūru kociņu audzēšanas tradīcija pēc noteiktiem principiem, bet vesela filozofija, kas prasa no cilvēka, kas nodarbojas ar bonsai, noteiktas rakstura īpašības: taisnīgumu, gudrību, labsirdīgumu, delikātumu.
Lielu lomu Japānas kultūrā ieņem tradicionālais dārzs, vide ārpus mājas. Pastāv trīs Japānas dārzu veidi. Dārzi, kas domāti pastaigām: tie ir ļoti lieli, veidoti ainaviskā izteiksmē, tajos ir ietverti vides arhitektūras principi; meditāciju dārzi, kuri ietver dažādas skulptūras, dabas materiālus, piemēram, dārzs var sastāvēt tikai no akmeņiem un smiltīm; trešais dārzs ir papildinājums iekštelpai, kas tiek veidots ar akcentu uz robežu izjaukšanu starp iekštelpa un ārtelpu.
Jebkura šī dārza galvenā īpašība ir plūstoša pāreja no nepieradinātās dabas uz cilvēka rokām radīto.
Raksta autore: Vera Zajeca Foto: no Andžeja Reitera personīgā arhīva un publicitātes Raksts sagatavots, izmantojot publicitātes materiālus un interjera dizainera Andžeja Reitera konsultāciju
