Jauno mājokļu projektu vienveidīgums – atzīstama tendence vai stagnācija, kas iznīcina radošumu? Skaidro eksperti
Nav noslēpums, ka mūsdienu arhitektūras principi krietni atšķiras, teiksim, no jūgendstila vai neoklasicisma laiku priekšrakstiem, kad dzīvojamās ēkas Latvijā tika būvētas šķietami daudz pamatīgākas, nereti ar unikālām, mākslas darbiem līdzvērtīgām fasādēm. Tā kā mūsdienu jaunajos projektos lielākoties dominē gludas, tīras formas un ornamentālus ciļņus un skulpturālus rotājumus te neatrast, vairumam cilvēku tie var šķist gaužām līdzīgi vai pat teju vienādi. Vai atkārtojamā būvniecība ir atzīstama tendence, kas veicina ilgtspēju un uzlabo mājokļu pieejamību, vai tomēr būvniecības radošā potenciāla stagnācija, skaidro nekustamo īpašumu attīstītāja “Bonava Latvija” eksperti.
Atkārtojamība būvniecībā – ātrāk, lētāk un efektīvāk
Lai arī būvniecību regulē visai strikti normatīvie akti, nosakot detalizētu kārtību, kādā veicama būves projektēšana, saskaņojumu saņemšana no atbildīgajām institūcijām un trešajām personām, būvlaukuma sagatavošana un aktīvās būvniecības fāze, būvniecība joprojām ir gana elastīga un kreatīva joma. Jo dažādāk vēlamies plānot, projektēt un būvēt, jo, visticamāk, dārgāk tas mums izmaksās. Savukārt sistemātiski atkārtojot, pilnveidojot un vienkāršojot procesus, būvniecības galarezultātu var padarīt izmaksu ziņā būtiski pieejamāku, vienlaikus nezaudējot un pat iegūstot uz kvalitātes rēķina. Daudzdzīvokļu ēku būvniecībā tas nozīmē būvniecības principu atkārtošanu no projekta uz projektu, tādā veidā gūstot nepieciešamās zināšanas un pieredzi, lai darbu paveiktu ātrāk, lētāk un efektīvāk, ieguldot mazāk resursu un tādējādi arī izvairoties no potenciālajiem riskiem, kas mūsdienu apstākļos, kad būvniecības procesus ietekmē daudz dažādi ārējie apstākļi, ir jo īpaši svarīgi.
Kā norāda “Bonava Latvija” Arhitektūras nodaļas vadītāja Elīna Kreice, atkārtojamības principu iespējams izmantot jebkurā būves attīstības etapā, sākot jau ar zemesgabala izpēti. “Daži noteikti argumentēs, ka katrs zemesgabals ir atšķirīgs un individuāls, ar savu reljefu, ģeometriju un apgrūtinājumiem, lai tā izpēti varētu veikt tipveida kārtībā. Taču ir iespējams izmantot dažādas atkārtojamības metodes, piemēram, jau iepriekš izstrādātus gājēju celiņus, izprojektētus mezglu un ievalku risinājumus. Atkārtojamība nenozīmē, ka lietām katru reizi jāizskatās identiski. Tās var atšķirties, tomēr pamatam un risinājumu veidam jāpaliek nemainīgam,” pauž eksperte. Atkārtojamības principu lielā mērā sekmē arī dažādi IT risinājumi: “Piemēram, mēs ikdienā strādājam ar iekšējo Building sistēmu, kurā esam definējuši mūsu produktu līmeņus un to, kas katram līmenim atbilst. Atkarībā no ēkas klases zinām, cik daudz rozešu, kur tieši un kādā augstumā atradīsies virtuvē. Tāpat šajā sistēmā atrodamas projektēšanas vadlīnijas, iepirkumu nodaļas apstiprināts materiālu saraksts un standartizēta konstrukciju savienojumu mezglu un elementu šķērsojumu detalizācija. Viss ir definēts, lai nevienam speciālistam, vai tas būtu arhitekts, elektriķis, konstruktors vai kāds cits, nebūtu jādomā, kā šīs lietas izmantot projektā. Modelējot ēkas, aktīvi lietojam arī BIM elementu bibliotēkas. BIM elements ir ikviena ēkā izmantotā elementa digitālais dvīnis. Tie var būt dažādas sarežģītības un lieluma – sākot ar dzelzsbetona kāpņu laidu vai pārseguma paneli un beidzot ar elektrības rozeti vai slēdzi, kas satur ne tikai ģeometriskos un vizuālos parametrus, bet arī papildu informāciju, ko izmanto projektēšanā, tāmēšanā un iepirkumu veikšanā.”
Atkārtojamības nozīmi izceļ arī uzņēmuma ražošanas vadītājs Mārtiņš Pogulis: “Pateicoties izmantotajiem IT risinājumiem, jau projektēšanas procesā zinām, kādus būvniecības risinājumus izmantosim. Tas krietni atvieglo tāmēšanu un palīdz diezgan precīzi aprēķināt, kādas būs būvniecības izmaksas. Arī aktīvajā būvniecības fāzē skaidri zinām, cik daudz laika aizņems katrs būvniecības cikls un cik liels darbaspēka resurss būs nepieciešams. Tā iespējams ne tikai efektīvāk plānot, bet arī saīsināt būvniecības laiku.”
Procesu atkārtošana – solis pretī lētākiem mājokļiem
Atkārtojot procesus no projekta uz projektu, iespējams samazināt gan projektēšanai, gan būvniecībai nepieciešamo laiku. Kā norāda E. Kreice, projektēšanas laika patēriņa ziņā ir milzīga atšķirība, vai tiek izstrādāts pilnīgi jauns risinājums vai atkārtots kāds no iepriekšējiem. “Piemēram, ja mēs savos projektos būtu uzstādījuši rekuperācijas iekārtas pirms pieciem gadiem, mājokļu cena par kvadrātmetru tobrīd būtu augstāka, nekā tā ir tagad, kad jau esam izkopuši un pilnveidojuši šo procesu. To laiku, ko esam ietaupījuši uz atkārtojamības rēķina, varam veltīt citu risinājumu uzlabošanai, un klients par to pašu naudu iegūst daudz kvalitatīvāku produktu.”
Ietaupot laiku uz projektēšanu un būvniecību, iespējams radīt pircējiem pieejamāku galaproduktu: cena par mājokļa kvadrātmetru vienas un tās pašas komforta klases ietvaros, salīdzinot ar projektiem, kuros atkārtojamības metodes netiek pielietotas, atšķiras pat par vairākiem simtiem eiro. Tiesa, pie nosacījuma, ka būvniecībā izmantoti vieni un tie paši risinājumi, kas īstenoti vai iestrādāti identiskā kvalitātē.
Jauno mājokļu projekti – vai tiešām tik vienādi?
Kopš Latvijā un it sevišķi Rīgā 2000. gadu sākumā aizsākās jauno mājokļu projektu attīstības bums, sabiedrībā iesakņojies spēcīgs uzskats, ka visas jaunās daudzdzīvokļu ēkas ir ļoti līdzīgas – tās pašas formas, kāpņu telpu dalījums, fasādes, jumtu tips u. tml. Dažs pat neminstinās apgalvot, ka jaunie projekti tādas pašas hruščovkas vien ir, tikai ar moderniem vaibstiem. Uz zināmā mērā viņiem ir taisnība – arī padomju laikos tipveida risinājumi būvniecībā bija ļoti izplatīti. Tas gan galvenokārt bija laika ekonomijas, nevis kvalitātes uzlabošanas nolūkos, jo, kā zināms, lai apmierinātu iedzīvotāju vajadzību pēc dzīvojamās platības un nodrošinātu ar dzīvesvietu fabriku strādniekus un militāro objektu personālu, dzīvojamās ēkas tolaik tika būvētas triecientempā.
Vai tiešām ir pamats uzskatīt, ka mūsdienās celtie jauno mājokļu projekti ne ar ko būtisku neatšķiras? M. Pogulis norāda, ka īsti pareizi tas tomēr nav: “Pirmajā acu uzmetienā fasādes daudziem jaunajiem projektiem izskatās ja ne vienādas, tad stipri līdzīgas. Taču, ja iedziļināmies niansēs, es teiktu, ka vienādu projektu nav pat viena attīstītāja portfelī. Piemēram, mūsu “Dreilinga mājas” ir klasisks atkārtojamības paraugs, kur visas ēkas būvētas pēc vienas un tās pašas metodes, izmantojot vienus un tos pašus materiālus. Taču, veicot Blower door testus (iekārta, kas mēra ēkas un telpu hermētiskumu un siltumenerģijas zudumus) tikko ekspluatācijā nodotā ēkā un pirms trīs gadiem pabeigtā ēkā, iegūtie rezultāti atšķiras par labu jaunākajai ēkai. Tas nozīmē, ka šo pāris gadu laikā, atkārtojot, mācoties un uzlabojot procesus, esam spējuši paaugstināt kvalitātes latiņu, ko var izbaudīt arī mūsu radīto mājokļu iemītnieki, saņemot mazākus rēķinus par apkuri.”
Savukārt pēc E. Kreices domām, atkārtojamība nav tikai jautājums par vizuālajām un tehniskajām līdzībām, bet arī par vides kvalitāti un ilgtspēju. “Tas, kas ēkas padara atšķirīgas vienu no otras, galvenokārt ir fasādēs izmantotie risinājumi. Dažādi balkonu tipi, fasādes apdares materiāli un krāsu elementi piešķir būvei individualitāti. Piemēram, izmantojot stiklu, keramiku, marmoru vai dekoratīvos ķieģeļus, iespējams izveidot patiešām iespaidīgu vizuālo tēlu. Taču vai tas tiešām ir nepieciešams, un vai klients būs gatavs par to maksāt? Iespējams, līdzekļus ir gudrāk ieguldīt patīkamas un praktiskas apkārtējās vides radīšanā, kur padomāts par visu vecumu iemītnieku interesēm – bērnu rotaļu laukumiem, atpūtas un sporta zonām, lapenēm, urbānajiem koplietošanas dārziem, slēgta tipa velonovietnēm un koplietošanas darbnīcām, kur remontēt velosipēdus.”
Mākslīgais intelekts – būtisks aspekts arvien efektīvākas būvniecības nodrošināšanā
Rītdienas pareģošana vienmēr bijusi aizraujoša, jo varam spekulēt ne tikai ar šī brīža tendencēm, bet arī likt lietā fantāziju un izdomu. Eksperte uzskata, ka atkārtojamība būvniecībā kļūs vēl efektīvāka: “Pieļauju, ka vēl pēc pāris gadiem savā jomā būsim jau tikuši tik tālu, ka mums būs skaidri definētas un “sapakotas” visas tās lietas, kas ļauj atšķirties gan savu projektu ietvaros, gan no konkurentiem. Iespējams, fasāžu izveidei varētu būt pat atsevišķs budžets, kas atdalīts no pārējās būvniecības tāmes. Pašas būvkonstrukcijas gan, visticamāk, būtiski nemainīsies. Jauni materiāli tomēr tirgū ienāk samērā lēni, līdz ar to esmu pārliecināta, ka pamata lietas, piemēram, betons un stiegrojums, noteikti paliks. Virziens, kas noteikti attīstīsies, būs tehnoloģijas un mākslīgais intelekts. Jau šobrīd, piemēram, ar Dynamo BIM rīka palīdzību specifikācijas ūdens sistēmām, kuras agrāk izstrādājām manuāli un kas aizņēma aptuveni divas darba dienas, tagad aprēķinām ar viena klikšķa palīdzību. Skaidrs, ka bez dažādās sfērās sertificētiem speciālistiem, kas atbild par savas jomas labākajiem risinājumiem, neiztiksim arī nākotnē. Tomēr esmu pārliecināta, ka, attīstoties inovācijām un dažādiem mākslīgā intelekta risinājumiem, nākotnē tā pati projektētāju komanda savu darbu spēs paveikt vēl ātrāk.”
Lielākais izaicinājums – neiznīcināt radošumu
Lai arī atkārtojamība būvniecībā lielākoties rada pozitīvu pievienoto vērtību, ir kāda nianse, kurai drīzāk varētu piešķirt mīnusa zīmi, – stagnēšana, kas kavē radošumu. Un tas nav stāsts tikai par ēku vizuālo izskatu, ko mūsdienās lielākoties vairs nerotā unikālas, mākslas darbiem līdzvērtīgas fasādes. Kā norāda M. Pogulis, līdz pilnībai izkopti procesi, kas perfekti funkcionē un nodrošina nepieciešamo rezultātu, nerada vajadzību iedziļināties un domāt “ārpus kastes”, bet, ilgstoši atrodoties komforta zonā, netiek iegūta jauna pieredze. “Esmu par to daudz domājis,” viņš saka. “Jā, no vienas puses esam perfekti tajā, ko darām, pat atļaušos teikt – esam savā lietā sasnieguši lielmeistaru līmeni. Bet ja mūsu būvlaukuma komandai tagad būtu jādodas būvēt kādu tiltu vai multifunkcionālu centru, līdzšinējās metodes un know-how tur vairs nedarbotos un zināšanas būtu jāveido no jauna. Tāpēc, lai nestagnētu un spētu paraudzīties uz lietām ar plašāku skatījumu, mēs, piemēram, esam uzņēmumā izveidojuši īpašu Research and Design grupu, kurai savas idejas un priekšlikumus var iesniegt ikviens uzņēmuma darbinieks. Grupas galvenais uzdevums ir kritiski izvērtēt darba metodes un materiālus un strādāt pie inovatīviem risinājumiem, lai vēl vairāk uzlabotu konkrēto produktu kvalitāti un pieejamību. Tas ir veids, kā neiznīcināt radošumu, bet turpināt attīstīties un pacelt atkārtojamību aizvien augstākā līmenī.”
