Kādas caurules visbiežāk tiek izmantotas ārējā ūdensvada būvniecībā?
Ārējo ūdensvadu ierīkošanai var izmantot vairākus cauruļu materiālus – tēraudu, dzelzsbetonu, polietilēnu un čugunu.
Tērauda caurules – ir īpaši izturīgas, tās ilgi kalpo un ir salīdzinoši viegli metināmas. To galvenās priekšrocības ir zems lineārās izplešanas koeficients un augsts izturības līmenis. Taču jāņem vērā, ka šim materiālam ir samērā maza izturība pret koroziju, tas ir, ūdens ietekmē šis materiāls rūsē. Savukārt situācijās, kad uz cauruļu ārējās sieniņas veidojas ūdens pilieni lielās siltumvadītspējas dēļ, caurules tiek bojātas. Taču kalpošanas laiks tērauda caurulēm ir vidēji 5–8 gadi. Lai novērstu tērauda cauruļu koroziju, tās cinko. Tas gan pilnībā nepasargā caurules no rūsas, bet krietni palēnina tās bojājošo ietekmi. Lai cinks nekaitētu cilvēka veselībai, speciālisti iesaka savienojuma vietās izmantot vītnes. Cinkoto tērauda cauruļu kalpošanas laiks ir no 15–25 gadiem. Tomēr par labāko ūdensvadu cauruļu materiālu var minēt nerūsējošo tēraudu. Tā kalpošanas laiks ir pārsteidzoši liels, salīdzinoši ar iepriekšminētajiem materiāliem – līdz 100 gadiem. Tam ir ne vien augstas izturības spējas pret dažādiem bojājumiem, bet arī pret koroziju, kas nebojājās arī metināšanas laikā, kā tas ir cinkoto tērauda cauruļu gadījumā. Taču jāņem vērā, ka par labu kvalitāti ir arī attiecīgi jāmaksā, respektīvi, šāda materiāla izmaksas ir salīdzinoši augstas.
Dzelzsbetona caurules – tiek izgatavotas no jau iepriekš veidota stiegrojuma. Visbiežāk tās tiek izmantotas pievadu ierīkošanai. To konstrukcijā izmanto uzmavas, taču savienojuma vietas blīvē ar gumijas riņķiem.
Polietilēna caurules – tās lielākoties izmanto kanalizācijas sistēmu un ūdensnoteku izveidē. Cauruļu ražošanā visbiežāk tiek izmantots augsta blīvuma polietilēns. Salīdzinot ar tērauda caurulēm, to caurlaidības spējas ir par 30% augstākas. Taču to labākā priekšrocība ir kalpošanas ilgums, kas var būt līdz pat 50 gadiem, bet izmaksas nav tik augstas kā nerūsējošā tērauda caurulēm. Vienīgais mīnuss šim materiālam ir zemā karstumizturība, respektīvi, temperatūra nedrīkst pārsniegt amplitūdu no –70 līdz +60 grādiem pēc Celsija. Kā arī jāatceras, ka tieša saules staru ietekme kaitēs šim materiālam. Šajā pašā kategorijā iekļaujas arī polivinilhlorīda caurules, kas gan nevar tikt pakļautas augstas vai ļoti zemas temperatūras ietekmei, taču ir izturīgas pret ķīmisko savienojumu iedarbību un gaismu. Šo materiālu visbiežāk izmanto, veidojot lokālos kanalizācijas tīklus, kas darbojas bez spiediena. Jāatzīmē, ka PVC cauruļu izmantošana pasaulē sāk kļūt aizvien nepopulārāka, jo laika gaitā tās izdala nevēlamos toksīnus, kā arī ir labi degošs materiāls. Arī degšanas rezultātā izdalās cilvēkam un dabai tik ļoti bīstamie oksīdi un dioksīdi. Kā vēl vienu šis kategorijas veidu var minēt caurules no sašūtā polietilēna, kas savukārt izceļas ar augstu siltumizturību.
Čuguna jeb ķelta caurules – to galvenie plusi ir spēja izturēt mainīgu slodzi un vibrācijas. Šīs caurules parasti pārklāj ar dažādiem pretkorozijas materiāliem. Jāpiemin, ka šīs caurules ir gaisa necaurlaidīgas, tādēļ pārsvarā tiek izmantotas tikai siltā un aukstā ūdens piegādes vajadzībām.
Foto:sirdhuckles, Editor_B, mbettik/Flickr
