Koka arhitektūra atdzimst pamazām

Ikviena Latvijas pilsēta lepojas ar kādām īpašām arhitektūras pērlēm, kas ietver sevī kultūrvēsturiskā mantojuma ziņu un ir kā dzīvi aizgājušo laiku liecinieki. Šajā ziņā vēsturiskā koka apbūve ir viens no raksturīgākajiem vaibstiem pilsētu sejās, un pēdējo gadu sabiedriskās aktivitātes, atbalsts un informācijas pieejamība ļāvusi realizēt ne vienu vien ieceri, izglābjot daudzus namus no bojāejas.

Tiek lēsts, ka Rīgā patlaban ir ap 4000 dažādu koka ēku un būvju, no tām UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā ap 500 objektu. Senākie koka apbūves objekti datēti ar 18.gadsimtu, kad arhitektūrā noteicošais bija klasicisma stils. To raksturoja stingri noteikta arhitektonisko elementu izkārtojuma sistēma (kolonnas, pilastri, dzegas kokgriezumi) un ģeometriskā plānošana. Jo īpaši aktīvi koka ēku celtniecība notika 19.gadsimta otrajā pusē un 20.gadsimta sākumā, kad arhitektūrā dominēja eklektisms, nacionālais romantisms un retos gadījumos jūgendstils. Eklektisma stilā celtās būves atšķīrās ar dažādu vēsturisko stilu elementiem, savukārt jūgendstila koka ēkās galvenā uzmanība tika pievērsta būvmasas izkārtojumam, plūstošām ēkas silueta līnijām un telpiskam strukturējumam, fasādes un iekštelpu rotāšanai tika izmantoti dažādi dekori.

Runājot par Rīgu, kurš gan nezina pazīstamākos koka apbūves objektus: Kalnciema kvartālu un Ķīpsalas koka apbūves kolekciju ar unikālo arhitekta Eižena Laubes (1880 – 1967) meistardarbu – nacionālā romantisma stilā celto dzīvojamo namu Zvejnieku ielā 5a. Kalnciema ielu veido 23 klasicisma stilā celtas koka ēkas abus ielai, un to atjaunošanas projekts tika sākts 2006.gadā. Nozīmīga Kalnciema ielas ansambļa daļa ir brāļu Dambergu izveidotā komūna ar sešām atjaunotām koka celtnēm. Ķīpsalas koka māju kolekcijas idejas autore ir arhitekte Zaiga Gaile, un projekta īstenošana aizsākās 1997.gadā, atjaunojot gan uz vietas esošās ēkas, gan papildinot kolekciju ar ēkām "no malas", piemēram, uz turieni pārvesta 19.gadsimta sākumā klasicisma stilā celtā guļbaļķu koka ēka no Baznīcas ielas 18, tāpat arī 18.gadsimta otrās puses vēlīnā baroka guļbūve no A. Briāna ielas 11 un neliela dārznieka mājiņa no Ganību dambja 7, kas jaunajā mājvietā ieguvusi nosaukumu Ķīniešu namiņš. Popularitāti iemantojušas arī divas atjaunotās koka mājas Mūrnieku ielā – viena ir privātīpašumā, otra pieder pašvaldībai. Restauratori tām ķērās klāt 2003.gadā. Šis ēku ansamblis atrodas vēsturiskajā strādnieku priekšpilsētā Grīziņkalnā, un atjaunošanas projekta mērķis bija apkārtējās vides atveseļošana, nodrošinot dzīvojamā fonda saglabāšanu un uzlabošanu. 2014.gada rudenī Lāčplēša ielā 55 tika atklāta rekonstruētā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas ēka, kas atjaunota pēc starptautiskās pieminekļu aizsardzības organizācijas Europa Nostra iniciatīvas ar ERAF finansiālu atbalstu.

No citiem atjaunotās koka apbūves projektiem plašāk zināmas ir koka ēkas Balasta dambī 38/40 (1907.gads, arhitekts Jānis Alksnis), O. Vācieša ielā 5 (1872.gads, arhitekts Oskars Aleksandrs Johans Bārs), Brīvības ielā 140 (arhitekts Jānis Baumanis, 1888. gada projekts, ēka tiek atjaunota), Matrožu ielā 4/6 (1912.gads, arhitekts Aleksandrs Vanags). Ar rūpību mūsdienās atjaunotas vairākas ēkas galvaspilsētas centrā, Pārdaugavā, tā dēvētajā Maskavas forštatē, Sarkandaugavā un pa kādai vēl citos Rīgas rajonos. Atsevišķa stāsta vērtas ir Rīgas koka muižiņas: Pusmuižnieka nams Daugavgrīvas ielā 28, Zēlustes muižiņa Juglas ezera krastā, Borherta muižiņas dzīvojamā ēka, Kleistu, Hartmaņa, Nordeķu, Depkina muižiņas u. c.

Diemžēl līdzās atjaunotajām un sakoptajām koka būvēm, kas priecē acis un spodrina Rīgas tēlu, ir ēnas puse – vēsturiski koka nami, par kuru esamību daudzi nenojauš un kuru vizuālais un tehniskais stāvoklis drīzāk biedē, nekā rosina meklēt iespējas to atjaunošanai. Arī starp šīm ēkām atrodami valsts un vietējās nozīmes kultūras pieminekļi, un labā ziņa ir tā, ka, sākot ar 2016.gadu, Rīgas pašvaldība piešķirs līdzfinansējumu kultūras pieminekļu, tostarp koka arhitektūras, saglabāšanai. Saskaņā ar noteikumiem līdzfinansējumu varēs saņemt 50% apmērā no kopējā kultūras pieminekļa saglabāšanai nepieciešamā budžeta (tāmes), bet ne vairāk kā 14 000 eiro kultūras pieminekļu restaurācijai, konservācijai un ne vairāk kā 5000 eiro izstrādājumu restaurācijai. Sākotnēji šo līdzfinansējumu piešķirs tiem īpašniekiem, kuru atjaunošanai paredzētās ēkas atrodas Rīgas pilsētas vēsturiskajā centrā, Mežaparkā, Kalnciema ielas koka apbūves zonā un atsevišķās vietās Pārdaugavā. Ja interese būs, saraksts tiks papildināts ar citām teritorijām, piemēram, Grīziņkalnu, kas ir spilgts vēsturiskās koka apbūves paraugs.

2013.gada maijā tika atklāts koka ēku renovācijas centrs Koka Rīga, kura sākotnējais mērķis – Grīziņkalna kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana – šo divu gadu gaitā kļuvis daudz plašāks, aptverot visu Rīgu. Turklāt pēc konsultācijām koka mantojuma saglabāšanas jautājumos vēršas cilvēki no visas Latvijas: Ainažiem, Mālpils, Vaiņodes, Kabiles un citiem novadiem. Centra vadītājs Vladimirs Eihenbaums labprāt dalās pieredzē un aizrautīgi stāsta par jaunākajām aktivitātēm, kas palīdzētu atklāt arvien jaunus koka arhitektūras objektus un ļautu izveidot bagātīgu datubāzi, pie kuras darbs jau ir sākts. Viņu priecē fakts, ka daudzi vēsturisko koka namu īpašnieki ir ieinteresēti atjaunot savu īpašumu agrākajā (vai vismaz ļoti tuvu tam) izskatā un padarīt par komfortablu un patīkamu vidi, kā arī komerciāli izdevīgu objektu.

Atjaunošanas uzsākšanai apvienojas ģimenes vai vairāki īpašnieki

Koka ēku atjaunošana ir dārgs process, tāpēc, lai arī interese par šādu namu saglabāšanu ir, īpašniekiem bieži vien nolaižas rokas, uzzinot, kādi finansiāli ieguldījumi tos gaida. Tajā pašā laikā ir virkne lielisku piemēru, kas īstenoti pēdējos gados vai arī darbi turpinās joprojām, par ko V. Eihenbaums runā ar īpašu prieku. "Tas notiek, pateicoties īpašniekiem, kuri ir vai nu vienas ģimenes locekļi, radinieki vai arī kopīpašnieki un vēlas sakārtot savu namu. Tādi ļaudis ir nākuši pie mums, kopā meklējam informāciju, vecās fotogrāfijas, spriežam par iespējām, konkrētiem darbiem," stāsta centra Koka Rīga vadītājs.

Lūk, piemērs – Miera iela 83 īpašnieku ģimenes vienojās par mājas atjaunošanu. Ēkai saglabāta tās Šveices stila arhitektūra, atjaunojot smalkos fasādes kokgriezumus, jau sagatavoti būvmateriāli. Galvenais – ir vēlēšanās ēku saglabāt. Arī nams Artilērijas ielā 41, kur patlaban notiek fasādes atjaunošanas darbi. "Fasādes atjaunošanai nepieciešams ap 10 – 15 tūkstošiem eiro, iekštelpu renovācijai summas ir daudz lielākas. Taču, kad nams ir atjaunots, tas var dot ļoti labu peļņu, ja vien īpašnieks ir ar uzņēmēja tvērienu," spriež V. Eihenbaums. Agrāko fasādi ar visām detaļām vēlas saglabāt īpašnieki arī ēkai Artilērijas ielā 51. Savukārt Pārdaugavas Laivu ielas 1. nama īpašnieks ir īsts koka arhitektūras entuziasts un savu īpašumu atjaunojis ar lielu uzmanību, pievēršot uzmanību pat sīkākajām detaļām. Nesen sākti pakāpeniski atjaunošanas darbi kādam koka namam Jersikas ielā Nr. 43 Maskavas forštatē, kur īpašnieki ir divas ģimenes; viņus interesē arī saglabāt otro īpašumu Matīsa ielā. Pats nams ir sliktā tehniskajā stāvoklī, arī līdzekļu apjoms īpašniekiem ir ierobežots, tāpēc darbs notiek lēnām, vispirms izdarot steidzamāko.

Tomēr daudzos gadījumos lielais kopīpašnieku skaits ir apgrūtinājums mājas renovācijas uzsākšanai. Spilgts piemērs tam ir tā dēvētā Popova muižiņa Visvalža ielā Nr. 8, kas saglabājusies vēl no 18.gadsimta beigām un ir viena no sešām Rīgas koka ēkām, kas palikusi neskarta pēc lielā Rīgas ugunsgrēka 1812.gadā. Unikāls vēstures piemineklis, taču ēkai ir ap 12 īpašnieku, lielākoties pensionāri, kas nespēj savā starpā vienoties par nama atjaunošanas nepieciešamību, un kādreiz skaistais nams iet bojā.

Eihenbauma kungs ieskicē arī pavisam skumju ainu – ņemot vērā, ka daudzviet vecajās koka ēkās dzīvo trūcīgi ļaudis un sociāli ne tik labvēlīga iedzīvotāju daļa, ap tām izveidojusies savā ziņā nelabvēlīga aura. Šādas mājas to īpašniekiem tikai sagādā zaudējumus, tāpēc tiek kalti dažādi plāni, kā no tām atbrīvoties. Ja ēka nodeg vai kā citādi kļūst bīstama dzīvošanai, pašvaldība tās iemītniekiem piešķir dzīvokļus. Ir zināms, ka tiek veiktas speciālas koka māju dedzināšanas, taču pierādīt, ka tās ir ļaunprātīgas, ir grūti. Piemēram, Pārdaugavā, Slokas un Dārza ielas rajonā, ir izcils Šveices stila koka ēku ansamblis, un visas mājas nodedzinātas no vienas puses. Vairākas ēkas nodegušas Bišu ielā un citviet.

Līdzās gan ir arī pozitīvi piemēri, piemēram, Mūrnieku ielas 14.nams, kur fasāde tika atjaunota par pašvaldības līdzekļiem – uzlikts jauns jumts, nomainīti vecie koka logi. Māja kļuvusi pievilcīga, un nomainījies arī tās iedzīvotāju kontingents – tagad te iekārtojušies inteliģenti pensionāri, jaunās ģimenes, studenti.

Veido apjomīgu datubāzi un aicina brīvprātīgos iesaistīties

Lai arī Rīgas koka apbūve atzīta par izcilu kultūrvēsturisku laikmeta liecību un Rīgas vēsturiskajā centrā esošās koka ēkas iekļautas UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, līdz šim nav izveidota pilnvērtīga pilsētas koka arhitektūras datubāze. Tāda ir absolūti nepieciešama, jo palīdzētu ne tikai veidot rūpīgu koka būvju uzskaiti, bet sniegtu plašāku informāciju par katru ēku, tās tapšanas vēsturi, arhitektoniskajām detaļām, izmantotajiem materiāliem utt. V. Eihenbaums ir ķēries pie šādas datubāzes izveides, taču, ņemot vērā darbu apjomu, viņš aicina iesaistīties brīvprātīgos no dažādām Rīgas vietām. V. Eihenbaums paskaidro, ka 2006.gadā Rīgā tika definētas 58 apkaimes, katra ar savu centru, savu unikālo ainavisko un arhitektonisko veidolu. Apkaimes nav plānotas kā administratīvas vienības, bet kā iespēja sociālās infrastruktūras sakārtošanai, operatīvākai informācijas apmaiņai ar iedzīvotājiem. Līdz šim datubāzes veidošanai izdevies piesaistīt brīvprātīgos no Grīziņkalna un Avotu ielas apkaimēm, kā arī no Āgenskalna un Brasas. Šie cilvēki tiek apmācīti, kā pareizi iegūt informāciju, kā pareizi fotografēt gan pašu būvi, gan tās arhitektoniskās detaļas, piemēram, to nevar darīt saulainā laikā. Apkopotā informācija tiek ievietota portālā www.ngkm.lv, kas pamazām varētu kļūt par Rīgas koka arhitektūras visaptverošo datubāzi. Interesenti var pieteikties koka ēku renovācijas centrā Koka Rīga.

Godina veiksmīgāk atjaunotos koka namus

Lai veicinātu sabiedrības interesi par koka arhitektūras saglabāšanu, sākot ar 2014.gadu, centrs Koka Rīga aizsāka jaunu tradīciju – veiksmīgāk atjaunoto koka namu godināšanu. Šī atzinība ir kā sava veida pateicība namīpašnieku privātajai iniciatīvai, renovācijas gaitā pievēršot uzmanību ne vien ēkas funkcionālajiem uzdevumiem, bet arī sākotnējā izskata saglabāšanai un atjaunošanai. 2014.gadā īpašas atzinības plāksnītes tika piešķirtas sešiem atjaunotajiem koka namiem dažādās Rīgas vietās. Daži no tiem ir plašāk pazīstami, bet daļa, iespējams, ikdienas gaitās steidzot, vēl nav pamanīti.

Koka namu ansamblis, ko veido trīs koka ēkas. Tās būvējis Rīgas tirgotājs Averians Hrustalevs. Tas ir klasiska stila divu stāvu koka īres nams pēc arhitekta Viktora de Grabbe 1879.gadā apstiprināta projekta. Pagalmā uzbūvēts divstāvu koka īres nams Šveices stilā ar atklātu galeriju. 1923.gadā ielas mājā ierīkoti tirgotavu skatlogi.

2005.gadā namīpašnieki Raimonds Liepnieks un Aigars Zeidaks pēc arhitektes Daces Ūdres projekta renovēja ēku, izveidojot īres un tirdzniecības telpas, kur tagad izvietojušies vairāki veikali. Maksimāli saglabāts vēsturiskais koka apšuvums, balkoni, ieejas mezgla durvis un sīkās dekoratīvās detaļas.

Klasiskā stila divstāvu koka īres nams celts pēc arhitekta Jūliusa Pfeifera 1882.gadā apstiprināta projekta. 1998.gadā namīpašniece Iveta Romančuka ar profesionālu restauratoru Māra Līdakas un Daiņa Lazdāna palīdzību renovēja ēku, izveidojot īres un tirdzniecības telpas, kas ļauj gūt peļņu. Maksimāli saglabāts vēsturiskais koka apšuvums, ieejas mezgla durvis un sīkas dekoratīvas detaļas. Objekts restaurēts ļoti saudzīgi, izmantojot ekoloģiskas un dabai draudzīgas krāsas.

Divstāvu koka īres namu klasiskā stilā Tallinas un Tērbatas ielas stūrī būvējis zemnieks Jozefs Sapožinskis pēc arhitekta Otto Dīces 1890.gadā apstiprināta projekta. Otro klasiskā stila divstāvu koka īres namu Tērbatas ielas pusē būvējis zemnieks Jānis Sakne pēc arhitekta Oskara Bāra 1896.gadā apstiprināta projekta.

2000.gadā namīpašnieks Jānis Dinne pasūtīja arhitektūras birojam SIA Valeinis un Stepe korpusa Tērbatas ielā rekonstrukcijas projektu, 2001.gadā namīpašnieks Mārtiņš Zemītis ar arhitektu biroja SIA Valeinis un Stepe palīdzību renovēja arī galveno korpusu, izveidojot īres un tirdzniecības telpas. Maksimāli saglabāts vēsturiskais koka apšuvums, ievērojot senās namu būvniecības tradīcijas. Atjaunoti pilastri, logu aiļu apšuvumu līstes, sandriķi.

2004.gadā namīpašnieki Aleksandrs Grava un Nikolajs Mitejevs papildināja ēku ar bēniņu stāvu pārbūvi, pēc būvinženiera Aleksandra Kovaļeva projekta izveidojot skaistu bēniņu stāva logaiļu izbūvi ar vieglām Šveices stila niansēm.

Divstāvu koka īres namu nacionālā romantisma stilā cēlis Jānis Mihelsons pēc arhitekta Eižena Laubes 1911.gadā apstiprināta projekta.

2008.gadā namīpašnieks, sabiedrība Kuldīgas 24, pasūtīja ēkas rekonstrukcijas projektu arhitektam Egilam Bušam. Renovācijas procesā namīpašums atjaunots un atguvis savu senlaicīgo vizuālo tēlu. Atjaunotas komunikācijas, maksimāli saglabāts vēsturiskais koka apšuvums, perfekti atjaunotas ieejas mezgla durvis, veranda, loga ailu sandriķi un apmales. Šis ir spilgts piemērs ēku īpašnieku veiksmīgai sadarbībai, izceļot ne tikai arhitektūras mantojumu, bet arī ierīkojot patīkamu dzīves vidi.

Koka jūgendstila arhitektūras divstāvu koka īres un tirdzniecības nams, ko būvējis zvejnieks Jānis Purmalis pēc arhitekta Eižena Laubes 1909.gadā apstiprināta projekta. 2004.gadā arhitektes Zaigas Gailes birojs pēc nama īpašnieka SIA Ziemeļzunds pasūtījuma izstrādāja rekonstrukcijas projektu, un 2005.gadā tika veikti ēkas atjaunošanas darbi. Nelielie atsevišķie dzīvokļi tika apvienoti lielākos, bet bēniņu stāvā izbūvēts jauns dzīvoklis ar jumta terasi. Mūra pirmais stāvs paredzēts biroju telpu ierīkošanai. Pārbūves laikā atjaunota ēkas fasāde, kas nokrāsota ar īpašu miltu krāsu, ielikti jauni oderlogi, restaurētas senās koka kāpnes un pildiņu durvis. Restaurētas arī podiņu krāsnis, kas pārbūvētas par kamīniem, un virtuvēs atjaunotas malkas plītis.

Divstāvu koka īres namu klasiskajā stilā būvējis Rīgas tirgotājs Georgs Barkovskis pēc arhitekta Otto Dīces 1881.gadā apstiprināta projekta. 2003.gadā namīpašnieks Mārtiņš Zemītis pēc arhitektes Daces Ūdres projekta renovēja ēku, izveidojot īres un tirdzniecības telpas. Namam saglabāts un atjaunots vēsturiskais koka apšuvums, balkoni, ieejas mezgla durvis, pilastri un sīkās dekoratīvās detaļas.

Koka apbūve Liepājā

Runājot par koka arhitektūru ārpus Rīgas, jāteic, ka katrā Latvijas reģionā ir atrodams koka apbūves mantojums. Spilgtākie piemēri jāmeklē Kurzemes pusē. Ar bagātīgu koka apbūves mantojumu lepojas Liepāja. Salīdzinot ar pārējām Latvijas pilsētām, Liepājā ir visvairāk koka celtņu, kas saglabājušās no 17.gadsimta otrās puses un 18.gadsimta pirmās puses. Izcils piemērs tam ir Kungu iela, kas 17.gadsimtā bija pilsētas galvenā iela. Tur ir saglabājies unikāls 17.gadsimta ēku komplekss, kur mūsdienās izveidots Kungu ielas radošais kvartāls. Ievērojamākā ēka bija pazīstama kā Madam Hoijeres viesnīca, kur 1697.gadā apmeties Krievijas cars Pēteris I. Madam Hoijeres viesnīca un gruntsgabals ir datēts jau laikā, kad tika veidotas pirmās pilsētas kartes – no 1738. līdz 1742.gadam. Šajā ēkā ir būvvērtības, kādas nav sastopamas citur Latvijā, piemēram, hallē izveidota lūka, pa kuru cēla preces uz jumta stāvu un bēniņiem, kas bija raksturīga ēku iezīme viduslaikos, taču koka ēkās to nemēdza izmantot. Dzīvojamās telpās esošās sijas izgatavotas no dažādiem profiliem, liekot tās pa pāriem, un arī šāds risinājums tolaik bija unikāls. Savukārt jumta spāres iezīmētas ar pusapaļiem iecirtumiem, ko citviet Latvijā neizmantoja.

Turpat līdzās gar Bāriņu ielu no tiem laikiem saglabājusies arī dzīvojamā ēka un saimniecības ēka. Viss komplekss ir valsts aizsargājams kultūras piemineklis. Patlaban top būvprojekts "Dzīvojamās ēkas restaurācija un pārbūve par muzeja ēku; kafejnīcas un administratīvās ēkas restaurācija un pārbūve par plašizklaides pasākumu ēkām; saimniecības ēkas pārbūve". Jau veikta ēkas tehniskā apsekošana un arhitektoniski mākslinieciskā izpēte, arī paša tehniskā projekta izstrāde tuvojas nobeigumam, un drīz sekos būvdarbi. Ēku kompleksa valdītājs ir Liepājas Latviešu biedrības nams.

Savdabīgu vaibstu Liepājas koka arhitektūrā iezīmē tā dēvētās strādnieku koka mājas, kas celtas 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā. Līdzīgas ēkas atrodamas tikai Rīgā. Tie ir vienkāršas arhitektūras lielākoties divstāvu nami, katrs no tiem pārsteidz ar kaut vai nelielām aci piesaistošām koka detaļām: vienkāršiem kokgriezumiem rotātām ārdurvīm vai loga rāmjiem, fasādes rotājumiem. Šīs ēkas cēla vienkārši amatnieki, kas savu aroda prasmi ieguldīja dzīves telpas un vides uzlabošanā. Tādas ēkas ir Jaunliepājā, ezermalas puses ielās: Bērzu, Apšu, Ezera, Bernātu un citās. Patlaban daudzas no šīm ēkām ir sliktā tehniskajā stāvoklī, taču ir arī pozitīvi piemēri – vecā koka noliktava Jāņa ielā 1, kas vēl nesen atradās graustu sarakstā, bet jaunais īpašnieks sācis vērienīgus sakārtošanas darbus. Labs piemērs tam, kā veca koka māja var pārtapt gaumīgā, sakārtotā objektā, ir nami Fr. Brīvzemnieka ielā 30 un Jūrmalas parka rajonā – A. Vites ielā 10.

Līdzās vienkāršajiem namiem Jūrmalas parka tuvumā atrodami patiesi ekskluzīvi koka ēku šedevri, kas celti, ievērojot Šveices stila arhitektūru, ar ažūrveida kokgriezumiem balkonos, kāpņu margās, uz fasādēm. Šīs ēkas kādreiz kalpoja kā turīgo ļaužu vasaras rezidences. Greznas koka ēkas joprojām saglabājušās Dzintaru, Liepu, Peldu, L. Hika un A. Vites ielā, Kūrmājas prospekta un K. Ūliha ielas krustojumā.

Atbalsts vēsturisko namu saglabāšanai

Kopumā Liepājā ir 31 ēka, kas iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, un 261 ēka, kas ar pašvaldības lēmumu ir noteikta par kultūrvēsturiski un arhitektoniski vērtīgu. Starp valsts aizsargājamajiem kultūras pieminekļiem 10 ir koka ēkas. Turklāt valsts aizsargājamais pilsētbūvniecības piemineklis ir Liepājas pilsētas vēsturiskais centrs, kurā iekļaujas aptuveni 300 vērtīgas ēkas. Tām ir gan iepriekš minētais valsts nozīmes, gan vietējas nozīmes aizsargājamas ēkas statuss. Šajā teritorijā atrodas ne tikai koka nami, bet arī mūra ēkas vai tādas, kuru apdarē izmantots apmetums.

Šā gada maijā Liepājas dome apstiprināja saistošos noteikumus Par Liepājas pilsētas pašvaldības līdzfinansējumu kultūras pieminekļu saglabāšanai. Noteikumi paredz, ka turpmāk pašvaldība līdzfinansēs kultūras pieminekļu saglabāšanu pilsētā. Šāds līdzfinansējums veicinās ne tikai vēsturisko ēku, tas ir, kultūras pieminekļu sakārtošanu, bet arī uzlabos pilsētvidi kopumā. Finansiālo atbalstu pašvaldība plānojusi sniegt gan ēku saglabāšanas projektu izstrādei un dokumentācijas sakārtošanai, gan arī būvdarbiem. Būvdarbiem līdzfinansējums ir paredzēts līdz 75% no kopējām izmaksām, savukārt atsevišķu detaļu, piemēram, vēsturisko logu, durvju u. c. Elementu, atjaunošanai – līdz 50% no kopējām izmaksām.

Līdztekus Liepājā tiek organizēti izglītojoši semināri par šādu ēku atjaunošanu. Vasarā notika seminārs par līdzfinansējuma saņemšanas iespējām, bet rudenī kuplu interesentu skaitu pulcēja seminārs par ēku – aizsargājamo kultūras pieminekļu – saglabāšanā izmantojamajiem materiāliem. Kopumā līdzfinansējums vēsturisko ēku saglabāšanai šogad ir piešķirts 30 projektiem par kopējo summu 46 955,97 eiro. No pašvaldības šogad atbalstītajiem projektiem 13 projekti attiecas tieši uz koka ēku saglabāšanu. Arī nākamajā gadā pašvaldība budžetā rezervēs finansējumu kultūras pieminekļu saglabāšanas pasākumiem.

Antra Veļķere
Foto: Rebeka Žeire/LETA
Publicitātes foto

Rakstu palīdzēja sagatavot:
Vladimirs Eihenbaums, koka ēku renovācijas centra Koka Rīga vadītājs
Ilvars Metnieks, Rīgas pilsētas arhitekta biroja direktora vietnieks, arhitektūras projektu atbalsta virziena vadītājs

Mārīte Šperberga,
Žurnāla "Būvinženieris" galvenā redaktore

Publicēts žurnāla "Būvinženieris", 2015.gada decembra numurā, Nr.47.